Nodrebējis viņš it kā atmodās, un skatienā pavīdēja apjukums un bailes, bet nekad tur neparadījas nožēla.
Tā arī Hanss kļuva par daļu problēmā, ko Negaidītais lika risināt Edītei Nelsonei. Sākumā tas bija nozīmējis vienīgi izrīkoties ar slepkavu pēc likuma, ko Edīte saprata tā, ka Denninam jābūt viņu gūsteknim, kamēr viņi varēs to nodot varas iestādēm, kas spriedīs tiesu. Bet nu vajadzēja domāt arī par Hansu, jo Edīte redzēja, ka uz spēles ir vīra saprāts un dvēseles glābšana. Turklāt drīz vien viņa atskārta, ka arī pati — viņas spēks un izturība — kļuvusi par problēmas sastāvdaļu. Saspīlējums bija pārlieku smags. Rokas viņai sāka raustīties un drebēt, viņa nespēja pacelt pie lūpām karoti, neizlaistot zupu, bet kreisā roka vispār negribēja vairs klausīt. Edīte baidījās, ka nesākas kaut kas līdzīgs svētā Vita dejai. Ar šausmām viņa iedomājās, ka drīz var kļūt par kropli.
Kas notiks, ja viņa neizturēs? Un viņa sastinga šausmās, kad iedomājās ainu: Hanss un Dennins vieni paši šai budā.
Ceturtajā dienā Dennins sāka runāt.
— Ko jūs gribat ar mani darīt? — viņš jautāja un atkārtoja šo jautājumu katru dienu.
Edite ikreiz atbildēja, ka ar viņu rīkosies pēc likuma, un savukārt vaicāja viņam:
— Kādēļ tu to darīji? — taču atbildes nesagaidīja. Sis jautājums Denninā vienmēr izraisīja dusmu lēkmi, un viņš sāka kā negudrs plosīties un mētāties pa gultu, cenzdamies saraut siksnas, ar kurām bija sasiets. Viņš draudēja Edītei, solīdamies izrēķināties ar viņu, tiklīdz izdosies atbrīvoties … Un agrak vai vēlāk viņam tas izdošoties. Šādos mirkļos Edīte uzvilka bises gaili, gatava nošaut viņu uz vietas, ja viņš tiešam sarautu siksnas, bet pati trīcēja aiz saspīlējuma un bailēm, juzdama, ka galva reibst un kaklā kāpj nelabums.
Taču pamazām Dennins kļuva runīgāks. Acīm redzot, viņš bija paguris dienām nogulēt bez kustībām. Viņš sāka lūgties Edīti, lai viņu atbrīvojot, dievodamies un zvērēdams pie visa, ko vien spēja izdomāt. Viņš neaiztikšot ne Edīti, ne Hansu, pats kājām aiziešot gar krastu un pieteikšoties varas iestādēm. Visu savu tiesu zelta atstāšot Hansam un Edītei, gluži viens aiziešot ledus tuksnesī, neviens viņa vairs nedabūšot redzēt, nedz par viņu dzirdēt. Viņš esot pat gatavs nogalināties, lai tikai viņam atraisot rokas. Parasti šī lūgšanās pārgāja nesakarīgā burkšķēšanā un murgos. Edītei ikreiz likās, ka Denninam sākas nervu lēkme, bet viņa tikai purināja galvu, liegdama brīvību, kuru viņš tik kaislā izmisumā lūdzās.
Taču pagāja nedēļas, un Dennins pamazām pierima. Nogurums darīja savu.
— Ak, cik noguris es esmu, cik noguris! — viņš murmināja, mētādamies pa gultu kā niķīgs bērns. Pagāja vēl nedēļa, un Dennins ka apmāts saka lūgties, lai viņu nogalina. — Nošauj mani! — viņš plijās virsū Edītei vai arī lādēdamies lūdzās Hansu darīt galu viņa mokām, teikdams, ka vēloties vienīgi mieru.
Saspīlējums kļuva nepanesams. Edītes nervi bija kā nostiepta stīga, un viņa ik mirkli gaidīja katastrofu. Viņa nespēja ne mirkli atpūsties aiz bailēm, ka Hanss var padoties savai mānijai un, izmantodams brīdi, kad viņa
būs aizmigusi, nogalināt Denninu. Bija pienācis janvāris, bet viņi zināja, ka paies vēl vairāki mēneši, iekams kāds tirgotāju šoneris iegriezīsies viņu līcī. Ari pārtika gāja uz beigām, jo viņi taču nebija domājuši, ka vajadzēs pārziemot būdā, un Hanss nevarēja iet medībās, lai papildinātu pārtikas krājumus. Dienu un nakti viņi bija piesieti pie mājas, sargajot gūstekni.
