Nākošā ēka ir Arkādijas, kur divdesmito gadu vidū ir sarīkojuma zāle un veikals. Šo biedrības namu bija uzbūvējis kāds vīrs, vārdā Brošs, kas ļoti mīlēja teātri un pats vienmēr pildīja sufliera pienākumus. Otrā stāva zāle, kuras skatuves izvirzījums uz augstiem balstiem pagalma pusē labi redzams pat no ceļa,
paredzēta 200 cilvēkiem. Uz šīs skatuves sākās R. Birzgaļa aktiera gaitas. Pie Arkādijām aug Sibīrijas baltegle un rietumu tūja. Ap 100 m no mājām pie diviem ozoliem bijusi āra skatuve, uz kuru vedis akmeņiem klāts celiņš. Veikalnieku Brošu, kad tas braucis no Valmieras ar precēm, mežā pie Pīkoliem Pidriķa apkārtnē "burlakas" nošāvuši34 .
Tālāk ir Smiltsvēvcru mājas, pie kurām šoseja šķērso Smilts- vēveru upīti. Teika vēsta35 , ka starp Sveipeles un Smilceru (droši vien kļūdaini) mājām kādam vijolniekam, nākot no kāzām, parādījies Velns. Velns, skraidījis vijolniekam apkārt un vienmēr saucis: "Zīderbīder-vīrs, pagaidi." Vijolniekam tuvāk pie mājas nākot dziedājis gailis, Velns nozudis kā viesulis.
Aiz pagrieziena uz Burtnieku luterāņu baznīcu Sveipeles, kur saglabājušās tikai saimniecības ēkas un atmiņas, ko atceras R. Birz- galis savā grāmatā. Ik pārnedēļas te tika rīkota kaktu ballīte ar meitu "spaidīšanu un valstīšanu", izkaušanos. Tur dzīvojošais vaļinieks vecais Šmits par makšķerēšanu bez atļaujas Burtnieku ezerā ielikts uz 7 dienām cietumā. Izrādās, viņš "cietumā sēdēšanu" sapratis burtiski un visas septiņas dienas nosēdējis, ne uz brīdi neadaizdamies uz lāviņas un pēc soda izciešanas "pārvilcies mājās stīvs un līks, ar sarukušu pavēderi un lielām muguras sāpēm".
Sveipeles dzimis ilggadējais Jeru pagasta sekretārs Antons Putniņš (1885-?), kurš apbalvots ar Atzinības krustu. Kamēr Burtniekos nebijis sava brāļu draudzes saiešanas nama, tie pulcējušies Sveipelēs.
Tālāk Rencēnu šosejas kreisajā pusē var izbaudīt skatu uz Burtnieku ezeru no pagasta augstākā paugura. Šī kādreizējā svēt- kalna sānā iebūvētas Kalniešu mājas.
Vēl tālāk Rencēnu virzienā bijusī Lutera muiža, kas jau gadsimtu mijā bija atdota par pareizticīgo mācītāja muižu. Bet uz jautājumu, kur ir Burtnieku pareizticīgo baznīca, kas 20. gs. 20.-30. gados uzcelta pēc Vladimira Servinska projekta, apkaimē neviens nezina atbildēt, jo tā atradās Ēveles pagasta Dakstos (kara laikā nodegusi), kur vēl līdz 1956. gadam apbedīšana notikusi pareizticīgo kapsētā. Šajā muižā pēc 1764. gadā sastādītās grāmatas bērnus mācījis Jaunzemja Miķelis.
