Nogriežoties pa labi, Ungurmuižas virzienā. Pckšu ezera Z krastā redzam bijušo Lielstraupes pagastskolas ēku (1871)- pamatīgu mūra būvi, kuras otrais stāvs 1904. gadā uzcelts no ķieģeļiem. 1906. gadā skolnieki divas reizes mēģinājuši nodedzināt skolu, bet uguns laikā pamanīta. Pašreizējā Straupes skola- Mazstraupes pils ari degusi - 1993. un 1995. gadā, vēl atjaunošanas gaitā pēc pirmās degšanas. Te skola pastāvējusi līdz 1971. gadam.
Šajā skolā kā skolotāja dēls dzimis gleznotājs Eduards Lind- bergs (1882-1928), par palīgskolotāju darbojies (1890-1891) rakstnieks Augusts Saulietis, te strādājis (1901-1904) izglītības darbinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Krišs Melnalksnis (1879-1930), viņa kundze Antonija rakstījusi stāstus ar pseidonīmu "Antija", ir vairāku grāmatu autore. Te strādājis vēlākais diplomāts Jānis Sesks (1877-?) un grāmatas "Raunas stāsti" autors Uldis Strupulis (1930).
Šīs skolas pirmsākums bija pagaidu telpas Cīruļos (A virzienā no šejienes). Jānis Lcrhs (1895-1944, rakstīts arī Lcrlie,
1940. gadā mainījis uzvārdu uz Lejnieks) no Cīruļiem bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Lielstraupes pagasta vecākais. Šeit jāpievērš uzmanība kādam interesantam faktam, ka Lielstraupē savulaik bija tradīcija, ja mājas vārds latvisks, tad uzvārds dots, pārtulkojot šo nosaukumu vāciski. Lcrha gadījumā tas pilnībā atbilst. Tagad vecajai skolas ēkai pie ieejas plāksnīte ar uzrakstu latviski un angliski "Pusaudžu kolektīvs SaulritF. Te ar darba terapiju (bez medikamentiem) ārstē narkomānus, toksi- komānus, alkoholiķus. Telpas šeit neatgādina slimnīcu, drīzāk gan atpūtas namu.
Ja nākamajā krustojumā paiesim pa labi, ieraudzīsim Liel- svabadniekus. Šo māju barons kādreiz dāvāja Bīderu Miķelim, tā sākta celt 1900. gadā no ļoti lieliem tēstiem laukakmeņiem, kas salaisti kopā ar minimālām atstarpēm. Velvētajos pagrabos barona vajadzībām gatavoja vīnus, apkārt mājai liels ābeļdārzs. Daļa no saimnieciskajām būvēm gājušas bojā, bet ir vēl saglabājusies 1890. gadā celtā klēts un citas būves. Pie mājām aug dižozols 5,3 m apkārtmērā.
Tālāk ir vēl Mazsvabadnicki, nav tikai "parastu" Svabad- nieku, kuros, kā min daži avoti, stārasta ģimenē būtu dzimis vēsturnieks, tiesībnieks, rakstnieks un folklorists profesors Ar- veds Švābe (1888-1959, Stokholmā). Zināms, ka ģimene 1906. g. pārcēlusies uz dzīvi Zvejniekos (A virzienā pie Pūricu ezera, nojaukti 60. gados meliorācijā, saglabājies tik vītols), tā kā nebūs pareizas tās publikācijas, kas min Zvejniekus kā A. Svābes dzimšanas vietu. Pie viena vēl par viņa uzvārdu. No Svabadnie- ku vārda cēlies ari 1826. gada dvēseļu revīzijā dotais dzimtas uzvārds, kuram tātad, kā pats rakstnieks autobiogrāfijā norāda, nav nekā kopīga ar Vācijas švābiem. Būs jātic žurnālā "Latvju Domas" (iznāca Vācijā) 1947. gada 5. numurā publicētajam, ka A. Švābe dzimis Lielstraupes muižā ap 6 pēcpusdienā. Tas noticis pils kalpu mājā.
