18 LFK 1978, 1936.
19 LFK 556, 2804.
20 LFK 2049, 742.
21 LFK 2049, 743.
22 laikrakstā "Ceļa Biedris", 1865, 7. okt.
23 Rudzītis R. Svētceļotāja piezīmes. Rīga, 1929.
24 LFK 2049, 788.
25 LFK 1978,2229.
26 LFK 2049, 822.
27 LFK 2049, 792.
28 LFK 1978, 2220.
29 LFK 1980,2514.
30 LFK 1978, 1937.
31 LFK 2049, 786.
32 LFK 1978, 2228.
33 LFK 1978, 1937.
34 LFK 2049, 787.
35 LFK 2049, 737.
36 LFK 1978, 2046.
37 LFK 2049, 203.
38 LFK 1978, 2047.
39 LFK 2049, 177.
UZ BURTNIEKIEM, BET GARĀM TIEM
Parasti brauc uz Burtnieku centru, aplūko parku pie pilsdrupām, varbūt pa ceļam iegriežas ari vecajā Briedēs krogā, aplūkot zirgkopības ekspozīciju. No centra pāri Burtnieku ezeram var saskatīt arī Burtnieku baznīcu, kas šoreiz būs mūsu nesteidzīgā ceļojuma galapunkts.
Uz Burtniekiem jābrauc gar Varšavu - tā saucas kādas mājas Valmieras-Mazsalacas ceļa malā, tām tuvumā arī Romas. Kādreiz jau pirms Varšavām bija jāgriežas nost no lielā ceļa, pašreizējais Burtnieku ceļš (īstenībā Ozolu-Rencēnu ceļš) izveidots, domājams, 20. gs. sākumā. Pie īguma autobusu pieturas uz vecajiem mājas pamatiem uzceltas Ābelītes. Savulaik īgumā dzimis Vecpiebalgas meiteņu draudzes skolas vadītājs un Vecpiebalgas labdarības biedrības kora diriģents Kārlis Stakle (1851—r), kurš ir arī vairāku grāmatu autors.
Pa kreisi no krustojuma pie Ramšām atrodas Kapu kalns. Senā teikā stāstīts, ka tur bijusi "lepna" baznīca ar kapsētu. Pēc baznīcas bojāejas dievgalda vietā esot dēstīts liels bērzs (pēc cita nostāsta kādreizējo durvju priekšā). Pie tā kādreiz bijis uzraksts "Visi, kas te nāks, raudās". Pēc 1. pasaules kara to nocirtis kāds jaunsaimnieks. Blakus purva vietā bijis ezers, kur nogremdēts baznīcas zvans, kas pēc baznīcas nopostīšanas (varbūt arī "viesulis norāvis no torņa, jo tas zvanījis tikai bagātajiem") pusdienās un svētku dienās esot rūcis. Kā nu kurā teikā - vai baznīca nopostīta karos, vai ļaudis bijuši turīgi un izlaidīgi, līdz kādu nakti lielā pērkona negaisā baznīca nogrimusi kalnā. Nogrimis gan tikai tornis "ar pulksteni", bet pašu baznīcu pērkons tā saspārdījis, ka akmeņi izmētāti pa visu kalnu. Bez torņa kalns nav palicis, tagad tur ir ugunsnovērošanas tornis.
Kad met ar akmeni pret zemi, šis kalns skanot1 . Ja visur citur "dažādi brīnumi notiek" divpadsmitos, vai nu naktī vai dienā, tad šeit baznīcas zvans skanot Jāņu naktī pulksten vienpadsmitos2 . Ceļiniekiem naktīs te reizēm ejot nopakaļ melns sunītis. Tas bijis īguma svētkalns, kur aizaugušajā kalnā arvien vēl atrodami daudzi svētakmeņi. Pēc senām ziņām tur bijuši vai nu divi krustakmeņi, vai arī akmens plāksnes ar iekaltiem krustiem. Arheoloģijas pieminekļu sarakstā tas iekļauts kā Lantu viduslaiku kapsēta.
Rakstniekam Arturam Gobām valmieriete Meta Riba stāstījusi teiku, ka kalnā dzīvojis burvis (Ramšu māju saimnieka sencis), kuru nokaitinājušas čūskas. Tad nu burvis kalnu un tuvāko apkārtni apbūris, sacīdams: "Te nekad neviena čūska nedzīvos!" Cits nostāsts3 vēsta, ka netālu pie Vākšēniem Kūžēnu mājās zviedru kara laikā nakšņojis kāds zviedrs, laikam zviedru vai igauņu karavīrs. No rīta, kad piecēlies, izgājis ārā un, pateicībā, ka labi uzņemts, ir teicis: "Ciktāl manas acis visapkārt redz, jūs neredzēsiet nevienu rāpuli". Starp īguma un Ramšas kalniem esot bijusi upe, naktīs varēts dzirdēt, ka tur raganas vēlējoties4 .
Burtnieku ceļā pa labi norāde uz Zemturiem. Šī saimniecība 1999. gadā piedalījās "Sējēja" konkursā un piena lopkopības nozarē ieguva pirmo vietu. Višņevsku ģimene audzē arī smiltsērkšķus un gatavo 110 tiem eļļu un sulu. Vietā, kur tagad aug smiltsērkšķi, atrasta Rīgā kalta 14. gs. monēta. Šo māju, kādreizējās Seku muižas īpašuma, vecais nosaukums ir Punģis. Burtnieku pagastā ir sens teiciens: "Ja tu iesi gar Punģi, dabūsi ar klunģi"5 . Tuvumā arī Pun- ģa kalns - viens no trim pagasta augstākajiem pauguriem. Zemturos dzimis Daugavas Vanagu fonda valdes loceklis Kūris Birzgalis (1924), kurš 1989. gadā saņēmis Daugavas vanagu zelta krūšu nozīmi. Viņš ir Bradfordas Daugavas Vanagu organizācijas mūža biedrs, dzīvo Straumēnos, Anglijā.
Netālajos Rožkalnos (1925) neparastas monumentālas kāpnes uz bēniņu telpu.
No Celmiņu autobusu pieturas pa kreisi Seku pusmuiža, kuras dzīvojamā ēka aprakstīta 1688. gadā kā koka guļbūve ar salmu jumtu. Pašreizējā dzīvojamā ēka esot celta 1850. gadā vai agrāk, 110 māla kleķa ar vairāk kā 70 cm biezām ārsienām, kurām vidū tukšums, kas savienots ar skursteni ventilācijai. Iemītnieki 1998. gadā restaurējuši vecās durvis, durvju virsgaismas lodziņš saglabājies vēl senais. Nav saglabājusies lielā kūts ar noslēgto vidus pagalmu, tāpat kalpu māja un graudnieku dzīvojamā ēka.
Izrādās, šajā pusmuižā, kas kopā ar lielo Burtnieku muižu un vēl dažām citām mazajām muižām piederēja ievērojamajam krievu karavadonim ģenerālfeldmaršalam Pēterim Rumjancevam, no Krievijas atvesti dzimtcilvēki ražoja zeķes Krievijas galma vajadzībām, tā šī muižiņa dabūja Zeķu muižas nosaukumu. Zināms, ka 1772. gadā 110 "manufaktūras aizbēguši trīs zeķu fabrikanti, kopā ar turku Ahmedu". Teikā6 stāstīts, ka šī muiža piederējusi kādam padumjam kungam, kas vienmēr valkājis mazu micīti un, atnācis uz krogu, sēdējis "stedelē uz balkām".