Kādureiz Dieviņš pamāja roku, Lai visi ezeri ceļas gaisos Un iet meklēt sev jaunu krastu. Kur kuro pasauc jaunajā vārdā, Zemē tur jākrīt, jāpaliek guļam; liet ja sauc vecajā - jālaižas projām.
Kur tad Burtnieks atrodas šobrīd? Pēc kādas teikas10 tur agrāk bijis Agruma ezers, pie tā vienmēr rakusies cūka un ierakusies tik dziļi, ka tajā vietā iemeties otrs ezers un savienojies ar Agruma ezeru. Cita teika11 stāsta, ka tur bijušas mājas. Reiz, kad sieviete gājusi uz baznīcu, viņai pretī nācis vērsis. Viņai rokā bijusi atslēga, ar kuru tā iesitusi buļļam pa pieri. Tai vietā "palikus czars", visas mājas noslīkušas. Kad skaidrs laiks, tad dzelmē redzamas Burtnieku ezera mājas.
Stipri sarežģīti ezera rašanās aprakstīta citā teikā12 . Kādā sestdienā (ļaudis zinājuši jau iepriekš, ka tas notikšot tieši sestdienā, un jau gaidījuši) parādījies balts ērglis, kas nesis baltu palagu. Kad ērglis iekliedzies, atlidojuši vēl četri un satvēruši katrs savu palaga stūri. No zemes izniris melns kuilis un sācis rakt dziļu gravu. Tad ērglis "izknābis" Burtnieku ezeru un nosviedis zemē.
Valmieras tuvumā bijis Astaru ezers, kas taisījies vietu atstāt, tagad tur "muklājs tīrelis". Jaunajā vietā septiņi gadi no vietas redzēta melna cūka rokamies. Aizdzīt ar nevarējuši. Vienu dienu Astaris šņākdams, krākdams atnācis pa gaisu un nometies, kur cūka rakusies. Nu sapratuši, ka melnā cūka bijusi ezera valdniece, kas iepriekš atnākusi vietu taisīt. Ilgi jaunajā vietā ezers kaucis, līdz kāds bērns iesaucies: "Ko tas Asteris tur kauc?" - "Tas, bērniņ, nav Asteris, tas ir Burtnieks!" Un re! no tā brīža ezers vairs negaudojis, jo nu viņa vārds bijis uzminēts13 . Ir arī teika14 , ka maza meitene, kura tikko sākusi runāt, teikusi: "Ricmcris bauro!", no tā laika ezers it kā sākts saukt par Riemeri.
Cik tur trūka, ka Burtnieks būtu nolaidies citur. Tas gribējis apmesties uz Ķoņu kalna, kur to nesis milzīgs bullis. Uz šī kalna Rūjienas tuvumā vēl tagad esot redzamas vairākas bedres, kuras sauc "ezera kājas". Tikai, kad mazs bērns iekliedzies "Astijervs",
tas pacēlies un devies tālāk15 . Cita teika vēsta, ka ezers gribējis nolaisties Ķoņu pagasta Kliņģeru mājas robežās. Cilvēki sākuši kliegt, ezers sabijies 1111 laidies tālāk. Tur, kur nolicis kāju, "izcēlies strautiņš". Folkloriste Iveta Politere kādā tei
kā atradusi vārdus "Veci ļaudis saka, ka ezers tur ilgi nepalikšot, jo tas jau sesto reizi ceļojot un drīz vien atkal pacelšoties"16 . Gribējis pārcelties tur, kur tagad atrodas Zilaiskalns. Tur bijusi ieplaka - milzīgs luksts (purvaina pļava), ezers laidies zemē, taču astei nav iznācis vietas un nācies laisties atpakaļ17 . Bet ezers joprojām izdveš mīklainas skaņas - par to vēl tālāk. Vairākas teikas Burtnieku ezera izcelšanos saista ar baznīcu.
