Hanss, joprojām sažņaudzis rokās divstobreni, saprata, ka indiānis, redzēdams izkropļotos miroņus, par slepkavu uzskata viņu, un lūdzoši uzlūkoja sievu.
— Sveicināts, Neguk, — Edīte ierunājās ar pūlēm, drebošā balsī. — Nē, nav labi. Liela nelaime.
— Uz redzēšanos, iešu tālāk. Es ļoti steidzos, — atteica indiānis, tomēr nepavisam neizrādīdams, ka steidzas, kārtīgi pārkāpa pari asins peļķei uz grīdas, atvēra durvis un aizgāja.
Hanss un Edīte saskatījās.
— Viņš domā', ka to esam izdarījuši inēs, — aizžņaugtā balsī sacīja Hanss, — ka to esmu izdarījis es.
Edīte mirkli klusēja, tad īsi un lietišķi noteica:
— Lai domā, ko grib! Par to vēlāk. Tagad jārok kapi! Bet vispirms jāsasien Dennins, lai neaizbēg.
Hanss negribēja Denninam pieskarties, un Edīte viena pati cieši sasaistīja viņam rokas un kājas, tad kopā ar Hansu izgāja bezgalīgajā, sniegainajā plašumā.
Zeme bija sasalusi, ar lauzni neko nevarēja izdarīt. Viņi savāca zarus, atraka sniegu un sakūra ugunskuru.
Veselu stundu viņi kurināja uguni, līdz beidzot zeme par dažu collu tiesu atkusa. Tai vietā viņi izraka bedri un no jauna kurināja uguni. Tā pamazītēm viņi rakās dziļumā — ne vairāk kā divas trīs collas stundā.
Tas bija smags, mokošs darbs. Sniega virpuļi neļāva ugunskuram kārtīgi iedegties, bet vējš, pūzdams cauri apģērbam, stindzināja locekļus. Viņi strādāja klusēdami. Vējš neļāva muti pavērt. Viņi pārmija tikai dažus vārdus, cenzdamies uzminēt, kas varējis pamudināt Denninu uz noziegumu, tad, šausmu pārņemti, atkal klusēja. Pusdienlaikā Hanss, paskatījies uz būdas pusi, paziņoja, ka esot izsalcis.
— Nē, nē, pagaidi, Hans, — Edīte lūdzās. — Es nespēju iet viena pati iekšā un vārīt pusdienas, kamēr viņi visi ir tur.
Divos pēcpusdienā Hanss piedāvājās iet viņai līdzi, taču sieva viņu pierunāja vēl brīdi pastrādāt, un ap pulksten četriem kapi bija izrakti. Divas seklas bedres, ne dziļākas par divām pēdām, tomēr pietiekamas, lai tur varētu aprakt mirušos. Satumsa vakars. Hanss paņēma nartas, un abi miroņi naktī un putenī sāka ceļojumu uz savām saltajām kapenēm. Bēru gājiens nebija nekāds lepnais. Nartas dziļi grima kupenās un bija ļoti smagi velkamas. Hanss un Edīte, kopš vakardienas neēduši, pārmocījušies, pārguruši un izsalkuši tikko turējās kajas. Viņiem trūka spēka pretoties vēja brāzmām, kas viņus bezmaz gāza gar zemi. Dažā kupenā nartas apsviedās, un tad ikreiz vajadzēja baismo kravu no jauna dabūt uz tām virsū. Pēdējie simt soļi veda augšup pa stāvu nogāzi, un viņi metās četrrāpus kā suņi, ar rokām dziļi kārpīdamies irdenajā sniegā. Smagā krava vilka atpakaļ, un slīdēdami un klupdami viņi divi lāgi novēlās pa nogāzi lejā; iejūgs, nartas, dzīvie un mirušie sakrita drausmā ņudzeklī.
— Rīt es šeit uzsliešu stabiņu ar viņu vārdiem, — Hanss sacīja, kad kapi bija aizbērti.
Edīte raudāja un tikai ar mokām piespiedās trīcošā balsī noskaitīt lūgsnu; visu atlikušo ceļu Hanss viņu gandrīz nesus nesa uz mājām.
Dennins bija atžilbis. Veltīgi pūlēdamies atbrīvoties, viņš vārtījās pa grīdu. Kad Hanss un Edīte iegāja būdā, viņš uzmeta tiem dusmās liesmojošu skatienu, bet neteica ne vārda. Hanss vēlreiz paziņoja, ka ir nedomā pieskarties slepkavam, un drūmi noskatījās, kā Edīte to vilkšus velk uz otru istabu. Taču, lai kā viņa mocījās, tomēr viņai pietrūka spēka iecelt Denninu gultā.
— Ļauj, es viņu nošaušu, un būs miers, — Hanss sacīja, pēdējo reizi mēģinadams sievu pierunāt.
Bet Edīte tikai purināja galvu un atkal noliecās pār Denninu. Viņai par brīnumu ķermenis šoreiz viegli pacēlās, un viņa saprata; ka Hanss padevies un palīdz. Pēc tam viņi sāka piekopt virtuvi, taču asiņu traipi uz grīdas joprojām brēktin brēca par notikušo traģēdiju, tādēļ Hanss paņēma ēveli, noēvelēja grīdu un skaidas sadedzināja krāsnī.