Vajadzēja par kaut ko izšķirties, un Edīte to saprata. Viņa vēlreiz apsvēra problēmu, tomēr nespēja pārvarēt bijību pret likumu, bijību, ko bija mantojusi no senčiem, nespēja atteikties no principiem, pēc kuriem bija audzināta, kuri bija viņai asinīs. Un garās bezmiega naktīs, sēžot ar divstobreni blakus Denninam, kas nemierīgi grozījās savās cisās, un klausoties vēja auros aiz loga, Edīte pratoja par socioloģijas problēmām un izveidoja pati savu teoriju par likumu evolūciju. Beidzot viņa izsecināja, ka likums nav nekas cits kā zināmas cilvēku grupas gribas izpausme. Nav nozīmes, cik šī grupa liela. Ir nelielas grupas, piemēram, Šveice, — sprieda Edite, — un lielas kā, piemēram, Savienotās Valstis. Lai arī grupa būtu pavisam maza, būtība paliek ta pati. Kaut arī valstī ir tikai desmit tūkstoši iedzīvotāju, šo cilvēku griba valstī tomēr būs likums. Bet, ja nu reiz tā, tad arī tūkstoš cilvēku var izdot likumu. Un, ja to var tūkstotis, kādēļ lai nevarētu simts? Un, ja var simts, kādēļ ne piecdesmit? Kādēļ ne pieci? Kādēļ ne divi?
Šis secinājums viņu iztrūcināja, un viņa to izklāstīja Hansam. Hanss uzreiz neaptvēra teikto, bet, tiklīdz doma viņam kļuva saprotama, viņš tūliņ sāka minēt pārliecinošus piemērus. Viņš stāstīja par zeltraču sapulcēm, kurās sanāk ļaudis no visām atradnēm, izdod likumu un piešķir tam spēku. Var sanākt kaut vai desmit, piecpadsmit cilvēku, sacīja Hanss, tomēr vairākuma griba ir likums visiem, un, kas to neievēro, tiek sodīts.
Beidzot Edīte saprata, kas viņai darāms: Dennins jāpakar. Hanss bija vienis prātis ar viņu. Viņu mazajā grupā vairākums bija viņi abi. Denninam jāmirst, jo tāda ir vairākuma griba. Edīte cik spēdama centās ievērot noteikto formu, bet grupa bija tik maza, ka viņiem abiem vienlaikus vajadzēja būt gan lieciniekiem, gan tiesnešiem, gan zvērinātajiem un … pat bendēm.
Edīte noskaitīja Maiklam formālu apsūdzību par Dečija un Harkija noslepkavošanu. Gūsteknis, gultā gulēdams noklausījās liecinieku — vispirms Hansa, tad Edītes — liecību. Pats viņš atteicās runāt, negribēdams savu vainu ne noliegt, ne atzīt, un uz Edītes jautājumu, ko viņš varot teikt sev par attaisnojumu, atbildēja ar klusēšanu. No vietas neizkustēdamies, Hanss un Edīte — šoreiz kā zvērinātie — taisīja spriedumu: Maikls Dennins atzīts par vainīgu slepkavībā. Pēc tam Edīte, nu jau tiesneša lomā, pasludināja spriedumu. Balss viņai drebēja, plakstiņi raustījās, kreisā roka trīcēja, taču viņa norunāja visu līdz galam.
— Maikl Dennin, saskaņā ar tiesas spriedumu jūs esat notiesāts ar nāvi pakarot, spriedums izpildāms triju dienu laikā.
Tāds bija spriedums. Gūsteknim izlauzās atvieglojuma nopūta; pēc tam viņš, izaicinoši iesmējics, noteica:
— Lieliski! Vismaz nolādētie dēļi man vairs nespiedīs sānus. Paldies kaut vai par to!
Kad sods bija piespriests un pasludināts, visiem kļuva it kā vieglāk. Visvairāk pārvērtās Dennins. No viņa līdzšinējā drūmuma un rupjības vairs nebija ne vēsts: viņš tērgaja ar saviem cietumsargiem, lāgiem pat pilnīgi bez bravūras un dzēlībām. Edīte lasīja viņam priekšā bībeli, un viņš uzmanījas, lai ne vārdiņš nepaslīdētu garām. Viņa lasīja Jauno derību, un slepkava vērīgi klausījās līdzību par pazudušo dēlu un ļaundara lūgšanu pie krusta.
Vienu dienu pirms soda izpildīšanas Edīte vēlreiz uzdeva Denninam mūžīgo jautājumu:
— Kādēļ tu to darīji?
Un viņš atbildēja:
— Pavisam vienkārši. Es domāju …
Edīte negaidot viņu pārtrauca, palūdza mazliet pagaidīt un skrēja pie Hansa. Tas pēc sardzes gulēja un, kad sieva viņu pamodināja, murdēdams apsēdās uz gultas malas un berzēja acis.
— Ej, — Edīte viņam sacīja, — un atved Neguku un vēl kādu indiāni! Maikls ir gatavs atzīties. Paņem līdzi bisi un atved viņus šurp kaut ar varu!
Pēc pusstundas Neguks un viņa radinieks Hedikvans ienāca istaba, kur gulēja uz nāvi notiesātais. Viņi bija nākuši nelabprat. Hanss ar divstobreni rokā noslēdza gājienu.
— Neguk, — sacīja Edite, — mēs nedarīsim ļaunu ne tev, ne taviem ļaudīm. Mums no jums nekā nevajag, tikai sēdiet, klausieties un centieties visu saprast.