Burtnieku ezers nolaidies uz kādas baznīcas, kur tobrīd turēta svētruna. Kādam ap pusnakti zvejojot vēžus, labi veicies, bet te piepeši sācis skanēt baznīcas zvans, arvien skaļāk un skaļāk. Vīrs uztraucies un meties prom, bet no rīta ķeseles bijušas pilnas vēžu. Vairāk gan viņš nekad negājis uz Rurt- nieku zvejot18 .
Vispazīstamākā laikam ir teika19 , kas vēsta, "ka karstā vasaras svētdienā baznīcā noticis dievkalpojums un starp baznīcēniem bijis kāds burvis, vārdā Jerve (lasītājs jau zina, ka igauniski tas nozīmē "ezers"). Baznīcēni redz, ka 110 Igaunijas puses nāk virsū melns lietus mākonis, kurā šķīst zibeņi un pieņemas vētra. Ļaudis lūdz, lai burvis Jerve nobur mākoni projām, lai tie bez slapjuma var tikt mājās. Jerve tikai sacījis: "Man burt nieks" un, līdz ko burvis šos vārdus izteicis, tā melnais mākonis šņākdams nogāzies pār baznīcu un izvērties par lielu ezeru. Tā radies Burtnieks".
Zināma arī teika, ka Velns gribējis laulāties Burtnieku baznīcā ar saimniekmeitu. Tāpat ar Velnu saistāma teika par burvi
Miltu kuņu, kas dzīvojusi Valkā un bijusi starpniece starp Velnu un cilvēkiem. Kad Velns neesot bijis mājās, jo "aizbraucis uz Burtnieku ezeru dvēseli ķert", izrādījies, ka tieši tajā laikā Burtniekā noslīcis kāds cilvēks.
Ja "Igauņu ezera" igauniskajā nosaukumā samaina tikai vienu burtu, iznāk Gada vai Laika ezers (Astijervs). Ezera dzīlēs mājojis Laikavccis, kas ļaudīm noteicis pareizo gadalaiku un arī izkārtojis labu vai sliktu laiku - atkarībā no upura lieluma. Kad atnākuši sveši ļaudis un krastā uzcēluši savu pili ar 12 durvīm, tie pielūguši savu dievu. Laikavecis uzsācis cīņu ar tiem, un krasta pils nogrimusi ezerā. Laikavecis ezera dzīlēs cīnoties ar svešajiem atnācējiem vēl šobaltdien, un reizēm tur dobji nodunot cīnītāju vairogi20 . Rāmā laikā arī divpadsmitos dienā, ja noliekot ausi pie zemes, dzirdot pulksteņus skanam un cilvēkus dziedam21 . Nemaz nevajag likt ausi pie zemes, skaidrā bezvēja laikā ezerā saccļoties tādi viļņi, ka sizdamies pret krastu, tie atgādina baznīcas zvana skaņas22 .
Citā teikā23 gan tikai reti izredzētie esot tie laimīgie, kas dabūjot dzirdēt dziesmu skaņas, ko dziedot nāras, kas kopā ar ezeru atrautas uz šejieni no ezera kādreizējās atrašanās vietas tīrelī Sedas augšgalā. Tie tad varot skatīt arī nogrimušo pilsētu un zelta krustu ezera vidū.
Ko tad vēl varot redzēt ezera dibenā? Jau minētajā teikā par burvi Jervi stāstīts, ka skaidrās saulainās vasaras dienās ezera dibenā redzama baznīca. Ziemā, kad pa ledu brauc ar kamanām, pret sliecēm baznīcas torņa gailis atsitas, ka džinkst vien. Jānis Grīns balādē "Burtnieku ezers" šo ainu rāda vēl krāšņāku24 :
Saulē, kad skaidri ir Burtnieka ūdeņi, Redz vēl tagad dibenā baznīcu, Karieti četriem melniem zirgiem; Kučiers, kā sēdējis, sēd uz bukas, Mācītājs kancelē sprediķi saka, - Nevar nobeigt un pateikt: amen, Ezers tad celsies un laidīsies projām, Ļautiņi katris ies savās mājās.