9 Žurnālā "Karogs", 1992, 5.-6.
10 Liepiņš J. Balzamīnc. Rīga, 1981.
11 Grots J. Vakaru stāsti ciematā. Rīga, 1959.
12 Laikrakstā "Jaunākās Ziņas", 1935, 6. sept.
13 Austriņš A. "Dzīves burvība". Rīga, 1925.
Pa senu ceļu pedam
CELS STARP EZERU UN UPI
Lai gan Jūrmalas apvedceļš atklāts 1993. gada jūlijā, tā pirmsākumi, iespējams, meklējami jau pirms Rīgas dibināšanas. Te daudz senatnes liecinieku, lai tos apskatītu, jāiet kājām.
Aiz apvedceļa pagrieziena otrais ceļš pa kreisi ved uz nelielo Egļuciemu Babītes pagasta teritorijā, kas no R un D iekļauj kokiem apaugušu morēnu pauguru - Baznīckalnu, kur pēc nostāsta nogrimusi baznīca. Tā ir sena kulta vieta, svētvieta. Kā saka Vētru māju saimnieks - vecie latvieši tur lūguši Dievu. R malā Pērkoni, kas celti pēc arhitektes Laumas Pommeres projekta. Mazliet tālāk Mežvijās (1959, piebūve 1992) dzīvo tēlniece Inta Berga ar dzīvesbiedru interjeristu Uldi Bergu, neliela skulptūru ekspozīcija.
Vēl tālāk, 800 m aiz Baznīckalna, kādreizējā mežsargmāja Strēlnieki (agrākās Amendas), domājams, 19. gs. sākuma būve, kas cel-
ta bez pamatiem, uz horizontāli novietotiem baļķiem. Ēkā apvalk- dūmenis, kādreiz bijis niedru jumts. Blakus jaunā dzīvojamā ēka. D no mājām priede 2,75 m un bērzs 2,6 m apkārtmērā.
Iepretī starp šoseju un Lielupi,
11. kvartāla 4. nogabalā, atrodas dabas liegums (1977)- Darmštates priežu audze. Tā ieaudzēta no Vācijā, Darmšta- tes apgabalā, iepirktām sēklām, bet šeit Vāczemcs priedes auga ar kropliem, līkumainiem stumbriem, ļoti zarainas. Tagad to vecums ap 100 gadu.
Sasnieguši gāzesvada trasi, atgriežamies šosejas kreisajā pusē. Te priedulājā pauguru grupa, viens no tiem - Babītes pilskalns (Poļu kalns). To sauc arī par Marijas vai Salas pilskalnu. Par Babītes pilskalnu tiek uzskatīta 1225. gada dokumentā minētā "castrum Baboth" (arī St. Marien), kuru cēlis Zemgales bīskaps Lamberts. Indriķa un Atskaņu hronikā tas saukts par Babates pilskalnu. Tā augstums ap 9 m, taču nezinātājam to grūti atrast.
Iznākam pie Varkaļu hidromezgla (1988), kur uzbūvēts tilts pār 1,4 km garo un 0,12 km plato kanālu. Tā maksimālā ūdens caurlaides spēja ir 730 m3 sekundē. Aizberot Spuņņupi, kanāls veicina Lielupes ūdens caurteci visā Babītes ezera garumā. Ar tiltā iekārtotajiem 4 aizvariem iespējams stabilizēt ezera līmeni un aizsargāt to no jūras ūdens ieplūšanas, taču slūžas netiek darbinātas. J. K. Broce ap 1807. gadu rakstījis1 , ka vētras jūras ūdeni Lielupē uzdzenot līdz pat Jelgavai. Pēc šī kanāla izbūves vairākkārtīgi paātrinājusies ūdens apmaiņa, samazinājusies ezera aizaugšana.
