Bet šeit apglabātajam Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim Robertam Gabrim (1903-2000) no Katlakalna kapiem bijis bail. Kad dienējis Latvijas armijā un vēlu iznācis iet gar kapiem, vienmēr turējis uzvilktu pistoli rokā. Kaut pats apzinājies - ko tad spokam ar pistoli padarīsi8 . Viņa vectēvs gan stāstījis par baltiem tēliem, kas nākuši no kapiem un - iekšā Daugavā, kurš iekāpj, - tā nočukst kā karsta dzelzs. Pats toreiz bijis piedzēries un ar otru vīru īrušies laivā pa upi, mēģinot no tiem izbēgt. Pats Gabris gan piebilda, ka laikam vectēvs to izdomājis vai nu visu, vai ko piedomājis klāt, lai būtu "bērniem ko stāstīt"9 . Vēl jau stāstīts par Takšu Jāni, kurš dzērumā saderējis, ka aizies uz kapiem un atnesīs pirms gada apglabātā, Krūmiņ' Viļā, krustu. Tas arī izdarīts, bet, atnesis krustu atpakaļ, ielicis vietā, vairs nevar piecelties - Krūmiņ' Vilis nogrābis šo aiz mēteļa un tur. Pēcāk vīri iet skatīties, kur palicis, tas ar sirdstrieku jau pagalam. Bet garā mēteļa stūris ar švunku iesists caurumā zem krusta10 . Cita teicēja piemin vēl viņa pēdējos vārdus: "Mīļo Dieviņ! Es gribēju pajokot, palaid mani vaļā!"11 . Te gan uzreiz jāpiebilst, ka līdzīgus nostāstus autors dzirdējis par vairākiem kapiem Latvijā. Kad meitene kapu aizaugušajā galā kādreiz paņēmusi maijpuķītes un atnesusi mājās, kāds vīrs naktī prasījis - atdod manas puķes!12 .
Blakus kapiem atrodas brāļu kapi, kur sākotnēji bija 6. Sibīrijas korpusa 7. sapieru bataljona brāļu kapi. Katlakalna aizsargu priekšnieka Gustava Godeļa vadībā, veicot pārapbedījunuis no dažādām vietām, 1938. gadā te apglabāti Latvijas Brīvības cīņu varoņi. Tad uzstādītais Melnais krusts 1946. gadā tika nogremdēts Mūlkalnu-Tīturgas ezerā, jauns piemiņas akmens te tika atklāts 1991. gadā. 2. pasaules kara laikā te apglabāti 106 kritušie sarkanarmieši, daļēji virsū pirmajiem, saglabājot nelielu čuguna krustu bez uzraksta.
Pie Katlakalna kapu vārtiem, starp abām priedītēm, esot paglabāta nauda. Kad ejot rakt, tad jāņem otrs cilvēks līdz, kad rakšot, riešot suns, bet tad "nav brīv runāt". Vecais Miķelis racis ar, bet kad suns sācis riet jau bedrē, tad gan iebļāvies un kaste iekritusi atpakaļ13 . Līdzīgi gājis Šiliņam, tikai tam bijis jārok pie liepas14 .
Pirms doties uz baznīcu, viena teika13 pilnībā: Reiz kāds vīrs, rakdams bedri, uzdūries uz kaut ko cietu. Racis, racis, līdz izracis katlu ar naudu. Nu vīrs licis, lai par naudu uzceļ baznīcu.
Bet baznīcas jumta celšanai pietrūcis naudas. Tā kā katls bijis tik liels, ka varējis būt baznīcai par jumtu, tad to ari uzcēluši jumta vietā. Tāpēc šī baznīca nosaukta par Katlakalna baznīcu.
Baznīca (1791-1794) ir ievērojams klasicisma arhitektūras piemineklis, tās arhitekts ir Kristofs Hāberlands. Celtne līdzīga Romas Panteonam (te gan citas proporcijas, pielietotas zelta šķēluma attiecības), kaut autors izmantojis vienu no vācu arhitektūras teorētiķa K. Sturma izstrādātiem luterāņu kulta celtņu paraugiem. Plāna pamatā ir aplis, uz sienām balstās kupolveida pārsegums 18 m diametrā, kas gan nav saglabājies sākotnējā veidā - centrālā tornīša (laternas, jo pa tā logiem baznīcā ieplūda gaisma) svaru kupols neizturēja un 1809. gadā iegruva. Tā vietā 1819. gadā (pēc citiem datiem - 1817. g.) uzbūvēja zvanu torni virs sakristejas. Katlakalna baznīca, kā ari cits Hāberlanda darbs - Pētera-Pāvila baznīca citadelē Rīgā - ir ķieģeļu celtniecības tehnikas kulminācija Latvijā. Interjerā sākotnēji kancele atradās virs altāra, 1840. gadā tā pārvietota sānis. Altārglezna ir vācu gleznotāja Bernharda Plokhorsta (1825-1907) gleznas "Kungs, palīdzi man!" kopija. Baznīcēnu soli novietoti divos lokos ap altāra sētiņas veidoto pusapli. Piemiņas plāksne kritušajiem draudzes dēliem iesvētīta 1926. gadā, taču to otrreiz nācās atklāt 1991. gadā. Pirms šīs baznīcas Akmeņsalā bijusi 1732. gadā iesvētīta baznīca (ne jau pirmā šeit), kuru 1781. gadā uzzīmējis ). K. Brocc16 , tā atradusies apmēram tagadējās Gra- žu mājas vietā. J. K. Broce17 zīmējis arī tagadējo, kurā kādai baznīcas krāsns kurinātājai rādījušies spoki mācītāja un baltos tērpos ģērbtu jaunekļu veidā18 .
Pēc mācītāja profesora Roberta Feldmaņa (1910-2002) iniciatīvas 20. gs. 60. gados ap baznīcu apm. 200 gadus vecajā priežu mežā sāka veidot dendroloģiskus stādījumus. Asu aizsarg- krūmu iežogotā teritorijā tapa viena no bagātīgākajām citzemju kokaugu kolekcijām Latvijā, ko 1977. gada dabas pieminekļu sarakstā varēja atļauties nosaukt tikai par G. Mcrķeļa piemiņas stādījumiem, tātad nesaistītiem ar baznīcu. Te ir ari Korejas cied- rupriede, kas ir vienas no pasaules augstākajām priedēm, tām čiekuri nereti sver 1,5 kg, Japānas dievu koks katsura un daudz kas cits. Pats mācītājs apglabāts baznīcas dārzā aiz altāra sienas (piemiņas zīmes autors T. Muzikants).
Turpat tuvumā bijušās draudzes skolas ēka Ozolkalni. Tā bija pirmā darba vieta jaunajam palīgskolotājam Fricim Bārdām. Viņa dzīvokļa divi logi atradās uz Daugavas pusi augšējā stāvā. Skolotājs te bija arī pērminderis, ērģelnieks un vajadzības gadījumā mācītāja prombūtnes laikā noturēja dievvārdus. Te Fricis Bārda strādāja no 1901. līdz 1904. gadam, tūlīt pēc Valmieras skolotāju semināra beigšanas.