11 LFK302, 1344.
12 LFK 2049, 791.
13 Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis P. Smits. Rīga, 1937, 15. sēj., 457. Ipp.
14 Turpat, 435. Ipp.
15 LFK 1852, 367.
16 Laikrakstā "Padomju Daugava", 1988, 30. jūl.
17 Krājumā "Pār deviņi novadiņi". Rīga, 1975,218. Ipp.
CEĻINIEK, APSTAJIES …
Pusceļā starp Ilūkstes un Subates pilsētām, Eglaines pagastā, atrodas Sārtcnes (Cervonkas) kapi - kapi ar starptautisku nozīmi. To centrā piemineklis 1919.-1920. gadu kaujās kritušajiem 30 Lietuvas karavīriem, kas 1931. gadā šeit tika pārapbedīti no Lašu, Eglaines, Pilskalnes, Bebrenes, Vecsventcs, Ilūkstes un Annas muižas apkārtnes. Citi avoti gan min 26 karotājus, pat 19. Uz pieminekļa lietuviešu valodā teksts: "Ccļiniek, pasaki Lietuvai, ka mēs kritām aizstāvēdami tēviju". 6,3 m augstā pieminekļa, kas celts 1932. gadā ar Lietuvas valsts līdzekļiem pēc tēlnieka Staša Stanišauska meta, augšā jaunavas figūra - Lietuvas simbols, kas tur rokās plāksni ar Sv. Jura bareljefu, pie tās kājām nokritis karavīrs ar Šauteni blakus. Apakšā centrā nišā krustā sistā Kristus tēls.
i
Kad Eglainē nomira Konstantīns Kupšāns (1903- 1989), liels bija bērinieku pārsteigums par divām automašīnām no Lietuvas ar atvadu vainagiem. Viņš, vienkāršs amatnieks, tika piegādājis būvmateriālus un vadījis pieminekļa būvdarbus, kā arī noorganizēja Nezināmā karavīra mirstīgo atlieku svinīgu izvadīšanu no Eglaines stacijas uz Kau- ņu, kur toreiz veidojās Nezināmā
karavīra memoriāls. K. Kupšāns savulaik tika apbedīts pie vecākiem, Šēderes pagasta Pakapenes kapos. Tagad viņš pārapbedīts tūlīt aiz lielā pieminekļa. Lietuvieši 1995. gadā arī viņam uzlika pieminekli.
Šī piemiņas vieta gadu gaitā bija apsūbējusi. 1995. gadā notika atjaunotā pieminekļa iesvētīšana, kurā piedalījās, pēc avīžu vērtējuma, ap 3000 cilvēku, ari abu valstu vēstnieki, Latv ijas un Lietuvas karavīri kopā ar aizsardzības ministru I. Linkeviču. Pirms tās dievkalpojumā Subates katoļu baznīcā Paņevežas bīskaps Preikšs minējis Kristus vārdus: "Nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod dzīvību par saviem draugiem." Pieminekļa pakājē tika iemūrēts kritušo karavīru simbolisks testaments, kur teikts:
Turiet cieņā pagātni un pieminiet par nākotni kritušos, mīliet savu zemi un esiet ar to kopā gan priekos, gan bēdās, audziniet bērnus un māciet viņiem Tēvijas mīlestību tā, lai katra paaudze apzinātos savas saknes un dzimtenes brīvību vērtētu tikpat augstu kā savu dzīvību. Jums jāzina, ka brīvības cīnītājs ir tas, kas ik dienas to aizstāv ne vien vārdos, bet arī darbos.