Ritēja diena pec dienas — puskrēsla un klusumā, kurā dārdēja vienīgi bangas, kas sitās pret apledojušo krastu. Ha nss pa klaušīgi darīja visu, ko Edīte lika. Viņa lieliska uzņēmība bija pilnīgi zudusi. Dennina likteni Edīte pārņēma savās rokās, jo Hanss vairs nevēlējās nekur iejaukties.
Slepkava tomēr viņiem bija nemitīgs drauds. Varēja pienākt mirklis, kad viņam palaimētos atbrīvoties no siksnām, ar kurām bija sasiets, tādēļ tie nekad nenolaida no viņa acu. Viens ar pielādētu divstobreni rokā pastāvīgi sēdēja pie slepkavas gultas. Sākumā Edīte bija noteikusi astoņu stundu sardzi, tomēr redzēja, ka tāda slodze nav pa spēkam, un viņi sāka nomainīt viens otru ik pa četrām stundām. Sardze ilga bez pārtraukuma visu diennakti, bet vajadzēja taču arī vārīt ēdienu, nest malku… Viss laiks viņiem pagāja, apsargājot Denninu.
Pēc Neguka kļūmīgās iegriešanās būdā indiāņi centās tai iet apkārt ar līkumu. Edīte aizsūtīja Hansu pie viņiem: viņa gribēja, lai indiāņi aizved Denninu ar kanoe līdz tuvākajai balto apmetnei vai fāktorijai. Bet Hanss izstaigājas bez panākumiem. Tad Edīte pati devās pie Neguka. Neguks — maza sivašu ciema galva, pārpilns atbildības par sava ciema ļaužu likteni, — nopietni īsos vārdos paskaidroja Edītei savu viedokli.
— Baltajiem cilvēkiem uzbrukusi nelaime, — viņš sacīja, — sivašiem nelaime nav uzbrukusi. Mana tauta palīdzēs tavai tautai, uzbruks nelaime manai tautai. Kad balto cilvēku nelaime satiksies ar sivašu nelaimi un būs viena nelaime, tad tā būs liela nelaime, tik liela, ka pateikt nevar, tik liela, ka gala nav. Un tas būs pavisam slikti. Mana tauta Jauna nedara. Kāpēc tai jāiet palīgā tavai tautai, lai iznāk nelaime?
Un Edīte Nelsone bez panākumiem atgriezās savā drausmīgajā būdā, lai atkal četras stundas sēdētu sardzē. Gadījās, ka, sēžot ar pielādētu divstobreni uz ceļiem preti gūsteknim, acis sāka vērties ciet, plakstiņi liptin lipa kopā un neatvairāmi mācās virsū snaudiens. Taču ikreiz viņa salēcās, kā dunku dabūjusi, un drudžaini sagrāba ciešāk ieroci, vienlaikus uzmetot baiļpilnu skatienu slep- kavam. Šīs pēkšņās pamošanās ļoti bojāja nervus un nesolīja nekā laba. Tomēr arī tad, kad snaudiens nemāca, vajadzēja tikai Denninam zem segas pagrozīties, un Edīte negribot sāka drebēt un satvēra ciešāk ieroci, tik briesmīgi viņa bijās slepkavas.
Jebkuru mirkli varēja uznākt nervu sabrukums, un viņa to saprata. Sākās ar spiedienu uz acu āboliem. To vaļēja novērst, vienīgi aizverot acis. Drīz viņa sāka nervozi bez vajadzības mirkšķināt plakstus, un tur nekas nebija līdzams. Bet visvairāk Edīti nomocīja tas, ka viņa nespēja aizmirst notikušo. Likās, laiks ne par mata platumu nav pavirzījies uz priekšu kopš ta baigā rīta, kad Negaidītais ielauzās būdā un pārvērta visu dzīvi. Spiesta diendienā rūpēties un gādāt par slepkavu, viņa, zobus sakodusi, centas sevi savaldīt.
Ar Hansu bija citādi. Viņu mocīja tikai viena vienīga doma: Dennins jānogalina. Un ikreiz, kad viņš baroja gūstekni vai dežurēja pie tā, Edīte trīcēja bailēs, ka viņš asiņainajam sarakstam varētu pievienot vēl vienu upuri. Hanss nemitīgi lādēja Denninu un izturējās pret to Joti rupji. Viņš gan centās slēpt slepkavošanas māniju, kas viņu bija pārņēmusi, un lāgiem sacīja sievai:
— Pagaidi'vien, gan tu pati mani lūgsies, lai es viņu nobeidzu, bet tad man vairs negribēsies rokas smērēt.
Dažu labu reizi, aizgājusi no sargposteņa, Edīte slepšus piezagās pie durvīm un redzēja, ka abi vīrieši kā plēsīgi zvēri ar acīm vai aprij viens otru; Hansa sejā atspoguļojās slepkavības alkas, bet Dennina seja — sprostā iedzīta zvēra neprātīgais niknums un izmisums.
— Hans! — viņa tad uzsauca. — Atjēdzies!