kapos. Viņš ir vairāku matemātikas mācību grāmatu autors, kas rakstītas gan Latvijā, gan trimdā. M. Celma kultūrvēsturiskais stāsts par Burtnieku novadu24 ir patiess, neizskaistināts, neap- jūsmots Burtnieku novada sūro gada laiku darbu ikdienas īstenības tēlojums, iznākusi arī grāmata "Skolotāja atmiņas"25 . Liep- lejās 1996. gadā atklāja piemiņas plāksni. Tieši Liepleju mājās esot bijusi ķeizarienes Katrīnas naktsmītnes vieta.
Muižas aleja šoseju šķērso pie bijušā Ausmas kroga, kas te bijis jau no 1516. gada. Tagad tā vietā veikals. Šeit šoseja šķērso arī 15 km garo Eiķinupi. Kādreiz tā saucās Lakstene (tie, kas lasījuši Imanta Ziedoņa grāmatu "Tik un tā", atcerēsies arī Lak- stenes kalnu Madlienas novadā), tāpat kā muiža, kas jauno nosaukumu ieguvusi no Heidenenu dzimtas. Bet tilts šajā vietā kādreiz saukts par Lielo tiltu. Tumsā ejot gar upi, varot redzēt velnu lāpot kažoku26 .
Aiz tilta pa kreisi Negurskas, kas minētas jau vecajās zviedru kartēs, nosaukums poļu valodā nozīmē "piekalnīte", "mazkalni- ņi". Tagad uz vecajiem pamatiem jauna ēka, kur dzīvo Laimonis Zālītis, grāmatas "Burtnieki likteņgriežos" autors27 .
Viļķu rija (2001)
Tālāk atkal krustojums. Ceļš pa labi aicina uz Zvārtes karjeru. Zvārtes pusmuižā dzimis gratiķis, aktieris un režisors Reinis Birzgalis (1907-1990, Bostonā, ASV), varbūt kāds atcerēsies viņa raksturīgās ilustrācijas latviešu tautas dziesmām28 . Pa ceļam vērts taisīt līkumus. Aleja pa labi ieved bijušajā Cāļu pusmuižā; par ozolu tās ceļa galā teika29 stāsta, ka Pērkons nospēris tā dobumā paslēpušos muižas kalpu. Pirmās agrārreformas laikā Cāļu pusmuižas vietā izveidojās 2 jaunsaimniecības: Ozolnieki un Riekstlejas, pēdējās dzimis literatūrvēsturnieks un grāmatniecības darbinieks Ivars Riekstiņš (1936). Pa kreisi no ceļa Viļķos 19. gs. (uz stenderes gan uzskrāpēts- 1903) rija ar platām četrslīpju jumta pārka- rēm, te saglabājusies ari rijas krāsns.
Pa labi - Ennītes (1924), kuru iepriekšējā māja nodegusi. Te tīrumā bijušas trīs resnas liepas, kuras esot "nopostījušas kopsaimniecības govis". Savulaik pie tām kartupeļu bedrē redzēts galvaskauss. Kā stāsta A. Bormanis30 , tur esot kāvušies zviedri ar poļiem, varbūt ar krieviem. Garklāvs, kura trīs meitas te esot nogalinātas, viņas te esot apracis un uzstādījis trīs liepas.
Tālāk no ceļa tikai drupas palikušas no Sutnikām, kur dzīvojis profesors siltumtehniķis Jānis Āboliņš (1902-1990). Teika31 stāsta, ka Sutnikās dzīvojis kāds saimnieks, kas bieži mīlējis krogā pasēdēt. Kādreiz, nākdams no kroga, stāstījis, ka esot ar pašu Velnu plēsies. Mājnieki gājuši skatīties, bet redzējuši tikai lielu, izplūkātu cini. Aku pie mājām esot racis tas pats Velns32 .
