100 m uz DA no skolas stadiona atrodas Velna kalns, kur Eiķinupes stāvajā kraujā ir apmēram 30 x 20 m liels ierobs, no kura iztek avotiņš. Te varam mēģināt saskatīt divu Velna nagu iespiedumus. Teikā13 teikts, ka Velns cirtis Meldūkas purva dižakmeni, bet iedziedājies gailis, un velnam skrienot kāja aizķērušies šajā dūksnainajā vietā.
Uz priekšu pa kreisi nostāk no ceļa redzami Garklāvi, kur 1778. gadā uzcelts brāļu draudžu saiešanas nams Miernami, kuru esot apmeklējis pat Garlībs Merķclis. 1792. gadā Vidzemē bija zināmi 42 hcrnhūtiešu brāļu draudžu saiešanu nami, Burtnieku distriktā ietilpa Garklāvu, Celma, Briežu un Birzgaļu saiešanu vietas. 19. gs. 40.-50. gados Burtnieku hernhūtieši bija vieni no aktīvākajiem Baltijā, svētku reizēs abi saiešanu nami - Garklāvu un Kanču - nevarēja uzņemt visus pasākuma apmeklētājus. Ja citur par skolu klasēm parasti izmantoja zemnieku sētu pirtis un riju kambarus, burtniecieši mācījās brāļu draudzes saieta nama plašajās telpās, kur pēc 1764. gadā sastādītās "Burtnieku skolas bērnu grāmatas" Eiķina, Zvārtes, Cālīša un Rūtes muižiņu bērnus mācīja Stiekas Jānis.
Par Garklāvu uzvārda rašanos stāsta teika14 : "kur tagad Garklāvu mājas, agrāk dzīvojis garais Klāvs. Zviedru kara laikā pie garā Klāva griezies kāds zviedru komandieris un lūdzis, lai viņu paslēpj no ienaidnieka. Tad garais Klāvs, kas toreiz bija Garklāva muižā par stārastu, noslēpis šo zviedru virsnieku Meldūkas purva malā kartupeļu bedrē, tagadējās Zundas māju robežās. Ēdinājis to slepeni, nevienam nezinot.
Pēc kara beigām šis noslēptais virsnieks uzdāvinājis Garklā- vu muižu garajam Klāvam".
Cita teika vēsta15 , ka Garklāvu apkārtnē bija lieli meži, eglēs "cilvēkiem rādījušies naudas kubuliņi". Kam vajadzējis naudu, tas aizgājis pie kubuliņa aizņemties. Naudu tikai vajadzējis laikā atdot. Ja neatdod, mocījis Velns. Saimnieks turējis Velnu ieslēgtu kastē.
Pie ceļu krustojuma redzamie Arāji esot celti zviedru laikā kā kazarma. Tur kopš 1857. gada darbojusies pirmā Burtnieku pagasta skola. Tiem pretī diemžēl nav saglabājusies krietni jaunāka celtne - Latviešu zemnieku savienības nams "Līdums", kura būvi no 1922. līdz 1926. gadam vadījis arhitekts Viktors Stams. Tā gājusi bojā kara laikā.
0,5 km attālumā Pidriķa virzienā Riekstiņi - 19. gs. beigu celtne, kurai vienā galā bijis krogs, otrā - dzirnavas uz Kiķin- upes. Pie 60. gadu sākumā atjaunotās mājas ceļam pretējā pusē akmens ar uzrakstu "1918", tā nozīme nav zināma. Tālāk pa Pidriķa ceļu, pēc 1,3 km pie ozola ceļmalā nogriežoties pa kreisi uz Irbēniem (kādreizējie Speķi), var nokļūt pie Mellaču akmens, starp kura divām daļām 1993. gadā atjaunoja Maurupītes tecējumu, ko savulaik likvidēja melioratori. Teika16 stāsta par robežu
dalīšanu starp diviem saimniekiem un pērkonu, kas akmeni saspēris, pēc tam saimnieki vairs nav strīdējušies, kuram šis akmens tiks par kapakmeni17 . Cits variants18 vēsta, ka abi strīdējušies, kuram upīte pieder. Vēl viena versija ir,19 ka tas ir "Mīlas akmens" - divas pusītes satiekas un nešķiras.
Mellaču akmens (2001)
Atgriežoties uz Rencēnu šosejas, priekšā nevar nepamanīt bijušo slimnīcas ēku Silmačus, ko 1934. gadā par saviem līdzekļiem kā doktorātu uzcēla Peives mājas saimnieka dēls ārsts Ludvigs Zeltkaļus, kas emigrācijā dzīvoja Kalamazū Mičiganas štatā, ASV. Slimnīcu izveidoja tagadējais Rīgas Stradiņa universitātes
profesors Ivars Šiliņš (1931), kam tā bija pirmā darbavieta (1956-1958) pēc augstskolas beigšanas. Slimnīca darbojās līdz 1973. gadam. Tagadējās poliklīnikas apstādījumos aug interesanti koki: parastās priedes pundurforma, nokarenā goba, piramidālās tūjas, kalnu priede u. c.
Pretējā šosejas pusē nogriežas ceļš uz kādreizējo Eiķina muižu. Sens muižas nosaukums ir Brosemoise, kur lībiešu vārds moi- se rāda, ka muiža iekopta agrākajā lībju kunga sētas vietā. Nostāsts vēsta, ka kņazs Grigorijs Potjomkins, Katrīnas Lielās favorīts, te izveidojis "Mazo Pētcrhofu", kur pārgulēt carienei20 . Valdnieces sagaidīšanā no apkārtnes saaicinātas skaistas meitenes baltās kleitās, kas ziediem rokās stāvējušas no Ausmas kroga līdz muižai21 , pēc cita nostāsta22 no Burtnieku muižas līdz Ei- ķinmuižai. Tas carienei ļoti paticis, un viņa izteikusi vēlēšanos, lai tur, kur stāvējušas meitenes, tiktu iestādītas liepas. Burtnieku barons Sleidars (te teikā kļūda, pareizs uzvārds ir Srēders) tajā pašā naktī to realizējis. Vēl tagad muižā ved divas alejas - viena liepu, otra ozolu. Pret mājas verandu kādreiz esot audzis pat Katrīnas stādīts bērzs. Bet bērza koka krēsls, kurā sēdējusi ķeizariene, pēc tam nonācis saiešanas namā, kur uz tā sēdējuši tētiņi.
Te līdz 1994. gadam atradusies aptieka, kas minēta jau 1906. gadā izdotajā konversācijas vārdnīcā (Arnis Vīksna gan raksta, ka Burtnieku aptieka dibināta 1892. gadā, strādājusi līdz 1903. gadam, atjaunota 1922. gadā23 ). Dīķa augšgalā bija līkloču kanāli, kas izveidoja 4 saliņas. No saliņas uz saliņu veda tiltiņi ar nemizotu bērzu margām. Vietā, no kuras visskaistākais skats uz dīķi, bijis balts apaļš paviljons. Eiķina muižā 1914. un no 1918. līdz 1930. gadam darbojusies skola.
Eiķina muižas pusgraudnieka ģimenē Lieplejās, tikpat kā blakus aptiekai, māju pirtī dzimis izglītības darbinieks Mārtiņš Celms (1888-1972, Ņujorkā, ASV), pārapbedīts Rīgā, I Meža