Vēres
1 Mūsdienu kartēs 153,1 m.
2 I.apiņš K. Trtszvaigžņu valsts novados. Rīga, 1936.
3 JaunsudrabiņŠ J. Vasarassvētki Zemgales augstienē. Laikrakstā "Jaunākās Ziņas", Rīgā, 1929, 23. maijā.
STĀVĒJU ORMAŅA AUGSTAJĀ KALNĀ..
Stāvēju Ormaņa augstajā kalnā,
gaidīju rītausmu paberot zeltu
gar Saukas ezera līksņainiem krastiem, /../
Tā dzejolī "Augšzemes kalnā"1 raksta Velta Toma.
Ne jau tikai viņai un tikai rītausmā ezera krasti likušies zeltaini, arī tepat, Saukas Ķesteros dzimušais pedagogs un literatūras pētnieks Aleksandrs Dauge (1868-1937) atmiņu grāmatā2 atzīmē, ka "rietošās saules staros tas mirdz, kā ar sarkanu zeltu apliets". Arī dzejnieks Andris Bergmanis 1982. gadā Saukā dzejolī "Noriet saule, pret Dievukalnu [,.]"3 apdzejojis tieši saulrietu. 6,3 km garo Saukas ezeru, kas atrodas Sēlijas valnī 78,7 m vjl., vislabāk pārskatīt no kāda izkoptā skatu punkta vai skatu torņa. Turpinot A. Daugi, jāatzīst, ka no "augstumiem paveras brīnišķīgs skats pār visu Saukas ezeru, baltiem lielceļiem, mājām, muižām, mežiem, kapiem, baznīcu, pagasta namu. Visā Latvijā gan maz tik burvīgi romantisku skatu, kā šis"4 .
Ormaņkalnā būtu jāredz ne tikai saullēkts un saulriets, bet īpaši neparasts te mēdz būt pērkona negaiss. Lūk, ko grāmatā "Trīszvaigžņu valsts novados"5 raksta Kārlis Lapiņš: "Patlaban pār mūsu galvām dārd pērkonis un tumšā pamale aiz ezera svītrojas zibeņotās ugunīs. Sāk gāzt lietus. Kzers nu ir pārdalījies divās daļās: vienā pusē līst, otrā spīd saule! Tā ir neredzēta ainava, ko mēs tagad skatām. Sī dīvainā un reti skaistā parādība turpinās ap 10 minūtes. Mēs esam kā hipnotizēti no šī retā skata. Brīnišķīgākais ir tas, ka lietus josla gaisa līnijā, ezera vidū, ir nogriezta kā ar nazi un vienā pusē ūdens plašums ir drūms un tumši draudošs, bet otrā tas ņirb un vizuļo saulē!" Krāšņā dabas parādība te esot vērojama daudzkārt, jo Sēlijas valnis sadala augšup kāpjošo lietus mākoni vairākās daļās, un tad arī iznāk, ka vienā pusē līst, bet otrā spīd saule.
Pašreizējais Ormaņkalna skatu tornis uzbūvēts vietā, kur pirms kara atradās Vaļinieku dzirnavas, t. i. Borīšu kalnā Ormaņkalna masīva R galā. Tad skatu tornis atradās pie Ormaņu
mājām, līgošana gan notika Kņāvu kalnā - pilskalnā Dienvid- susējas krastā. Tagad pie torņa atrodas ari ērta nojume "negaisa gaidīšanai" un, to darot, var iepazīties ar akmenī iekaltajiem Antuāna de Sent-Ekziperi vārdiem.
Pie kalna - milža kājām, Tur domīgs pilskalns snauž: Kurš teikas šajā pusē Pa sēļu zemi pauž.