Atgriežamies Silzemnieku pagriezienā un dodamies Burtnieku baznīcas virzienā. 500 m no krustojuma pa labi redzami Vaivari (1803), bij. draudzes skola. Jau 1685. gadā minēts, ka te darbojusies viena no pirmajām Latvijas lauku skolām. Šajā skolā mācījies rakstnieks un žurnālists Haralds Eldgasts, īstajā vārdā Jānis Miķelsons (1882-1926), apglabāts Rīgā, Meža kapos. Viņš bijis "Kurzemes Vārda" redaktors, vairāku romānu, ceļojumu aprakstu u. c. autors. Vilis Ccdriņš skolai veltījis dzejoli "Draudzes skola":36
Aiz baznīcas, pie četriem ceļiem celta,
Kā putna ligzda vīta lapotnē,
Lūk, skola māj zem liepu zieda zelta /../
Par draudzes skolu stāsta teiku37 , ka tur redzēts melns tēls, sagāzusies klases šķērssiena, garām skrējis zirgu bars, viens pakritušais zirgs pārvērties par akmeni, kuru pa nakti aiznesis "bars melnu kungu". Tad visiem palicis skaidrs, ka skolā mājo velni un pāris gadus neviens vairs nav gribējis sūtīt bērnus tanī skolā, bet gan citās. Velni "nav mitējušies apmeklēt skolu, līdz mācītājs tos izdzinis". Skola slēgta 1931. gadā. Šī skola saukta arī par Pilskalna skolu, jo uz ZA no netālajiem Rugājiem (1931), atrodas Rugāju pilskalns. Tas nebūtu uzskatāms par senu nocietinātu vietu, bet drīzāk par kapsētu vai pileni. Tālāk aiz mazas upītes Klētnieki (20. gs. 30. gadi), aiz tiem pie Ērgļu autobusu pieturas jāgriežas pa kreisi uz Dambjiem (dzīvojamā māja celta 1880. gadā, kūts - 1933. gadā). R. Birzgaļa vectēvs stāstījis, ka Damba mājās dzīvojis sevišķi stiprs, liela auguma saimnieks, ko apkārtējie saukuši par "Damba tēviņu". Kad viņu kā malu mednieku pagasta uradņiks gājis apcietināt, palīgos paņēmis divus vīrus, bet vienu Damba tēviņš uzsviedis uz klētiņas jumta un otru pārmetis pāri sētai sakņu dārzā. Uradņiks tad devis "kājām ziņu". Saimnieks miris lielā vecumā un bijis neparasti stiprs līdz nāvei.
Lejā pie Burtnieku ezera ZR virzienā no mājām liels akmens, saukts Lāčplēša guļa. Akmens nav augsts, nedaudz pāri metram, bet māju iemītnieki gan apgalvo, ka tas lēnām ceļo
ties uz augšu, agrāk bijis ļoti liels, tad nosēdies, tagad atkal paceļoties. Izklausās tas ne visai ticami, tīri vai jāsāk prātot, vai pašam stāstītājam puikas gados strauji stiepjoties garumā, akmens nelicies arvien mazāks.
Jāredz Dambju dižozols - septītais pēc resnuma Latvijā. Tas atrodas uz DA no mājām, gravas malā. Tā stumbra apkārtmērs 8,4 m, taču tā virszemes saknes gravas malā izplatās līdz 20 m apkārtmērā kā kāda nezvēra taustekļi. Par šo ozolu stāsta teiku, ka zviedru karavadonis iespraudis vienu mietu zemē un teicis, kad viņi nākšot atpakaļ, ozols sākšot augt. Taču par 10 km attālumā bijušo Rencēnu paegli stāsta stipri līdzīgi: zviedru karalis, atstādams Latviju, ceļa malā iespraudis paegļa nūjiņu un teicis: ja šī nūjiņa augs, tad es šo zemi vairs neredzēšu, ja neaugs, tad es to reiz dabūšu atpakaļ. Nūjiņa izaugusi par lielu koku, kura celms vēl bijis redzams 1923. gadā38 . Tagadējie Rencēnu skolotāji gan nezina pat koka bijušo vietu. Zinot abas teikas, liekas, vai tik šis Rencēnu koks vairāku paaudžu laikā nav ietekmējis arī Dambju ozola nostāsta rašanos.
Par ceļu Burtnieku baznīcas virzienā savulaik rakstījis Vilis Ccd- riņš tēlojumā "Ezerkrasta ciemos"39 : "Gājienu uz ezeru tīkami iesākt pa Burtnieku baznīcas kalnaino lielceļu, kam gar abām pusēm sastādītas ābeles par piemiņu kritušajiem cīnītājiem. Padarīt par aizgājušo dienu atmiņas glabātājiem kokus bijusi laba burtnie- ciešu doma, jo mūžīgo dzīvību un zemes atjaunošanos nekas tik jauki neizteic kā izplaukusi, ziedoša, augļu pilna vai vētrās stingri izplētusies ābele". Jau tolaik šajā vairākus kilometrus garajā ceļā dažas ābeles trūkušas, tagad gan jāsaka, ka tikai dažas saglabājušās. Tās bija dāvājis Soha dārzniecības īpašnieks Balodis Rīgā, Burtnieku Cāļu mājas saimnieka dēls.