Lai nokļūtu pie Pūricu ezera, dodamies atpakaļ uz ceļu, kas veda gar pagastskolu un - uz priekšu! Nedaudz aiz Lielandžām (tās 1997. un 1998. gada Straupes pagasta padomes rīkotajā konkursā tika atzītas par vienu no sakoptākajām lauku sētām), nogājuši mazliet vairāk kā 3 km no pagrieziena, griežamies pa labi, pēc 0,8 km ceļš uz Pūricām, pamatīgām guļbaļķu mājām. Pūricu ezers (Ikuļu ezers, 32,1 ha) stipri dūņains, aizaugošs, tā kā par peldi nav ko domāt. Pēc teikas7 Ziemeļu kara laikā straupēnieši nav devuši savu baznīcas zvanu Pēterim pārliet, bet nogremdējuši Pūricas ezerā. Teikas nobeigumam gan divi varianti - pēc kara vilkuši laukā un likuši tornī atpakaļ, vai - ja ezers rudenī "riktīgi" aizsalstot, lejā dūņās varot redzēt, ka zvans spīd. Par ezeru vēl cita teika8 , Velns gribējis aizbērt Pūricas ezeru ciet. Paņēmis maisu, pielasījis ar akmeņiem un steidzies šurp. Nabags nav redzējis, ka maiss ir caurs. Nākot pa kalniem, akmeņi birst un birst. Velns gandrīz atnācis pie Pūricas ezera, kad icdziedājies gailis. Tad nu meties atpakaļ, skrējis uz elli, maisu turēdams klēpī, bet pie Sārniņu mājām gailis ie- dziedājies otrreiz un velns nometis maisu ar pēdējo akmeni un aizdiedzis uz elli atpakaļ. No tā laika apkārtējās mājas Sārniņi, Vēverīši, Cīruļi, Mežokas, Rirzgaļi, Apiņi saucas par Akmens- kalniešiem. Zeme tur tāda, ka mūsdienās pat ar traktoru nevar uzart. Pēdējais akmens no velna maisa esot saspridzināts un iemūrēts Līgatnes papīrfabrikas pamatos. Pēc teikas cita varianta9 Velns griezis maisu ar akmeņiem sev ap galvu. Akmeņkaln- iešos būtu jāieskaita arī mums jau zināmie Svabadnicki. Vispār Akmenskalnieši uz Gaujas pusi, tur skatāmā būtu daudz, bet mēs griežamies atpakaļ, uz Straupes centra pusi.
Jāpiebilst, ka 0,2 km ZR virzienā no Pūricām mežā atrodas X-XII gs. senkapi, saukti arī Turku kapi. Tur 51 uzkalniņu kaps un 3 uzkalni ar akmens riņķi. Pie paša Pūricu ezera kāda tipiska 20. - 30. gadu jaunsaimniecība saucas Akmenskalni. Bet Straupes lopu muižiņā Šņorēs (uz D pusi, saglabājušies tikai pamati) rentnieka ģimenē (šajā ēkā dzīvojuši 7 rentnieki) dzimis ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Latvijas universitātes profesors (1934) Kārlis Tormanis (1882-1950), kas 1923. gadā veica izpētes priekšdarbus jau skatītās Braslas HES celšanai.
Ja kāds nav bijis pie Ungurmuižas pils, var jau tālāk doties krustojumā pa labi. Kājnieki jau iepriekšējā krustojumā taisni pa taku iznāks pie tagadējām Sauleskalna mājām, kas ir daļa no
Lielstraupes kādreizējās pusmuižas Kuķēniem. Autobraucēji vai nu uz priekšu līdz pagasta robežai pie Klāmaņiem un tad pa kreisi, vai ari pa otru ceļu, atpakaļ, aiz Lielandžām. Šie abi ceļi vizuāli izteiksmīgi. Jaunais ceļš pāri Vārnkalna augstumiem paver plašu skatu uz tālu apkārtni. No tā dziļi lejā liekas Lielstraupes pils tornis un Straupes centrs.