Jau pa gabalu redzama Daibes luterāņu baznīca. Draudze šeit dibināta jau ap 1640. gadu. Pirmais ķesteris bijis Dal- biņu māju (tagad pāri ceļam Meždalbiņi) saimnieks, no tām arī baznīcas nosaukums. Domājams, ka Ziemeļu kara laikā 1709. gadā krievu cars Pēteris I vienu nakti pārgulējis Daibes mācītāja mājā, tagadējās Valdavās (pašreizējā ēka celta ap 1918. g.), kas atrodas kilometrus trīs no baznīcas pāri šosejai. Pēc tam viņš "atsvabinājis to uz visiem laikiem no zaldātu ie- kortelēšanas". Stāsta, ka pie mācītājmājas augošo liepu 2,5 m apkārtmērā stādījis Pēteris I. Te vietā citāts no Jāņa Lapsas "Zilās grāmatas"1 : "Pēteris I, protams, iegājis vēsturē. Kā savas tautas apgaismotājs un … citu tautu nežēlīgs apspiedējs. Jo vēsturei labpaticies pajokot - kas vienai tautai nacionālais varonis, otrai - lāsts. Jebkādi mēģinājumi glorificēt viņa Baltijas politiku noved pie vēstures viltošanas, rupjiem meliem".
1713. gadā Kurzemes hercogs Ferdinands šeit algojis mācītāju, lai "nabaga ļautiņiem nebūtu tālu pār purviem un ūdeņiem
jāmeklē dvēseļu gans". Zināms, ka pirmā koka baznīca atjaunota kā koka ēka vismaz trīs reizes, tad 1869. gadā celta mūra baznīca pēc guberņas arhitekta Nikolaja Guseviča projekta. Sienas celtas no plēstiem laukakmeņiem, apdarei izmantojot sarkanos ķieģeļus. Daibes baznīca ir viens no labākajiem ncogoti- kas darbiem Zemgalē. Tā gan izpostīta 1. pasaules kara laikā, pēc kara atjaunota. Diemžēl 1944. gadā uzspridzināja tuvējo dzelzceļa tiltu pāri Misai, no sprādziena viļņa baznīcai pārplīsa aizmugures siena, ēka zaudēja visus logus. Pēc vairākiem sīkiem remontiem tā kapitāli atjaunota 1973.-1975. gadā. Kā saka, tautas saimniecībā padomju varas gados šo ēku par noliktavu nevarēja izmantot, jo tā atrodas kapos.
Baznīcā koka altāris, kuru rotā altārglezna "Kristus svētī bērnus" (1926, Augusts Annuss). Nepatīkams pārsteigums gan bija, apskatot divus sakrālās mākslas atklātņu komplektus, vienu parastā izmēra, otru - dubultā. Redzēju, ka ar vienādu parakstu publicētas divas dažādas Daibes baznīcas altārgleznas. Sižets gan ir ļoti līdzīgs, vienai fonā lauku mājas, otrai - baznīca. Mazais komplekts, ko izdevis Kristīgās mākslas centrs, ir ar pareizo attēlu. Glezna ir ar tumšu kolorītu, arī Kristus seja te drūmāka, nekā A. Annusam parasts. Glezna savulaik bija izgriezta, tagad atjaunota. Vēl viena glezna - "Svētais vakarēdiens" sakristejā, to gleznojis un dāvinājis pērminderis A. Freimanis.
Kāpēc gan vēsturnieka Jāņa Juškēviča raksts saucas "Reņģes aste uz Daibes baznīcas altāra"2 ? Mums vēlreiz jāatgriežas pie krievu cara apmeklējuma, kad īsi pirms viņa un svītas ierašanās mācītājmuižu apmeklē laupītāji - kazaku jātnieki, aizvedot visus uzņemšanai sagatavotos pārtikas krājumus, aizdedzinot ēkas. Dalbiņu māju saimnieks Tonis apsolījis caram, ka pēc stundas pārtika būs, devies uz baznīcu un uz altāra pēdējos saules staros ieraudzījis zivs asti. Nu viņš atcerējies pats savus vārdus, ja Dieva dēls Jēzus ar pieciem klaipiem un trīs zivīm esot paēdinājis 5000 izbadējušos žīdu, tad viņš ar reņģes asti varētu paēdināt veselu Daibes draudzi. Tonis, labi zinādams, ka šajos apstākļos visā draudzē nevar būt nevienas reņģes astes, to uztvēra kā Dieva solījumu.
Cars ar mācītāju sekojis vecajam saimniekam uz baznīcu. Altāra priekšā Tonis klupa un atplēsa kādu altāra kāpni, aiz tās parādījās slēptuve ar lieliem pārtikas krājumiem - kara laupījumu, domājams, no 1702. vai 1708. gada karadarbības.
Baznīcas ērģeles iegādātas 1819.-1820. gadā. Ozolkoka piemiņas plāksne 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās 14 kritušajiem uzstādīta 1932. gadā, tās autors koktēlnieks Augusts Andersons (1897-1961), kurš pats atdusas Daibes kapos. Tā atjaunota (O. Brošs-Prošs no Ozolniekiem) un atkal uzstādīta 1994. gadā. Koktēlnieka dēls Ilmārs Andersons (1927-1995) tēvam veltījis grāmatu par latviešu strēlniekiem3 , kas nebūt nav vienīgā viņa sarakstītā grāmata.
Par kapos atrodošos baznīcu zināms šāds nostāsts4 : kāds tiesnesis nakts vidū gar kapiem braucis pa gaisu. Tumšajā naktī ar kučieri neko nevarējuši saskatīt, un rati aizķērušies aiz baznīcas torņa un viens ritenis nokritis, bet viņi braukuši tālāk. No rīta pie baznīcas ritenis atrasts guļam zemē. Cerams, ka šis gadījums nav kļuvis par iemeslu, kādēļ 1996. gadā nolūza baznīcas krusts, kas te bijis kopš 1869. gada. Atjaunotais tornis un krusts iesvētīts 1998. gadā. Par to pašu tiesnesi vēl citas teikas - pabraucot garām kapiem, viņš brīdinājis savu kučieri atpakaļ neskatīties, bet tas nenocieties un ieraudzījis garus kā baltus dūmus dzenamies pakaļ. Citureiz, kad tiesnesis braucis viens, viņš pamanījis garus, izlēcis no ratiem un līdz Daibes krogam skrējis viens. Kāds zēns, kas bijis aizsūtīts savākt zirgu, stāstījis par lielu, melnu suni ar sarkanu purnu.
Ap baznīcu Daibes kapi. Jau tuvojoties tiem, labi redzams skulpturāls piemineklis Raimondam Holtam (1990, tēln. A. Ter- pilovskis ). Otrpus baznīcai saglabājies sens krusts ar akanta rotājumiem Eifrosinei Svarcai (1797-1828). Virs pagarā piemiņas teksta vācu valodā attēlots vārpu kūlis. Iepretī baznīcas sakris- tejai jūgendstilā veidota dzelzs sētiņa. Kapsētā apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Hugo Brcnte (1897-1949), arhitekts E. Dambekalns, ilggadējais ZRA "Riolar" ģenerāldirektors Vladimirs Zamahs (1927-1997). Brāļu kapos apglabāti 1915. gada oktobra-decembra kaujās pie Olaines kritušie 40 vācu