ielā 17, 19, 21, kur saglabājušies pat vairāki apvalkdūme- ņi. Laukos šad tad redzamas ēkas, kur viens skurstenis paliels (apvalkdūmeņa gals), pārējie mazāki - tie parastie.
Ja ēka liela, skursteņu daudz. Par Jelgavas pili stāsta, ka cik gadā dienu, tik šai ēkai logu, cik gadā nedēļu - tik skursteņu. Taču daudzie dūmeņi ne visai rotā ēkas izskatu, varbūt tieši tāpēc Lustes muižas, kas bija celta kā medību pils, dzīvojamai ēkai (18. gs. septiņdesmitie gadi) Dobeles rajonā skurstenis bi-
ja tikai viens. Visi dūmvadi pieslēdzās centrālajam skurstenim bēniņos. Tomēr tas nav nekas unikāls. Piebalgas novadā lielajās
dzīvojamās ēkās centās iztikt ar vienu, mājas centrā novietotu skursteni, bet būves klona grīdā izveidoja garu un sarežģītu dūmvadu sistēmu no vairākām apkures vietām. Ar to varēja arī papildus apsildīt telpu. Zosēnu pagasta Gaujmaļos, piemēram, dūmvads negāja vis pa taisnāko ceļu, bet zem grīdas meta līkumu.
Pavērosim skursteņus! Interesants ir Cēsu alusdarītavas dūmenis. Pavisam savdabīgs ir Strenču psihiatriskās slimnīcas teritorijā 20. gs. sākumā celtais skurstenis. Divas tā trešdaļas no garuma atgādina parastu, no sarkaniem ķieģeļiem mūrētu ūdenstorni, kura tvertnes daļa izpildīta pildrežģa tehnikā, kamēr augšējā daļa ir pavisam parasts skurstenis.
Ir jau ēkas, sauktas šīs celtnes sastāvdaļas vārdā. Gārsenes pagastā ir Skursteņa krogs, celts 1865. gadā. Kā stāsta vietējie, nosaukums cēlies no tuvējām mājām.
* * *
Jelgavas rajona Sesavas pagastā atrodas Skursteņmuiža. Kā stāsta vietējie1 , nosaukums cēlies no tā, ka te bieži sastopami apvalkdūmeņi (manteļskursteņi) - gan bijušajā muižā, gan apkārtnē: mācītājmuižā, Ozolkrogā, Rozentālos u. c. Tiesa, tagad tic parasti pārbūvēti par pagrabiem vai ko citu. Šai apdzīvotajai vietai agrāk izmantots arī vāciskais nosaukums - Šoršta- te (Schorstadt). Trīs gadsimtus muiža atradusies Heinriha Klop- maņa (kas novadu saņēmis kā dāvanu par piedalīšanos karā pret
Krievijas caru Ivanu III) dzimtas valdījumā. 19. gs. sešdesmitajos gados to nopirka Pēterburgas notārs Hermanis Ernsts Konra- dijs (1819-1888) un sāka te iekārtoties. Kādreizējo kungu māju nodedzināja 1915. gadā, tagad tās vietā redzams tikai pagrabs. Konradiju dzimta muižā saimniekoja ar panākumiem, ap 1938. gadu visas vajadzīgās ēkas bija uzceltas un arī parādu vairs nebija. Dzīvot gan nācās bijušajā pārvaldnieka mājā, kas ar pildrežģi jumta stāvā saglabājusies vēl tagad. Un, kā jau Skur- stcņmuižā, tajā ir bijuši divi apvalkdūmeņi. Skursteņmuižā muižas pārvaldnieka ģimenē ir dzimis ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais pulkvedis leitnants Alberts Rumba (1892-1962), Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas ģenerālsekretārs. Turklāt Alberts Rumba bijis rekordists ātrslidošanā un Latvijas pirmais olimpietis, divkārt piedalījies Olimpiskajās spēlēs, izsūtīts uz Amūras apgabalu, bet apglabāts Ziepniekkalna kapos Rīgā.
