Vēres
1 LFK 1728, 112.
2 LFK1748, 1893.
3 LFK 2049, 673a.
4 LFK2049, 710.
5 LFK 2049, 674.
6 LFK2049, 673.
7 LFK2049, 675.
8 LFK2049, 662.
9 LFK 2049, 661.
MATĪŠU BAZNĪCA
Valmieras rajona Matīšos, kas miesta statusu ieguva 1890. gadā, galvenā ainaviskā dominante, neapšaubāmi, ir luterāņu baznīca. Tās būvi vecās baznīcas vietā pavēlējis sākt zviedru karalis Kārlis XI 1687. gadā. Teikas1 jau šo vēsturisko faktu apcer savādāk: zviedru ķēniņš esot braucis gar baznīcas kalniņu, kur viņa ratiem salūzis ritenis (tādēļ ģerbonī virs baznīcas ieejas portāla redzams ritenis ar salūzušiem spieķiem). Labošanas laikā ķēniņš apskatījis kalniņu un teicis, ka te jāceļ mūra baznīca. Teikai ir zināms pamatojums, jo Kārlis XI tiešām pārnakšņojis Matīšu mācītājmuižā. Baznīcas mūri gāzušies kopā, līdz labajā pusē sienā iemūrēts puisis Matīss (tajā vietā pie baznīcas sienas karājusies no akmens kalta cepure) un vēl tagad sienā tajā vietā rūcot. Bet rūcot tāpēc, ka pirms iemūrēšanas puisis iedzēris krietnu mēru brandvīna, un "vēl tagad nav skaidra galva". Pretim otrā sienā iemūrēta viņa iecerētā Anna. Tādēļ sievietes sēdējušas vienmēr Annas pusē, vīrieši atkal pretējā. Puisis iemūrētics ļāvies labprātīgi, lai kļūtu slavens, un viņa vārdā nosauktu baznīcu2 . Kad nojaukts zvana kambaris (1965), mūros tiešām atrasts skelets3 . Bet dievnams kā Sv. Matīsa baznīca minēta jau 1624,-1625. gada revīzijas materiālos, tātad pirms mūra baznīcas uzcelšanas. Cita teika4 min, ka baznīca celta zviedru ķēniņienei par godu, viņa ar kuģi sūtījusi "kapara plates" baznīcas jumtam, bet pie Katvaru muižas lielkungs tās atņēmis un uzlicis savai muižai (pirmajā karā gan jumts noņemts un aizvests uz ārzemēm). Tāpēc, ka baznīca celta zviedru ķeizarienei par godu, tā pareizi "esot saucama par Mātīšu baznīcu"5 (ar garo "a").
Pēc cilvēka iemūrēšanas Velis vairs nav varējis baznīcas mūrus sagāzt, un tāpēc nesis akmeni no mācītājmuižas tīruma un gribējis to baznīcai virsū uzsviest vai6 tikai aizsprostot durvis ar akmeni. Iedziedājies gailis un akmens bijis jāmet nost7 . Tāpēc gailis kā baznīcas labvēlis ticis uzstādīts tornī. Bet 1990. gadā Matīšu baznīca kā pirmā Vidzemē (neskaitot Rīgu) tika pie apzeltīta gaiļa un lodes.
Dievnama celtne ir raksturīgs 17. gs. beigu Vidzemes baznīcas tips. To projektējis, visticamāk, vācu arhitekts Ruperts Rin denšū, stipri jūtama gotikas ietekme, bet redzami arī baroka elementi. Ne velti tās tornis atgādina Pētera baznīcas torni Rīgā, arī tā arhitekts ir R. Rindenšū. Raznīca garena vienjoma taisnstūrveida mina celtne. Galvenā fasāde ar monumentālu zelmini pāraug vieglā sešstūra tornī, kura vieglumu un vcrtikalitāti izceļ divpakāpju barokāls jumts ar kolonādi vidū un augstu smaili galā. Ziemeļu kara laikā celtne stipri cietusi, bet atjaunota 1840. gadā agrākajā izskatā, tad atjaunots arī tornis. Tomēr torni nācās atjaunot vēl vienu reizi, tas notika mācītāja Andrieva Niedras laikā (citiem viņš varbūt vairāk pazīstams kā politisks darbinieks un rakstnieks, un 1919. g. pat valdības galva) 1908. gadā. Tika noorganizēts bazārs un tā ienākumi pārsniedza pat Rīgas lielo biedrību sarīkojumos savākto un baznīca atkal tika pie torņa. Nākošais remonts veikts 1989. gadā, kad sākās baznīcas atdzimšana (pirmais dievkalpojums notika 1988. gada 11. decembri). 1965. gadā draudze dievnamu pameta, no 1967. līdz 1981. gadam to izmantoja tikai kā novadu muzeju,
Matīšu baznīcas interjers (2001)
ko izveidoja Oļģerts Krūmiņš. Diemžēl lielākā daļa savākto materiālu un eksponātu gājuši bojā, tagad neliels Ainas Kalniņas iekārtots muzejs atrodas vietējā skolā.
Zviedrijas karaļnams jāpiemin vēlreiz, šoreiz Viņas Majestāte karaliene Silvija. Jau labu laiku Matīšu draudze uztur saites ar Giterslo apgabala Rēdas-Vīdensbrukas draudzi Vācijā. Tieši viņi, pamanījuši, ka dievnama tornim nepieciešams remonts un pašu sniegtā palīdzība tam būtu par mazu, uzrakstīja Zviedrijas karalienei, atgādinot Matīšu baznīcas celšanas vēsturisko sakarību ar Zviedrijas valdnieku. Ar karalienes atbalstu pēc raksta zviedru laikrakstā tika savāktas 50 000 zviedru kronas, pārējo pievienoja vācu draugi. 1996. gadā atjaunotais tornis tika iesvētīts. Baznīcas jumts tika nomainīts 1990. gadā ar Risbergu (Zvejnieku) ģimenes atbalstu no ASV.
Lielais altāris savu tagadējo izskatu ieguvis 1859. gadā, kad tika iegādāta mākslinieka Bēzes (pēc K. Bilova oriģināla) altārglezna, kas restaurēta un atdota draudzei pēc baznīcas atgūšanas. Tiesa, gleznu ir nācies restaurēt ari pēc 1884. gada laupīšanas mēģinājuma, kad to sagraizīja. Ieskatoties uzmanīgāk, baznīcas interjers liekas neparasts. Izrādās, pēdējā remonta laikā neesot bijis zilas krāsas un tās vietā lietota zaļa. Cerams, ka ne uz visiem laikiem. Bijis ari otrs altāris, pie dienvidu sienas, ko 1930. gadā uzbūvēja galdniekmeistars Ansis Zīle, aiz tā tēlnieka A. Folca darbnīcā Rīgā gatavotā piemiņas plāksne (1929) 1. pasaules karā un līnijas Brīvības cīņās kritušajiem draudzes dēliem, tā tagad pēc prombūtnes atgriezusies savā vietā. Mācītājs K. Ozoliņš 1992. gadā atklāja piemiņas plāksni 2. pasaules karā kritušajiem matīšniekiem, kuras uzstādīšanu no ārzemēm atbalstījis Jānis Sops.