Apraksta dažādošanai vietām izmantoti dzejas fragmenti, teiku un nostāstu satura īss pārstāsts, kam pievienotā norāde (LFK…) ir materiāla numurs Latviešu folkloras krātuves fondos. Grāmatas autora paša pierakstītie un krātuvē nodotie materiāli atpazīstami pēc šifra (LFK 2049, …). Teicēju atmiņa ari nav bezgalīga, lasītājam šādiem nostāstiem jāpieiet kritiski un tie nav jāuzskata par neapstrīdamu patiesību. Folkloristi labi zina, ka viens un tas pats notikums dažādu stāstnieku mutēs skan atšķirīgi, ar citām detaļām, arī celtņu datējumi dažādos avotos atšķiras. Aiz uzvārdiem iekavās doti dzīves gadi, aiz celtnēm - celšanas gads, aiz attēliem - fotografēšanas gads.
Atliek tikai novēlēt, lai pēc grāmatas izlasīšanas rastos vēlēšanās kaut ko no minētā skatīt pašam savām acīm un, protams, lai būtu arī iespējas to izdarīt.
Autors ļoti pateicīgs par ieguldīto rūpīgo darbu grāmatas redaktoram ģeogrāfam enciklopēdistam Uldim Placēnam (1934-2006), ar kuru bijusi ilgstoša sadarbība vairāk nekā 15 gadu garumā. Sastādot vēres, problēmu gadījumā tieši viņš neatlaidīgi centās bibliotēkās noskaidrot kāda citāta vai dzejas rindu avotu.
SAĪSINĀJUMI
/
Vidzemes ziemeļos
TEIKSMOTA VIETA PIE STAICELES
Tā teiksmainākā vieta Staiceles apkārtnē nav pie pašas skaistās Salacas, ne pie baznīcas un pat ne pie kapiem, par kuriem citviet stāsta dažādus brīnumus. Jautāti par tuvējām teiku un nostāstu vietām, gandrīz visi ar apbrīnojamu vienprātību min bijušo Krustakmena tiltu. Taču katrs aptaujātais zina pavisam citādu nostāstu un jāsāk domāt, ka šai vietai tiešām piemīt kaut kas mīklains. Spriediet paši!
No Staiceles uz Rozēnu pusi aiz Vīksnu alas, kas gan no ceļa nav pamanāma, no kreisās puses pienāk klāt vecais ceļš. No kādreizējās gravas ar tiltu zem jaunā ceļa manāma tikai caurteka. Teika1 stāsta, ka naktī zirgs gravā iesviedis cilvēku, kas uz akmeņiem nosities. Uz akmens iecirsts krusts un no tā laika vietu sauc par Krustakmena tiltu. So teiku, kas varētu but patiess gadījums, 1946. gadā stāstījis Ernests Gucmanis.
Cits teicējs, A. Zaļaiskalns2 1944. gadā šo vietu min kā "Velna galveno rezidenci", bet tilts nosaukumu esot dabūjis no akmens, kurā iecirsts krusts. Edvīns Apsītis 1999. gadā man stāstīja3 , ka šo akmeni "vairs nemākot atrast", tur tiešām "viens ir nosities", bet "braucot pusnaktī ar zirgu, nākot viena šmurgu- ļaina vecene pretī un ātrāk no viņas vaļā netiek, kamēr viņas nenobučo". Par to atrašanu ir tā, ka būvējot jauno ceļu, tas nevērīgi kaut kur iestumts zem zemes. Akmens bijis gandrīz metru augsts ar "izteikti skaisti iegravētu krustu". Tuvējo māju iemītnieki tieši todien neesot bijuši mājās. Lūk, ko raksta Ā. Kor- pa4 no Ķekaru mājām: tas noticis pirms 50 gadiem. Mūsu mājās tajā dienā bijusi kuļmašīna, bijuši daudz cilvēku. Netālu no mājām, kur ceļš iegriežas mežā, ceļa malā auga liela priede ar zemu
Salaca pie atpūtas vietas "Ķekari" (2001)
augošiem resniem zariem. Tajā naktī priedes zarā pakaroties pašnāvību bija izdarījis kāds nezināms cilvēks. Cilvēku aizvedusi milicija, bet Ķekaru talcinieki aizgājuši vietu apskatīt, ieraudzījuši grāvja malā interesantu akmeni, ar visu spēkiem to uz- slējuši stāvus par piemiņu nelaiķim. Arī tad tilts vairs neesot bijis, tikai caurteka.
Nellija Kolle zināja teikt5 , ka K. Ulmaņa valdīšanas beidzamajos gados Staicelē pagastmājā par sekretāru bijis Jānis Bikma- nis: "kad vienreiz gājis 110 darba mājā, viens kungs uzreiz pienācis klāt un gājuši abi runādamies līdz tiltam. Tad viņš ieskatījies, ka kungam zābakos iebāzta aste. Viņš sācis skaitīt tēvareizi, tad uzreiz bijis tāds kā spēriens un kungs pazudis". Teicēja gan piebilst, ka nezinot, "cik tur taisnības".
Ieva Plūme zināja stāstīt6 , ka tur "vienam otram, kad brauc ar zirgu, rādoties suns, kas gar sānu aizejot garām". Nu ko, suns jau tomēr izplatītāks radījums, nekā Velns.
Kā rodas šādas teikas, paliek skaidrs no Nellijas Kolles stāstījuma7 : tas bijis pirms 60 gadiem. Viņas trūcīgajam tēvam bija jāiet Rīgā slimnīcā, bet naudas neesot bijis. Tā vienos naktī, braucot no Rozēniem uz Staiceles staciju, lielajā silā ceļa kreisajā pusē ieraudzījis uguni. Skatās - Velns žāvē naudu, ko viņam tieši vajadzētu, kaut vienu sauju dabūtu… Griezis zirgu atpakaļ, piebrauc pie kādām mājām (pašlaik šai vietai tuvākās ir Ķekari), piesien zirgu pie sētas, noliek sienu priekšā. Kas zin, ejot "pie Vclla", viss kas var notikt, var ari nepārrasties, tad lai vismaz zirgu atrod. Pienāk klāt - mežstrādnieki dienā kurinājuši uguni un, kad vējiņš uzpūš, tad ogles kvēlo. Viņš sirsnīgi nosmējies un braucis mājās.
Rijuši arī mazāk smieklīgi gadījumi. Osvalds Gustavsons atceras8 , ka sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados kāds vīrs, no balles braukdams, ar divām meitām un vienu puisi - ar mašīnu taisni pa gravu upē iekšā. Mašīna zem ūdens, visi pa logu izlīda ārā. Pie tača to mašīnu vēlāk vilkuši ārā. "Kā nu tur bija ar to dzērumu, kā nebija", bet jāsaka, ka toreiz tas gadījās netīšām. Tas pats teicējs atceras, ka citreiz upē iebraukts tīšām9 . Vēl "pirms Ulmaņa laikiem" Krieviņu māju saimnieks vedis graudus Painī- tim, kas dzīvoja pie Igaunijas robežas, te griezis mašīnu apkārt un "naida dēļ" ar visu kravu upē iekšā.