Tā uz nāvi notiesātais Maikls Dennins publiski atzinās savā noziegumā. Viņš runāja, Edīte pierakstīja viņa liecību, indiāņi klausījās, bet Hanss stāvēja sardzē pie durvīm, lai lieciniekiem neienāktu prāta aizbēgt.
Dennins teica, ka piecpadsmit gadu nav bijis savā dzimtajā pusē un visus šos gadus vēlējies tikai vienu: iegūt pēc iespējas vairāk naudas, atgriezties mājās un apgādāt savu veco māti, lai tā lidz mūža beigām vairs grūtu dienu neredz.
— Bet vai ar tūkstoš sešsimt dolāriem var ko prātīgu iesākt? — Dennins turpināja. — Man vajadzēja dabūt visu zeltu, visus astoņus tūkstošus. Tad es būtu varējis atgriezties mājās kā bagāts vīrs. Ko vairāk, es nodomāju, apšaušu visus, bet Skagvejā paziņošu, ka to izdarījuši indiāņi, un braukšu uz mājām, uz Īriju. Domāts, darīts — gribēju nošaut jūs visus pēc kārtas… Jā, laikam kumoss bija par lielu, kā būtu teicis Harkijs, un es aizrijos. Ta ir visa mana atzīšanās. Velns man sajauca prātu, tagad, dievs dos, izpirkšu savu grēku.
— Neguk un Hedikvan, vai jus dzirdējāt, ko teica baltais cilvēks? — Edite noprasīja indiāņiem. — Es viņa vārdus pierakstīju uz ša papīra, bet jums te jāpavelk krustiņi. Kad atnāks baltie cilvēki, viņi paskatīsies uz papīru un redzēs, ka jūs esat dzirdējuši ša vīra vārdus.
Abi indiāņi pievilka krustiņus blakus savam vārdam, saņēma uzaicinājumu rit ierasties kopā ar citiem ciema iedzīvotājiem, lai būtu par lieciniekiem tam, kas notiks, un pēc tam tika palaisti mājās.
Denninam atbrīvoja rokas, lai viņš varētu parakstīt atzīšanos. Pēc tam istabā iestājās klusums. Hanss nemierīgi soļoja šurp un turp. Arī Edīte jutās nelāgi. Dennins, uz muguras gulēdams, vērās griestu nomelnējušajās sijās.
— Jā, nu man vajadzēs savu grēku izpirkt, — viņš nopurpināja, tad, pagriezies pret Edīti, palūdza: — Palasi man vēl no tās gramatas! — Un pēc tam jokodams piebilda: — Tad nolādētā gulta tik traki negriež sānos.
Diena, kad Denninu veda uz soda vietu, bija padevusies skaidra, salta. Termometrs noslīdēja līdz divdesmit pieciem grādiem zem nulles, ledains vējš, lodādams zem apģērba, stindzināja līdz kauliem. Dennins pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem piecēlās no gultas. Muskuļi tik ilgi nebija darbināti, ķermenis tā atradinājies no vertikāla stāvokļa, ka viņš tikko spēja noturēties kājās: viņš streipuļoja no vienas puses uz otru, lāgiem pat klupa, tādās reizēs cenzdamies ar saistītajam rokām satvert Edīti.
— Skat, akurāt kā piedzēris, — viņš pasmējās, bet pēc mirkļa piebilda: — Ek, labi gan, ka viss cauri. Tā nolādētā gulta mani gandrīz vai nobeidza.
Kad Edīte uzlika viņam galvā cepuri un nolaida ausu aizsegus, viņš iesmiedamies pajautāja:
— Kālab tad tā?
— ārā salst.
— Un nabaga Maikls Dennins var nosaldēt ausis? Bet vai pēc desmit minūtēm viņam tas nebūs sasodīti vienalga?
Pirms beidzamā — baismīgā pārbaudījuma Edīte bija sasprindzinājusi gribu lidz pēdējai iespējai un centās noturēties mierīga, taču Dennina vārdi smagi iedragāja viņas savaldību. Lidz šim brīdim viņa bija dzīvojusi kā miega, it kā nereālā rēgu pasaulē, bet nu Dennina izteiktā rupjā patiesība viņu pamodinaja — un visi notikumi parādījās pavisam citādā gaisma. Viņas satraukums nepalika apslēpts arī Denninam.
— Es ar savu stulbo runāšanu laikam tevi sabudi- nāju, — viņš nožēlodams sacīja. — Bet es jau tikai pajokoju, dieva vārds. Šodien Maiklam Denninam ir liela diena un viņš ir līksms kā cīrulis.
Viņš sāka svilpot, bet trellis drīz vien visai neskanīgi pārtrūka.
— Žēl, ka nav mācītāja, — viņš domīgi ieteicās, bet tūliņ steidzās piebilst: — Nekas, Maikls Dennins ir vecs zaldāts, kam nepiestāv ilgoties pēc mīkstiem pēļiem, kad kara ceļš zem kājām.