Vēl tālāk redzams bijušais Varkaļu (Vārkaļu) krogs, tiesa, ievērojami pārbūvēts. Daži vietējie iedzīvotāji stāsta, ka ap 1916. gadu krogs nodedzis, tad celts par jaunu, citi atkal to noliedz. Stāsta, ka uz šejieni braukuši Rīgas kungi, lai sievas nevarētu noķert viņus ar meitenēm2 . Līdz 1955. gadam ēkai bijis niedru jumts. Uzkalnā blakus krogam atradusies deju grīda. Ap 1890. gadu no Majoriem uz Varkaļu krogu sāka kursēt 30-vie- tīga motorlaiva. 1899. gadā no t. s. Kabakas raga uz šejieni ierīkoja plostu vasarnieku vajadzībām. Vēl pirms 25 gadiem daļēji bija saglabājies Slokas ceļa posms no vertikāli liktiem koka bluķiem (vietām ceļš bija no koka vairogiem), kas būvēts 1944. gadā vācu armijas atkāpšanās vajadzībām (pēc citām ziņām - krievu armijas atkāpšanās vajadzībām 1916. gadā). Ceļa
paliekas nokurinātas malkā. Varkaļu māju saimnieks Labrencis Klīve pieminēts jau 1650. gadā Rīgas pilsētas rātes dokumentos. Viņš apsūdz kādu Barbaru, kas nobūrusi tā lopus.
Bet kāpēc Rīgas rātes dokumentos? Salas pagasta teritorija jau no 1226. gada bija pievienota Rīgas patrimoniālajam apgabalam, te atradās viena no senākajām Rīgas pilsētai piederošajām muižām. To iznomāja kādam Rīgas pilsonim, kas rātei maksāja nodevas.
Par kaujām pie Varkaļu kroga 1919. gadā 8 karavīri saņēmuši Lāčplēša Ivara ordeni.
Aiz Varkaļiem vecais ceļš paliek pa kreisi no šosejas. Tur pie Dambjiem (1913) aug dižozols 5,6 m apkārtmērā. Nākošās mājas - Sķutes, kur pēc arhitektes Intas Uzkalnes projekta zem viena jumta apvienota vecā dzīvojamā ēka (1886- tāds bija uzraksts uz kāda baļķa) un klēts. Būvdarbi veikti augstā kvalitātē Ērika Analta vadībā. Sķutēs saglabājies arī 19. gs. šķūnis. Tālāk, pie ceļa, kas ved uz Babītes ezeru, Selgu dižozols (5,05 m). Blakus Dzimtsromjiem un Romjiem atrodas 1970. gadā daļēji pētītā Romju akmens laikmeta (neolīta) apmetne - senākās
apdzīvotības pēdas Salas pagastā. Apmetni senas lagūnas krastā 3. gadu tūkstoša pirms Kristus vidū un otrajā pusē apdzīvojusi zvejnieku-med- nieku kopiena. Bez pārējām senlietām te atrasti arī vairāk kā 150 dzintara gabalu, no kuriem 12 bijuši apstrādāti. 1969. gadā te atrasts dzintara veidojums - skulpturāls cilvēka galvas atveidojums - amulets, tagad tas atrodas Palangas dzintara muzejā.
Babītes ezers (2359 ha) krasi atšķiras no citiem Rīgas apkārtnes ezeriem ar savu
bagāto augu un dzīvnieku valsti. Ūdensputnu bagātības ziņā tas ieņem pirmo vietu Latvijā. Saglabājušās ziņas, ka pēc Rīgas nodibināšanas visu pilsētas zemju Z daļu Daugavas kreisajā krastā saukuši par Babīti. Vairākas teikas stāsta par ezera izcelšanos, tajās minēta gan vecene Baba, kas Dievam upurējusi tikai vecos un slimos lopus un Dievs uzsūtījis negaisu, kas viņu noslīcinājis3 , gan ganumeita Babīte, kas aicinājusi mākoni ar lietu, līdz pati kopā ar raibuļu noslīkusi4 . Minēts arī5 , ka Babītes pils pusnaktī nogrimusi ezera dibenā. Sī piejūras lagūnu tipa ezera (pastāv arī uzskats, ka ezers ir veca Lielupes gultne) dziļums neliels - lielākais 2 m, tā dibenā 4-5 m bieza dūņu kārta, tas stipri aizaudzis meldriem un niedrēm. Dūņas satur diezgan daudz svina no mednieku skrotīm. Šis seklais ūdens piemērots daudzu zivju sugu nārstam. Tas gandrīz pilnīgi apjozts ar dambjiem. Starp ezeru un Babītes poldera (tā būve uzsākta 1939. gadā) kanālu izveidota mākslīgo salu virkne. Babītes ezers ir dabas liegums, tas iekļauts Starptautiskās putnu aizsardzības padomes Eiropas nozīmīgo putnu vietu sarakstā, tas ir caurceļotāju putnu atpūtas vieta.