Muižas apbūves kompleksā (19. gs. 1. puse) blakus pārvaldnieka mājai apskatāms t. s. baltais ērbēģis, aiz tā klēts-kalte, vēl tālāk - no sarkanajiem ķieģeļiem celtā kalpu dzīvojamā ēka. Diemžēl būves tiek demolētas. No staļļa saglabājusies tikai puse, nav ari vairāku šķūņu. Laidara drupu stūrī atrodams akmens ar rūpīgi iekaltu uzrakstu vācu valodā: simbols cildenam priekam.
Muižas parkā varens dižozols 5,35 m apkārtmērā. Šajā kokā 1914. gadā 5-6 m augstumā bija ierīkota platforma, kur kungiem dzerot kafiju, varējuši novietoties ap 20 cilvēku. Vācijā dzīvojošais, bet Skursteņmuižā 1926. gadā dzimušais Hermanis Konradijs - ja numurētu Hermanis IV - atceras, ka arī viņam bijusi kāda maza platforma, kur viņš mielojies ar ērkšķogām un pēcpusdienās paklausīgi gulējis diendusu, kā to licis tēvs, kurš Kēnigsbergas universitātē studējis lauksaimniecību.
Par vairākiem bijušajiem muižas dārziem saglabājušies tikai nostāsti. Viens no tiem ir šāds: laikā, kad Latvijā tomāti vēl netika plaši audzēti, tos dēstīja siltumnīcā, bet muižas dārznieks ļāvis kalpu sievām siltumnīcā strādāt tikai tik ilgi, kamēr tomāti bijuši zaļi. Tāpēc sievas nekādi nevarējušas saprast, kāpēc jāaudzē tik negaršīgi dārzeņi [..]
Pagasta augstākā vieta esot Skursteņkalns, kuru 1860. gadā, rokot dīķi, esot uzbēruši dzimtcilvēki, zemi sanesot ar priekšautiem un savcdot ar ķerrām. Tam apkārt izrakts kanāls. Tā pamatne esot grantēta, un tur ierīkota kungu peldētava, bet krastā uzcelta būdiņa, kur pārģērbties. Kalna virsotnē izvietoti galdiņi un rīkotas dzīres.
No Skursteņkalna uz ZR atradies mazs, vilkābelēm aizaudzis uzkalniņš. Vēl 1967. gadā stāstīts, ka te esot zviedru karavīru kapu vieta. Tam var ticēt, jo 1701. gadā Skursteņmuižā uzturējies Zviedrijas karalis Kārlis XII, kas ar saviem karapulkiem devies uz Jelgavu.
Ap 30 m no mājām bijis vēl Mīlestības kalns 4,5-5 m diametrā. Kādreiz tur varēja laubē ēnā pasēdēt un arī pamīlēt, bet tagad kalns norakts. Tālāk mežā atrodas muižnieku kapi. Sākotnēji tic veidoti pļavā, tad gar ceļu iekopta aleja un apkārt kapsētai apļa formā iestādīti koki. Pašreizējais mežs gan uzaudzis pats. Jau sākotnēji kapus aptvēris grāvis, jo te izsenis bijis augsts gruntsūdens līmenis. Bijis arī krūmu dzīvžogs ar koka vārtiņiem, bet tas līdz mūsdienām nav saglabājies. Šajā vietā apglabātas 9 personas, ieskaitot jau minēto H. E. Konradiju, kura mazmazdēls 1992. gadā te uzstādīja krustu, kapus sakopa un 1993. gadā par jaunu iesvētīja. Dzirdēti nostāsti par balto aunu, kas bieži pie kapsētas ceļa redzēts skrienam, neatstājot pēdas pat svaigā sniegā. Tas pārlēcis pāri grāvim kalna virzienā un cilvēka balsī saucis: "E, ka mani nenoķēri!".