Eglainē senos laikos bijis dominikāņu klosteris un baznīca, bet kā vienots ciems tā veidojās no 1883. gada, kad Lašu muižas barons pārdeva zemi 27 saimniecību izveidošanai. 1923. gadā te tika atvērta lietuviešu skola, kurā mācījās 40- 45 skolēnu, te bija arī Latviešu-1 iet ū viešu vienības nodaļa. Skolu 1926. gadā gan nācās pārcelt uz netālo Šēderi, jo pašvaldība bija nolēmusi, ka tās telpas nepieciešamas policijai. Eglainē nav dzimis tikai apgaismības nesējs Vecais Stenders - mācītājs un rakstnieks, kuram te 1989. gadā atklāja muzeju un tēlnieka Induļa Folkmaņa veidoto pieminekli. Te dzimuši vai bērnību pavadījuši vairāki ievērojami lietuvieši - Rīgas Medicīnas institūta profesors Dominiks Kalvelis (1903- 1988), Latvijas universitātes profesors Pēteris Ķiķauka (1886- 1967), mākslinieks grafiķis Romas Viesuļa (1918-1986, līdz 1956. gadam Vcselauskas). Lašu vecajos kapos Eglainē apglabāti divi agrā bērnībā mirušie Raiņa brāļi, tikai kapi palikuši neiezīmēti. Abi dzimuši krogā tepat pretī Ccrvonkas kapiem. No kroga gan saglabājušies tikai atsevišķi mūri. Par
Raiņa apdzejotās Mēness meitiņas prototipu mēdz uzskatīt ne tikai Kārzdabas kapsētā apglabāto Olgu Kliģeri (1898-1990), kura Rīgā trīs vietās pēc kārtas dzīvoja kopā ar Raini un Aspaziju. Tā ir arī Lašu vecajos kapos apglabātā Ida Apsāne, kura draudzējās ar Raini. Pie viņas kapa tiek rīkoti dzejas dienas pasākumi. Tas noticis laikā, kad Raiņa tēvs ren- tējis Prodes muižu. Lašu jaunajā kapsētā trīs pazīstamā lietuviešu tēlnieka Roberta Antina veidoti kapa pieminekļi mātei un diviem viņas brāļiem - Fricim un Kārlim Zvejniekiem.
Latvijā ar Lietuvu saistītu vietvārdu nav daudz - Preiļu pagastā ir Lictavnieki, kurus gan mēdz saukt par Litavnie- kicm. Netālu no Anīkšicm Lietuvā ir Latavenai, kur tek La- tavas upīte, Šventojas pieteka. Lietuviešu valodnieks K. Bū- ga uzskata, ka Late ir sens nosaukums mazai upītei aiz Lietuvas robežas, kur dzīvojuši latvieši. J. Stradiņš pieļauj, ka tur tiešām kādreiz varējusi būt robeža starp sēļiem un lietuv- jiem. Bet šo Šventoju nejauksim ar citu Šventojas upi (Sven- tāju), Falangas tuvumā, kas vēl pašlaik 34 km garumā ir Latvijas un Lietuvas robežupe.
Lai arī savulaik zemgaļu zemes tika sadalītas ar Kaunas un Kurzemes guberņu robežu, ir bijuši robežstrīdi un teritoriju maiņas - lai atceramies kaut vai to, ka no 1819. līdz 1921. gadam Palanga (Lietuvas teritorijā tā bija visā tās valstiskuma periodā līdz pat pievienošanai Krievijai 1795. gadā) piederēja Latvijai (līdz 1. pasaules karam Kurzemes guberņai) un, lai Lietuvai rastu pieeju pie jūras (Klaipēdu, senāk sauktu par Mēmeli, Lietuva atguva tikai 1923. gadā), samainīta ar Aknīstes un Brunavas pagastiem. Latvijai toreiz pēc Dž. Simpsona, starptautiskā arbitra, lēmuma tika atstāta arī etniski raibā Ilūkstes apkārtne. Raibi gājis mūsu brāļu tautai lietuvjiem, ja vēl ņemam vērā to, ka Lietuvas galvaspilsēta vienulaik bijusi Kauņa, jo Viļņa tad izrādījās ārzemēs - Polijas teritorijā.
Pie Aknīstes Skārdupītēs muzejs veltīts Mikēnu dzimtai, kas pasaulei devusi četras personības, to skaitā izcilo tēlnieku Jozu Mikēnu (1901-1964), kura darbs skatāms pat Zenēvā pie ANO mītnes. Šo ekspozīciju veidojusi Aknīstes pašvaldība kopā ar Lietuvas Valsts muzeju.