Kad sākās 1917. gada notikumi, Strenčos ienāca lielinieki. Kādu reizi, kad viņš stāvējis pie darbnīcas durvīm, garām gājis krievu karavīru pulks. Norībējis sprādziens, Jānim pieskrējuši divi zaldāti ar saucienu: "Tu meti bumbu!" Pazīstams latviešu virsnieks, kas gadījies tuvumā, krievus savaldījis. Izrādījās, ka kāds krievu karavīrs aizmetis bojātu granātu. 1918. gadā lielinieku laikos Ziemeļnieku ievēl par izpildkomitejas sekretāru, tad gan viņam bijis kreiss noskaņojums, bet vietējos varasvīrus viņš nevarējis paciest. No sekretāra darba viņš atteicies, lai nebūtu jāpiedalās rekvizīcijās.
Kad atgriezies 1). Spunde, arī viņam bija "piedzīvojumi" ar militārajiem. Reiz pa trepēm, piešiem klaudzot, uzskrējis augsts virsnieks ar lielām ūsām, kas pavēlējis aiziet un nofotografēt nošautos sakropļotos sarkanarmiešu izlūkus, kas bijuši izlikti, liekas, uz baznīcas trepēm. Uzdevums tiešām nav bijis no patīkamajiem. Pēc kara, kad fotogrāfs redzējis Jāņa Fabriciusa bildi, pazinis, kas viņu toreiz apmeklējis.
Strenču kapos apglabāta dzejnieka māte, jaunākais brālis Konrāds un māsa Paulīne, kura gribēja, lai viņu sauc par Paulu. Paulu Jānis pieņēmis fotodarbnīcā par mācekli, māsu pieminot (viņa mira 27 gadu vecumā), Jānim vienmēr aizlūzusi balss, viņai veltīts arī dzejolis "Māsas piemiņai"4 . Jānim vienmēr patika mazi bērni, tic barā parasti gājuši viņam nopakaļ. Pats viņš sacījis, ka bērni patīkot tāpēc, ka viņos nav ļaunuma, bet pieaugušie gan esot "maitīgi". Kad Jānis kaut kur braucis, bērni stacijā viņu vienmēr pavadījuši un sagaidījuši.
1919. gadā Ziemeļnieks pārcēlās uz Rīgu. Ap 3000 fotoplašu no šīs darbnīcas 2004. gadā saņēma Latvijas Fotogrāfijas muzejs.
Vercs
1 Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga, 1992.
2 Ziemeļnieks J. Skūpsts. Rīga, 1928.
3 Plaudis J. Ziemeļnieks. Rīga, 1936, 69.-70. lpp.
4 Ziemeļnieks J. Nezināmai. Rīga, 1923.
DĒLIŅKALNS
Uz Alūksni var aizbraukt dažādi. Vairāk pa ceļam būs redzējis tas, kas nedosies pa parasto asfaltēto šoseju, bet aiz Apekalna, kur atrodas Apekalna luterāņu baznīca (1779, ir augstāk stāvošā baznīca Latvijā, tās pamatu augstums 235 m vjl.), ko varam pamanīt no šosejas jau pa gabalu, nogriezīsies pa labi. Pēc aptuveni trim kilometriem, tūlīt aiz Cielavu fermas, vēlreiz jānogriežas pa labi. Priekšā, uz Jaunlaicenes un Ziemeru pagastu robežas, redzams Dēliņkalns. Martas Bārba- les vārdiem dzejolī "Alūksne"1 runājot: Te mazi un lieli ceļi Satek un tālāk aujas. Dēliņkalnā lec saule, Dtisēt aiziet aiz Gaujas.
Vispirms - par nosaukumu, kā tas radies? Teoloģijas zinātņu doktors Kārlis Beldavs (1868-1936) savulaik rakstīja par novada iedzīvotājiem2 : "Sai kalnu tautai ir savas īpatnības, kas citiem tautiešiem nav. Viņi ir vairāk dabas bērni". Tāpēc varam saprast arī šādu teiku3 , kas vēsta par kalna nosaukuma rašanos. Dienvidos no kalna jau senos laikos bijušas mājas Augstumi, kur dzīvojis puisis Stiprais. Kilometru tālāk, citās mājās dzīvojusi meitene Asne, abi bijuši samīlējušies, bet zviedru laikā meiteni iemīlējis zviedru karalis, kam par sievu un viņai bija jākļūst. Kāds vecītis, redzot abus raudam, pēc viņu vēlēšanās tos padarījis uz mūžu nešķiramus: piesitis ar nūjiņu zemei trīs reizes un puisis pārvērties par Dēliņkalnu, meitene par Meitiņkalnu. Uz Dēliņkalna uzaudzis liels ozols, uz Meitiņkalna - priede, un koku zari saķērušies kopā. Senos laikos kāzu vakarā meitas nesušas ziedus pie priedes, bet puiši pie ozola. Te gan ceļotājs jābrīdina, ka Ziemeru izloksnē nesaka "meita", bet "maita", tikai noteikti jāsaka lauztā veidā, lai neiznāk "maita".
Mazāk poētiska ir cita teika4 , par sīvām cīņām bruņinieku laikos pie toreiz vēl nekristītā kalna, kur krita neskaitāms daudzums mūsu tautasbrāļu. Kāda veca sieviņa šeit vaimanājusi: "Še dus mūsu dēliņi!". Un tā latvieši, kuru senči šeit uzvarējuši, šodien kalnu sauc par Dēliņkalnu, vācieši, kuri kauju zaudējuši - par Velna kalnu3 .
Bet kā tad kalns radies īstenībā? Domājams, ka tas cēlies kvartāra apledojuma bciguposmā, pirms vairāk nekā 13 000 gadu. To veido smilts, grants un bezakmeņu māls. Tā augstums ir 271,5 m vjl. Savulaik tas tika uzskatīts par ceturto augstāko Latvijā, taču, izrādās, Vidzemes augstienē Madonas rajonā bez Gaiziņkalna netrūkst citu pakalnu - Nesaules kalns, Sirdskalns (otrs augstākais Latvijā, pie Talejas ezera), Mazais Gaiziņš u. c., kā arī Latgales augstienē, kas ir augstāki, tāpēc Dēliņkalns vairs neiekļūst pat pirmajā desmitā. Bet ceļotājam ne visai interesē kalna absolūtais augstums (izņemot, protams, paša augstākā), jo ainaviski labāk uztverams kalns ar lielu relatīvo augstumu. Tādā ziņā Gaiziņkalna relatīvais augstums ir ap 60 m, kamēr Dēliņkalnam tas iznāk apmēram 71 m. Tā nogāzes stāvas, to slīpums 20°-40°, apaugušas ar eglēm un baltalkšņiem. Dēliņkalna vēju caurauklotās egles piemin Gunārs Krie- viņš savā dzejolī "Dēliņkalns"6 , bet brūnos alkšņus, kuriem "[..]
plaukstās agrā rubeņlaika dziesma" - Skaidrīte Kaldupe dzejolī "Dažas rindas par Dēliņkalna vēju"7 . Gunāram Selgām arī dzejolis "Dēliņkalna zvans"8 . Skaidrīte Kil- dupe, kā pati raksta grāmatas "Vidzemes ceļinieks"9 ieskaņā, min, ka "Dēliņkalns