Gūsteknis bija tik novārdzis, tā atradinājies staigāt, ka vēja brāziens to bezmaz nogaza no kājām, tikko viņš bija pārkāpis pār slieksni. Hanss un Edīte gāja viņam katrs savā pusē un viņu balstīja, bet viņš gvelza jokus, cenzdamies abus uzmundrināt. Tikai uz mirkli viņš kļuva nopietns, kad, aprāvies pusvārdā, ņēmās skaidrot, kā viņa zelta tiesu nosūtīt mātei uz Īriju.
Uzkāpuši lēzenā pakalnā, viņi nonāca nelielā klaju- miņā starp kokiem. Tur sniega ap mucu, kas bija nostādīta ar dibenu uz augšu, puslokā pulcējās indiāņi, kurus bija atvedis Neguks un Hedikvans. Visi ciema ļaudis, pat zīdaiņi un suņi, bija sapulcināti noskatīties, kā baltie cii- veki izpildīs savu likumu. No ugunskuriem izkausētā sniegā turpat netālu rēgojās pasekla bedre, ko Hanss bija izracis sasalušajā zemē.
Dennins lietišķi apskatīja visu: kapu, mucu, pār zaru pārmesto virvi; pārbaudīja virves resnumu un zaru stiprumu.
— Vareni, Hans! Ja man to visu būtu vajadzējis sarīkot priekš tevis, es nebūtu izdarījis labāk.
Viņš skaļi iesmējās par savu joku, bet Hansa kā mironim bālā seja bija drūma un sastingusi — varēja domāt, ka vienīgi pastarās tiesas bazūnes spētu satricināt šo akmeņaino stingumu. Hanss turējās, cik spēja, bet viņam bija neizsakāmi smagi. Tikai tagad viņš saprata, cik grūti ir aizraidīt savu tuvāko uz viņu sauli. Edīte to bija sapratusi daudz agrāk, bet no tā viņai uzdevums vieglāks nekļuva. Ari šai bridi viņa baiļojās, ka nepietiks spēka izturēt lidz galam. Ik pa brīdim viņu sagrāba nepārvaramas alkas raudāt, kliegt, nokrist sniega un ierakties tur ar seju vai skriet projām — tikai skriet un skriet, kurp acis rāda… Vienīgi drausmīgi sasprindzinot visus dvēseles spēkus, viņai izdevās sevi piespiest atnākt šurp, turēties stingri un darīt to, kas jādara. Visu laiku viņa klusībā pateicās Denninam, redzēdama, kā tas cenšas viņai palīdzēt.
— Pieturi, — Dennins sacīja Hansam, rāpdamies uz mucas.
Ticis augšā, viņš pieliecās, lai Edītei vieglāk uzmaukt viņam cilpu kakla, pēc tam izslējās taisni un gaidīja, kamēr Hanss piestiprinās virvi pie zara virs viņa galvas.
— Maikl Dennin, vai tu vēlies kaut ko sacīt? — Edīte jautāja skaidri un skanīgi, kaut gan balss viņai drebeja.
Dennins pamīņājās uz mucas, pārlaizdams mulsu skatienu apakšā stāvētājiem — kā cilvēks, kas pirmo reizi mūžā gatavojas teikt runu, un nokremšļojās.
— Esmu priecīgs, ka tam visam reiz būs gals, — viņš sacīja. — Jūs esat izturējušies pret mani kā īsti kristīgi ļaudis, un es no sirds jums pateicos par labu, ko esat man darījuši.
— Lai dievs pieņem grēkus nožēlojuša grēcinieka dvēseli! — noteica Edīte.
Un, kā atbalsodams viņas satraukumā trīcošo dzidro balsi, Dennins dobji atkārtoja:
— Lai dievs pieņem grēkus nožēlojuša grēcinieka dvēseli!
— Ardievu, Maikl! — kliegšus izkliedza Edite, un šajā saucienā izskanēja viss viņas izmisums.
Ar visu auguma svaru viņa uzgula mucai, tomēr nespēja to apgāzt.
— Hans! Ātrāk! Palīdzi! — viņa vārgi iesaucās.
Spēki zuda, bet muca nekustējās. Hanss piesteidzās
viņai palīgā un izsita mucu Maiklam Denninam no kāju apakšas.
Edīte pagriezās ar muguru pret pakārto un aizspieda ar pirkstiem ausis. Tad viņa sāka smieties — skadriem, aizsmakušiem, metāliskiem smiekliem. Viņas smiekli Hansu satrieca lidz sirds dziļumiem: nekā drausmīgāka par tiem viņš savā mūžā nebija dzirdējis. Tas, no kā Edīte Nelsone visu laiku tik ļoti baidījās, bija noticis. Taču pat šai brīdi, raustīdamās histērijā, viņa saprata, kas ar viņu notiek, un priecājās, ka spējusi izturēt lidz galam. Grīļodamās viņa piespiedās pie Hansa.