Borisos (1928) savās dzimtajās mājās, dzīvojis bioloģijas doktors, vairāku grāmatu, ari šo dzejas rindu autors Fredis Zīriņš. Viņš arī sacerējis dziesmu par Ormaņkalnu. Borīšu mājas var atpazīt pēc stieplēs iekārtiem putnu būrīšiem. Pie ceļa Elkšņu virzienā 900 m attālumā atrodas pats Ormaņkalns, kas paceļas 165,4 m vjl. Pēc relatīvā augstuma (86,5 m) tas ir viens no augstākajiem Latvijā.
Imants Auziņš raksta: "Allaž mani Sauka sauc, kā uz senu kalvi - "6 un tas nemaz nav sadomāti, jo stāsta, ka Saukas novads nosaukumu guvis no tauru skaņām, ar kurām briesmu gadījumā sauca kopā senos kaujiniekus. Tālu saskatāmi bija arī Ormaņkalnā degošie trauksmes signāli. Izloksnē gan vietējie saka - Urmaņkalns. Pēc kādas versijas tulkojumā tas esot "vientuļš vīrs". Re kā! Tā jau likās tik latviski, ka nebūtu nemaz ko tulkot. Administratīvi jau no 1972. gada Ormaņkalns, divi pilskalni un pat daļa Saukas ezera atdota Elkšņu pagastam. Tiesa, te paliek Saukas dabas parka teritorija. Senās Saukas novadu iezīmē vēl divi nozīmīgi orientieri: tā rietumos ir lielais Saukas mežs, kas saplūst ar Zalves mežu un
ievērojams ar to, ka cariskās Krievijas Kurzemes guberņas kroņa mežos pirmie mežierīcības darbi notika tieši te - pirmo reizi meža novadu 1803. gadā uzmērīja flotes leitnants Golubov- skis. Saukas austrumu robeža gāja pa Viesītes-Aknīstes lielceļu, pa kuru savulaik atkāpās Napoleona karaspēks. Pie šī ceļa atrodas Elkšņu pagasta centrs.
Ormaņkalna masīva nogāzē Sauka;» virzienā bijušās Kalna skolas (1868) vieta, kur palikuši vien ēkas pamati un divi skolotāja Mārtiņa Klāsona stādītie ozoli. Savulaik tur ainavu kopusi Imanta Ziedoņa grupa.
Turpat pa kreisi no ceļa skatu vieta uz Saukas ezeru, kas, kā vēsta teika7 , radies vietā, kur meitas velējušās un nogāzies melns lietus mākonis. Visas noslīkušas, izņemot vienu, kura izrunājusi ezera vārdu. Cita teika8 apgalvo, ka meitas mazgājušas drēbes un jaukā laikā vēl tagad varot dzirdēt mazgājam ezerā drēbes.
Meties še, ezeriņ: Se būs Saukas ezeriņš"
- Šīs rindas no teikas citējusi arī Mirdza Ķempe dzejolī "Visapkārt zaļas niedras"9 . Par Saukas ezeru dzejojusi arī Anna Auziņa
dzejolī "te pie mums…"10 . Ja ezers te ieradies no citas vietas, tad izrādās, ka tā sākotnējā atrašanās vieta "esot bijusi Jaunsēl- pils Strupbrenča tīrelis, kam esot tas pats izskats, kā Saukas ezeram: tie paši līkumi, krasti".
Cita teika" vēsta par velnu, kas gribējis aizbērt ezeru, lai vieglāk tiktu pie ieccrētās - Ermaņēnu mājas skaistās meitas. Tā radušies trīs sēkļi, bet vieta, kur velns ieskrējis, gaiļa dziesmas iztraucēts, esot tā dziļākā - 9,5 m. Kā te ar slīkšanu? Kādreiz Saukas ezers esot prasījis Susējas upei: - "Ko tu darīsi? Vai tu susēsi un tecēsi uz priekšu, vai ņemsi cilvēku dzīvības arī?" Susēja dzīvības neņemšot un tecēšot uz priekšu. Ezers dzīvības tomēr ņemšot un karstā laikā vasarā te slīkstot12 .