Pie veikala no Bauskas ielas nogriežas ceļš, kas pār Olektes upītes kājnieku pontonu tiltu noved taisni pie Katlakalna baznīcas. Olekte (garums 5 km) kādreiz bijusi Daugavas atteka, kas atdalīja Akmeņsalu. Tagad tā savāc ūdeņus no meliorācijas sistēmām 6,2 km2 kopplatībā. Upes nosaukums atvasināts no kādreiz izplatītā garuma mēra (apakšdelma garuma). Olektes kreisajā krastā atradušās Rīgas rātes ganības. Upīte ietek Daugavā pret Krūmiņsalu, ko tautā gan sauc par Mīlestības saliņu, uz kuru var nokļūt tikai pa braslu.
Akmeņsala (3,2 x 1,1 km) izveidojusies, Daugavai iegraužoties pamatiežos pēc Baltijas ledus ezera regresijas. Līdz Rīgas HES izbūvei tā pavasara palu laikā regulāri pārplūda. Salā atradās dolomīta (kas devis salai nosaukumu) lauztuves. Dolomītu ar liellaivām veda uz Rīgu, taču 19. gs. beigās te bija kaļķu ceplis, kuru pārdeva 1911.-1912. gadā un uzbūvēja divus jaunus cepļus. Sala bija samērā blīvi apdzīvota, taču karu laikos iedzīvotāji tika izraidīti. Te bija arī baznīca, smēde un krogs. Cepļa tuvumā atradies smilts-grants paugurs Akmeņkalns, ko norokot ap 1954. gadu atsegušies vairāki cilvēku skeleti, pie kam daļa bija apbedīti sēdus. Tur bijis 3. gadu tūkstoša beigu - 2. gadu tūkstoša sākuma pirms Kristus kapulauks.
Aiz tilta - Vidzemnieki, tālāk Daugavas krastā atradusies Belles (Belas, Beliņa, Vitmakera) muiža, ko 1816. gadā zīmējis
J. K. Broce3 . Par muižas pārvaldnieku 19. gs. sākumā bijis publicista un valodnieka Kaspara Biezbārža tēvs. No vairākstāvu ēkas, kur darbojusies 1812. gadā celtā V. Grēna cukurfabrika, redzami tikai pamati. Muižu postījuši gan kari, gan plūdi. Pēc 2. pasaules kara bijušas vēl vairākas celtnes, tagad saglabājusies tikai kalpu māja. Savulaik tur ebreji pirms izceļošanas praktizējušies 1 a uksai m niecībā.
Blakus Vidzemniekiem bijis plostnieku krogs, no kura vēl redzamas vīna pagraba paliekas.
Tālāk uz D no Līvenas muižas (Lievcnbof) Olektes krastā gan palicis tikai nosaukums vecās kartēs. Jāņem vērā, ka pirms tam tā bijusi Kālena un Sildcra muiža. Vēlāk namnieks H. Ramms tur izmitināja savas muižas kalpus.
Bauskas ielas malā izstāžu komplekss "Rāmava", kas celts 1980. gadā kā lauksaimniecības tehnikas izmēģinājumu korpuss pēc Baltkrievijā pārveidota kara tehnikas remontu darbnīcas tipveida projekta. Pēc arhitektes A. Lūses projekta tas 1993. gadā pārveidots par starptautisku izstāžu kompleksu. Blakus tam atrodas SIA Gutta rūpnīca, kur pilda ari minerālūdeni "Rāmava".
Aiz izstāžu kompleksa pa kreisi nozarojas vecais Bauskas ceļš, bet iepretī Bauskas ielā 209 atrodas ūdensapgādes komplekss "Daugava", kas sāka darboties 1979. gadā. Ūdeni ņem no Rīgas HKS ūdenskrātuves un pa 14 km gariem spiedva- diem pārsūknē uz ūdens attīrīšanas iekārtām. Kompleksā ūdenim pievieno koagulantu, nostādina, filtrē caur smilšu slāni un dezinficē ar hloru. 2001. gadā tika palaistas jaunas iekārtas, ar kurām hloru izmanto 10 reizes mazāk, tagad galvenais ūdens attīrītājs ir ozons.
Uz D no ūdensapgādes kompleksa, aiz Ziepnickkalna ielas, Vālodzes mājās sešpadsmit gadu vecumā dzīvojis vēlāk pazīstamais bandīts Ansis Kaupēns. Kopā ar tēvu viņi 1915. gadā atbē- guši no frontes pie Jelgavas. Vecajam Kaupēnam bija galdnieka darbnīca, bet Ansis savu "amatu" ieskatījies no vecā Vālodzes, kas bijis nadzīgs kramplauzis 1111 rūdīts zirgu zaglis4 .
