Arī kancele, tāpat kā altāris, barokāla, tās sienās, kāpņu un durvju laukumos gleznoti Pestītāja un evaņģēlistu attēli sadzīves ainās. Šobrīd savā vietā vairs neatrodas kokā grieztā pelikāna skulptūra virs kanceles jumtiņa. Arhitektoniskās izpētes laikā pie kanceles pīlāra un pie altāra tika atrasti drapēriju gleznojumi, kuru apakšējais slānis radies 1881. gadā, virsējais - 1902. gadā.
Baznīcas kreisajā pusē pie altāra bijis kauna sols8 , uz kura bijis jāsēž tām, kurām meitās gadījies bērns. Tas jau nebūtu nekas īpašs,
Matīšu baznīcas altarjjlezna … un kancele (2001)
nemaz ne rik tālajā Rūjienā Sv. Bērtuļa baznīcas portālam abās pusēs divas nišas, paredzētas laulības pārkāpēju sodīšanai. Matīšos baznīcas kalniņā bijis vēl moku bluķis, kur sēdināti un pērti cilvēki, ja no kādām mājām uz dievkalpojumu nav bijis vismaz viens cilvēks9 . Svētdienās un dievvārdu laikā bijis aizliegts kā krogā, tā mājā alu un brandvīnu dzert. Vainīgie esot sodīti ar 40 markām baznīcas lādē, vai pie kauna staba un 10 pāriem rikšu. Pēc moku bluķa likvidēšanas tā vietā iestādīts melnalksnis, kas jau sen nokaltis.
Baznīcas ērģeles, kas 1964. gadā pārvietotas uz Sv. Marka baznīcu Rīgā, 1993. gadā atgriezušās savā vietā. Tās Veisenfelsā 1867. gadā darinājis ievērojamais vācu ērģcļbūvētājs Fridrihs La- degasts (1818-1905).
Interesants liktenis mācītājam Reinholdam Bušam, kas kalpojis draudzē no 1752. līdz 1770. gadam, ar 9 gadu pārtraukumu, kura laikā tas bijis spiests strādāt par kalēju, un pēc šī perioda draudze savu mācītāju uz pirmo sprediķi no mācītājmājas aiznesa uz rokām. Ja Matīšos iznāk dzirdēt teicienu "Tam jau tik daudz bērnu kā mācītājam", tad tas attiecas uz mācītāju Paulu Pomianu Pezaroviusu (1745, Prūsijā- 1816, Trikātā), kurš kalpojis Matīšos no 1771. līdz 1805. gadam un kam bijuši 18 bērni. Gadījums, kad draudze dievkalpojuma laikā pameta baznīcu, neattiecas uz 1905. gadu, kā to varētu iedomāties, bet gan 1834. gadu. Krievijas ķeizara Nikolaja I likums 1832. gadā noteica visiem mācītājiem melno talāru (pēc Vācijas parauga), līdz tam bijuši balti un pat krāsaini tērpi. Pirmo reizi redzot mācītāju melnā tērpā, draudze piecēlusies un baznīcu atstājusi.
Baznīcas 200 gadu atceres grāmatu 1887. gadā sarakstījuši K. Moltrehts un K. Stakle, mācītājs K. E. Vinters sarakstījis grāmatu "Matīšu baznīca 1687.-1937." Arī Imantam Ziedonim ir dzejolis "Matīši. Baznīca"10 , tajā vērtējums:
Es stāvu pie durvīm. Izbrīnēts. Zaro spēks. Kā ne no kā. Baznīca staro Kā lielais A.
Sākumā baznīcā tika apglabāti draudzes aizgājēji. Ja, rokot baznīcā jaunu kapu, atrada agrāk apbedīto miroņu kaulu atliekas, tās savāca t. s. "kaulu kambari". Tas redzams arī J. K. Bro- ces 1792. un 1804. gada zīmējumos". Šis kaulu kambaris celts starp 1739. un 1768. gadu. Bez Broces baznīcu gleznojis arī latviešu mākslinieka T. Ūdera draugs, Voroņežas gleznotājs A. Petrovs, kas kādu laiku dzīvojis Valmierā. Darbs esot Dobeles ārsta Ozoliņa īpašumā. Varbūt ir vēl kāda glezna?
Kad apbedīšanu baznīcas telpās izbeidza, par kapsētu kalpoja baznīcas pagalms, turklāt katras draudzē ietilpstošās muižas zemniekiem bija norādīta sava kapsētas puse. 1773. gadā sakarā ar mēra epidēmiju šo apbedīšanas vietu slēdza un ierīkoja tagadējos Matīšu kapus. Bet par tiem lasiet rakstā "No Matīšiem uz Bauņiem, bez steigas".
Vēres
1 LFK 1978, 2050.
2 LFK 1978, 1924.
3 LFK 1978, 2037.
4 LFK 1978,2024.
5 LFK 1978, 2024.
6 LFK 641,92.
7 LFK 1978, 1977. s LFK 1978,2048.
9 LFK2049, 154.
10 Ziedonis I. Ceļa sentiments. Rīga, 2000.
11 Broce ). K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 2002, 3, 395.-398. lpp.
NO MATĪŠIEM UZ BAUŅIEM, BEZ STEIGAS
No Matīšiem ceļi ved dažādos virzienos. Viens tepat blakus kapiem - uz Pučurgu.
Kapsēta Matīšos ierīkota 1773. gadā, kapliča celta "tikai" 19. gs. Nostāsts1 vēsta, ka no baznīcas, kuras pagalmā atradās iepriekšējie apbedījumi, uz tagadējo kapu kungu daļu (no ieejas pa kreisi) vedot apakšzemes eja. Citā nostāstā2 minēts, ka katru Ziemassvētku nakti pa to nākuši 12 mācītāji uz dievvārdiem.
Matīši (2001)
Kapsētā zināmi gan tikai čet ri mācītāju apbedījumi. Netālu no kungu kapiem augot trīs lielas priedes, kas uzstādītas uz kādas burves kapa. Ja cilvēks nolaužot no tām kādu zariņu un paliekot zem spilvena, tad naktī burve nākot mocīt3 . Kapos aug daudz lapegļu, ir ari veimutpriede.
Galvenā celiņa malā apglabāts Mazsalacas aptiekārs Pauls Skulte-Krievs, kura pieminekli 1931. gadā darinājis tēlnieks Kārlis Jansons. Paviršs vērotājs var uzreiz nepamanīt, ka augst- cilnī atveidotā sieviete rokās tur galvaskausu, kas liek filozofiski apcerēt cilvēka dzīves ritumu un norāda ari uz pieminamā cilvēka sakaru ar medicīnu. Mazliet tālāk uzmanību saista Kristus tēla statuja, tā ir kopija no ievērojamā dāņu tēlnieka Bertela Torvalšefta (1768 vai 1770-1844) darba. Šis tēls it kā aicina pie sevis, it kā gatavojas ietvert savās spēcīgajās rokās un pasargāt nogurušos un ikdienas grūtību nomāktos, aicina pie sevis atgūt dvēseles mieru. Tēls atliets cinkā un uzstādīts uz akmens postamenta mācītāja Vintera ģimenes kapos. Paejot pa celiņu starp abiem minētajiem apbedījumiem, varam nokļūt pie Matīšu draudzes skolas skolotāja Kārļa Ernesta Aukas (1836-1884) krusta, kas ir pats augstākais kapos. Viņš ir ari pirmā kora dibinātājs Matīšos. Savulaik krusts bijis nolauzts, pateicoties Vilmai Grūbei - tagadējā kora prezidentei, tas tika sametināts.