Eduards Suits uz ceļa starp Ērgļiem un pagriezienu uz kapiem pēckara gados naktī pamanījis tumšu cilvēka stāvu, kas negaidīti uzradies un pie Veco kapu ceļa gala tikpat negaidīti pazudis.
1995. gada 29. aprīlī notika Māsēnu dzimtas pulcēšanās, kuras laikā savukārt iestādīja bērzu un ogābeļu rindu gar ceļu uz Vecajiem kapiem, kuri iekārtoti 1784. gadā. Kā raksta V. Cedriņš40 :"[..] zem milzīgiem kokiem viz baltām ziedu zvaigznēm nosēti jasminkrū- mi, smaržo dievkociņi 1111 kapu kopējas nes pilnus klēpjus ar granti, ko pakaisīt ap kapu celiņiem." Kapličas priekšā apglabāts Jēkabs Māsēns, kura no latīņu valodas pārtulkotā Dantcs "Dievišķā komēdija" publicēta 1921. gadā, citi tulkojumi no grieķu un vācu valodas (J. V. Gētes, Homēra, I. Kanta 11. c. darbi) gan palikuši rokrakstā, jo, piemēram, Rainis J. V. Gētes "Faustu" vēlāk pārtulkoja kvalitatīvāk. Kapliča ir vecākā Valmieras rajonā - celta 1788. gadā pēc draudzes mācītāja Hein- rilia Gulekes projekta, kurā apvienotas vēsturisko stilu arhitektūras un tautas celtniecības tradīcijas. 18. gs. beigās celti arī kapu vārti (vārtkambaris).
Kapos ir izdevība apskatīt pašu senāko monumentālās tēlniecības darbu rajonā - ap 1825. gadu uzstādīto ampīra stilā darināto pieminekli Rencēnu muižas īpašniekiem Zīversiem. Smilšakmens obelisks ar metāla krustu virspusē balstās uz akmens lodēm, kas saglabājušās tikai daļēji. Apglabāto dzīves dati un tā laika izpratnei atbilstošs dzīves novērtējums iekalts obeliska skaldnēs. Barona T. H. Srēdera, kas 1816. gadā nopirka Rū- tes un Cālītcs pusmuižas, stipri vienkāršāks apbedījums atrodas kapličas tuvumā.
No kapu ieejas pa kreisi siltumtehnikas speciālista profesora Jāņa Āboliņa (1906-1990), kas daudz rūpējās par lauksaimniecības pārstrādājošo nozaru praktisko vajadzību apmierināšanu, dzimtas kapi. Pie Latviešu agronomu biedrības ārzemēs 1990. gadā tika dibināts profesora J. Āboliņa fonds, kas atbalsta
lauksaimniecības speciālistu sagatavošanu Latvijai, līdzīgs fonds studijām ārzemēs 1993. gadā tika dibināts arī Latvijā. Piemineklī minēti arī citur apglabātie dzimtas locekļi - arī viņš pats apglabāts I Meža kapos Rīgā. Kapsētas kreisajā pusē uzmanību piesaista metāliskais 2,4 m augstais Ampermaņa kapa piemineklis neogotiskās formās, šāda rakstura pieminekļi Latvijā saglabājušies visai reti. Par latviešu ģimeņu likteņiem liek domāt netālu blakus esošais Burtnieku pagasta Eniņos dzimušā Jāņa Vintēna (1900-1919) apbedījums. Viņš bija viens no kādreiz plaši daudzinātiem 11 Valmieras komjauniešiem, komjaunatnes organizatoriem un tās CK locekļiem, kamēr viņa brālis Miervaldis bija aktīvs aizsargs. Par Jāņiem runājot, senāk Burtnieku baznīcas galā Jāņus vienmēr sāka svinēt, ar kroņiem ejot uz kapiem godināt mirušos Jāņus, vēl senāk pakrastē pie ūdens uz akmeņa atstāja pamatīgu kroni Lielajam Jānim, kas te kādreiz dzīvojis un bijis "svēts vīrs".
Vēl no kapos apglabātajiem var pieminēt teologu, LU docentu Ludvigu Ādolfu Bērziņu (1874-1925), skolotāju, diriģentu Jāni Kaktiņu (1827-1901), kurš kopā ar J. Caunīti sastādījis 100 dziesmu un ziņģu krājumu (1858), 1864. gadā diriģējis pirmos novada dziesmu svētkus Dikļos, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Jāni Liepiņu (1891-1957).
Kā stāstījis J. Zaķis, viņš jaunībā sarunājis randiņu ar savu meiteni kapos jau patumšā vakarā. Gaidījis sēžot uz soliņa, bet meitenes vietā pienākusi sieviete baltā ķitelī un sākusi "dzīties virsū", bijis jābēg. Vēlāk meitene izstāstījusi, ka ari viņai turpat gājis tāpat.
V. Ccdriņš raksta41 : "Mirušo dvēseles, pēc veca ticējuma, līdz mirušo dvēseļu dienai klaiņo apkārt. Dvēseļu dienā, kad no visām sētām ļaudis brauc uz kapsētu, dvēseles ieritinās braucēju vezumos un nokļūst kapsētā. Daža dvēsele ļoti smaga, cita viegla, ko vedēji vēro tā, vai zirgs slapjš vai sauss."
Aiz kapiem Burtnieku ezera krasts. Jānis Akuraters (1876- 1937) dzejolī "Burtnieku ezers"42 gan saka:
"Ūdeņi šalko, un saule mirdz - Guļ zilgani zaļais krasts, Visdaiļais visdziļāki dzelmē dus, Meklēts un neatrasts
Šai vietā pie kapiem krasts gan jāsauc par sarkanu, jo 12 m augstajā kraujā kādreiz atsedzās sarkanais smilšakmens, bet tagad apaugums to traucē saskatīt. To savulaik pamanījis Vilis CedriņŠ, dzejolī "Burtnieku kapsēta"43 viņš vairākkārt atkārto:
a Ezerā krūtis tev atstaro - iesārta radze un māls.
Vasarā miglu pie kājām pār viļņiem met Zilaiskalns tāls."
M. Celms par šo vietu raksta44 : "Sveiks, sveiks, tu skaistais skats! es teicu un steidzos prom no šīs visskaistākās vietas Burtnieku krastā".
Noslēgumā vēl par teikām, kur minēta Burtnieku kapsēta. Kāds vīrs no mums jau zināmajām Dambju mājām, kad naktī gājis zagt salmus no mācītājmuižas rijām, lai izietu taisnāk, gājis caur kapsētu. Ziemassvētku sestdienas naktī ap pulksten 12 viņš dzirdējis, ka pa kapsētu nāk ļaudis un dzied ziemassvētku dziesmas. Tad ieraudzījis dīvainu gājienu, kuram priekšgalā gājuši viņa piederīgie. Vīrs pārbijies un pēc laika nomiris45 . Cita teika46 vēsta, ka pa kapsētu staigājot "ļoti daudz burvju". Tur dzīvojot velni, kāda meita tīšām vairākas naktis gājusi skatīties, līdz satikusi divus melnus kungus, kas griezuši