Tālāk 110 Bauskas ielas nogriežas (šķērsojot arī veco ceļu) asfaltēts ceļš uz Katlakalna baznīcu. Akmeņsalā ceļš iet gar
Ziedoņu dārziņu rajonu, kas atrodas ieplakā ar senu nosaukumu Kuiļāda. Tur parasti pavasaros sadambējušies ledus gabali, bet ieplaka no putna lidojuma tiešām izskatoties kā izklāta kuiļa āda.
Pirms baznīcas Katlakalna kapi. Kā pirmo no kapos apbedītajiem minam Baltijas vācu apgaismotāju, publicistu, rakstnieku Garlību Merķeli (1769-1850). Jānis Peters dzejolī "Trīs minūtes pie Garlība Merķeļa"5 raksta:
Sveiks, vecais vācieti! Šai rudens dienā salnā es domīgs atspiežos pret kapu Katlakalnā.
Savs vērtējums dzejā "Garlībs Merķels Katlakalnā"6 ari Andrejam Kurcijam, bet Ojārs Vācietis dzejolī "Pie Merķeļa"7 uzskata: Te ir aprakta uguns, un dziļumā ellīgā versmē kūst zeme
un akmeni kūst.
Te var izrauties vulkāns, /../
Piemiņas akmens ar čuguna krustu virs tā pie viņa kapa tika novietots 1869. gadā, taču lielo izmēru dēļ to pa vārtiem nevarēja iedabūt. Nācās izplēst kapu mūra sētu un vēlāk to atkal aizmūrēt, tā vieta vēl tagad manāma. Tieši viņa dzimšanas dienā 1992. gada 1. novembri "pateicīgie latvieši" izlauza
piemiņas plāksni un nogāza krustu. 1994. gadā pēc fotodo- kumentiem plāksni atjaunoja ģipsī tēlnieks Zigurds Galūns, RTU to atlēja čugunā.
Kapsēta ierīkota 1773. vai 1774. gadā, tās vecākā daļa ZA malā tuvāk Daugavai. Pamatīgs krusts gleznotāja un literāta, Pēterburgas Mākslas akadēmijas īstenā locekļa, Johana Hcinri- ha Baumaņa (1753-1832) apbedījumam, viņš esot uzgleznojis 1713 darbus. Reti skatīts pieminekļa veids ir J. D. Brandenbur- ga apbedījumam - tas veidots kā neliels templītis, kurā zem arkas aiz rcžģveida nožogojuma novietota vāzīte. Nav saglabājies kāda barona - tējas cienītāja - apbedījums. Netālu no vārtiem viņam bijusi urna, izveidota tējkannas formā, tā esot sašauta kara laikā. Kapu vecajā daļā skatāmi vēl vairāki pieminekļi ar māksliniecisku vērtību un metāla krusti. īpaši jāatzīmē trīsvietīgs metāla dīvāns, kura vecums tuvojas 200 gadiem. Ir arī nesen darināti pieminekļi ar tēlnieciskicm elementiem: Margeviču dzimtai (pēc 1980. gada), Nopelniem bagātajam agronomam Jūlijam Plostiņam, Laurim Stādiņam, apaļskulptūras Pēterim Lavrinovičam un Marijai Direiko. Šeit apbedīts ari teātra darbinieks un aktieris Kārlis Igaunis (1913-1998), dzejnieks un atdzejotājs, publicists Kārlis Priedītis (1938-1988), veterinārmedicīnas doktors Arnolds Zvaigzne (1915-1994), vēsturnieks un arhīvu pētnieks Aleksandrs Jansons (1916-1991), arhitekte Daira Vīķe (1963-2000), zviedru izcelsmes krievu armijas ģenerālis, kādreizējais tuvējās Depkina muižas īpašnieks (kuram tā piederēja pēc G. Merķeļa mantiniekiem) Aleksandrs fon Gro- tenhjelms (1831-1899), ģitārists Zigurds Mencis (1936-1997), Katlakalna baznīcas ērģelnieks pedagogs Kārlis Rudzītis (1873- 1936). Toties nav īstas skaidrības par it kā šeit apbedītā vācu komponista un ērģelnieka, lielā Baha skolnieka Johana Gotfrīda Mītela (1728-1788), kas bijis Rīgas Pētera baznīcas ērģelnieks, apbedījuma vietu.