Vēl tālāk, pa labi no ceļa iepretim Zvārtēm jāpiemin Zaķīšu mežsargmājas komplekss (18-20. gs.), kur rija (18. gs.) diemžēl gājusi bojā. R. Birzgalis minējis33 "rimi" par pagasta mājām, divas rindas no tās skan tā:
Meža sargu Zaķīt' sauc,
Zvārtes muižā puiku daudz.
Par katru māju tur pateikts raksturīgākais. Tiešām, Zvārtu četrpadsmit puikas darīja ne vien darbus, bet arī nedarbus. Vēl fragments no "Šoreiz - bez grima" (1957. gadā R. Birzgalim Čikāgā iznāca grāmata "Grimēšanās pamatmācība"): "Atnāk Zaķīšu puikas un stāsta, ka viņu tēvs esot sūdzējies par pirtiņu. Tā esot veca un drīz būšot jānoplēš. "Būtu to kāds nodedzinājis!" - tā viņu tēvs esot teicis. Oho! To tik mums vajadzēja dzirdēt! Sapulcējāmies uz apspriedi un nolēmām Līgo vakarā pirtiņu nosvilināt. Domāts - darīts. Pirtiņa dega kā jāņuguns gaišās liesmās. Bet tad atskrēja vecais Zaķītis un brēca: "Palaidņi! Huligāni! Gadu par ātru jūs to nodedzinājāt [..]"
Zvārtu pusmuižu no Burtnieku barona Šrēdera rentēja R. Birzgaļa tēvs Eduards, kas bija arī prasmīgs būvgaldnieks, viņš vecā koka ērbēģa vietā (tur savulaik bijis krodziņš) uzcēla akmens māju ar sarkanu dakstiņu jumtu, kūti, stalli, riju. Kā pēdējo ap 1900. gadu cēla riju. Piemiņas plāksne R. Birzgalim atklāta 1997. gadā.
Uz priekšu pa labi no ceļa ābeļdārza malā atrodas senais Zvārtu akmens ar iekaltiem gadskaitļiem "1600" un "1843", kur pirmais no tiem ir visvecākais akmenī iekaltais gadskaitlis Latvijā, kas gan var izrādīties viltojums. Domājams, ka akmens bijis paredzēts kādas robežas apzīmēšanai.
Zvārtu apkaimē vēl divas pieminamas mājas. Birzgaļos jaunsaimnieks bijis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Alberts Kažociņš (dzimis 1894. gadā - piespriests nāvessods 1942. gadā Krievijā). Airītes ir Džarcānu dzimtas vasaras mājas - Nopelniem bagātais sporta meistars riteņbraucējs Alberts Džarcāns 1948. gadā bija PSRS rekordists gan 50 km, gan 100 km individuālajos braucienos. Sporta meistari ir arī Anita, Aivars, Gints, Pēteris un Svetlana Džarcāni. 1996. gadā no Rīgas līdz Airitēm 117 km garumā notika riteņbraucēju sacensības.
Atgriežoties uz Rencēnu šosejas, pie krustojuma ir 2. pasaules karā kritušo sarkanarmiešu brāļu kapi ar 73 apbedījumiem. Turpat Senči - bijušais pagastnams, kur otrajā stāvā atradusies Burtnieku pils (Lielā krogus) pagasta skola ar divām klasēm un guļamistabu. Reinis Birzgalis apraksta lielu bedri ar divām kārtīm tai pāri, viena, kur sēdēt, otra, kur atspiest muguru. Kad nu bars puišu šajā mazmājiņā sēdējuši, muguras kārts lūzusi un Kauliņu Kārlis vienīgais nepaspējis nolēkt un iekritis augšpēdus bedrē. Grāmatā aprakstīta glābšanas un mazgāšanas procedūra un tas, ka, kamēr māte atveda citas drānas, Kārlis sēdējis klasē skolotāja baltajā naktskreklā kā eņģelis bez spārniem. Pirmajā stāvā atradās divas kancelejas istabas, cietums, zāle un divi dzīvokļi.