No 1894. gada palīgskolotājs bijis Jēkabs Dclle, tai laikā skolas kungs un ērģelnieks bijis Zariņš, kas vēl piepelnījies, apņemoties vairākām ģimenēm kopt un laistīt kapus, kur bijis jāpalīdz arī palīgskolotājam. Skolas kunga madama (vācu mācītāja māsa) pilnā pansijā augšstāvā turējusi dažus mierīgus garāvāj- niekus, atkal bija iemesls runāt par skolu un trakomāju zem viena jumta. Tādēļ gan nekādi trakumi nav sanākuši, ja atskaita gadījumu, kad viena pansionāta iemītniece gluži kaila izskrējusi no istabas un saskrējusies ar jaunu skursteņslauķi, kurš bija ieradies pirmo reizi darbā.
1999. gadā ēkā atgūtas telpas draudzes vajadzībām, atvērta arī svētdienas skola. Kur atradusies 1848. gadā atvērtā skolotāja Hornemaņa privātā skola, autoram nav zināms. Uz upes pusi drīz tiks pabeigta arhitekta A. Vītola projektētā Stārķu dzīvojamā ēka ar ieapaļiera stūriem.
Atgriezušies no Katlakalna, pa veco Bauskas ceļu dosimies tālāk uz Rāmavu. Vēl nesen interesantās galvenās ēkas stāvoklis nebija no labākajiem, un lasīts ne mazums pārmetošu rakstu, ka netiek sakopta Merķeļa muiža. Taču Merķelis dzīvojis t. s. Depkina muižā, un tāpēc pat lasīti raksti, ka godinām ne pareizo muižiņu.
Aiz pagaras ēkas ar uzbrauktuvi (darbnīcas) esam pie alejas, kas gar dārzniecību ved uz šoseju. Stāsta, ka kādā no šīs alejas kokiem naudu bija noglabājis slavens, bet "godīgs" laupītājs. Esot laupījis tikai bagātākos. Bēris naudu iekšā vienā sausā kokā19 . Tad nu meklēts, ar urbjiem un pat ar burvībām, bet, ka kāds būtu ko atradis, neesot dzirdēts. Par dārgumiem nezinu, bet alejas galā, kur krustojas Bauskas iela ar taisno šoseju, piemiņas plāksni Sarkanās armijas 85. gvardes strēlnieku divīzijai, kaste 1944. gadā sākusi uzbrukumu Pārdaugavai, nav vērts meklēt, tās tur vairs nav.
Vecais ceļš pār Olektes pieteku ieved Rāmavas kompleksā. Šis nosaukums gan parādījās tikai 1924. gada dokumentā, tas attiecās uz divām bijušām muižiņām: Ramu un Depkinu. Abas šīs muižas zīmēji J. K. Broce20 : Depkinu 1782. gadā, Ramu 1785. gadā. Pēdējā 18. gs. vidū, kad tā celta, tika saukta Rīgas grāmatiespiedēja Frēliha vārdā, bet, kad muiža pārgāja namnie- ku gvaržu rotmistra eltermaņa H. Ramma kunga īpašumā, tā ieguva jaunu nosaukumu.
Pašreiz redzamā muiža izvietota Daugavas senkrastā, to iekļauj 4,1 ha liels parks. Te aug arī melnalksnis 3,8 m apkārtmērā, kas tiek uzskatīts par Latvijas garāko (30 m) melnalksni. No ceļa pie pils nonākam caur ķieģeļu arkveida vārtiem un pāri strautiņam, uz kura uzplūdināts dīķis. Pēc izmēriem tā vairāk atbilst Rama muižas attēlam, taču arhitektūra gan pavisam cita. Tā muižas ēka, ko zīmējis J. K. Broce un kas piederēja pie greznākajām Rīgas namnieku vasaras mītnēm, nav saglabājusies. Pašreizējā ēka celta 19. gs. sākumā, 1922. gadā atklāta parauesaim niecība - LU liellopu ferma, pēc kara ēkā ilgi atra- das izmēģinājumu saimniecības Ramava kantons. Pcc tam gan ēka demolēta, no 1996. gada pašvaldības īpašumā, šobrīd te saimnieko Kristīgās misijas centrs Rāmavas muiža. Saglabājušās sākotnējās balti krāsotās kāpņu margas, durvis. Muižas ēkā dzīvojis profesors Pauls Lcjiņš, tagad viņa piemiņu sargā piemineklis ēkas galā. Viņš esot "klapatojis" Bauskas ccļa pārcelšanu uz tagadējo trasi, lai govis nenorautu pienu tuvā ccļa dēļ. Tieši P. Lejiņš ieteica nosaukt šo vietu nacionālā romantisma laikmetā godātās senprūšu krīvu rezidences Romove vārdā. Ramas muižas un Rāmavas nosaukumu līdzība laikam likusi pašreizējo ēku uzskatīt par Ramas muižu un Depkina muižu meklēt citur. Taču - pētnieki skatījuši arī senas kartes.
Depkina muiža attēlota 1754., 1792. un 1892. gada plānos un tās atrašanās vieta identiska pašreizējam Rāmavas centrālās
ēkas novietojumam, tiesa, šajā laikā mainījusies apbūve. No kādreizējās Ramas muižas dzīvojamā ēka nav saglabājusies, tā atradusies tur, kur atrodas pirmās muižas kompleksa celtnes (kūtis un saimniecības ēkas), kurām pagājām garām.
Daudz mazākā Depkina muiža, kas piederējusi un kurā ar pārtraukumiem no 1808. līdz 1850. gadam dzīvojis vāc- baltu rakstnieks apgaismotājs Garlībs Helvigs Mcrķelis (1769- 1850), atrodas tikai dažus simtus metrus tālāk, aiz grāvja, kas rakts, lai nosusinātu Mūlkalna (Titurgas) ezeru. K." Lejnicks (Dziļleja) aprakstījis muižiņas izskatu21 . Jāpiemin arī Depkinu dzimta, kurā bija četri mācītāji, pēdējais tās pārstāvis bija Rīgas birģermeistars un kases virskungs Liborins Depkins, kurš miris 1782. gadā. R. Gabris savulaik man stāstīja, ka muižiņas kalpu mājā pirms 1. pasaules kara esot dzīvojis Merķeļa pēctecis, krievu armijas ģenerālis. Kad armija nākusi no Rīgas uz manevriem, viņš esot uzvilcis ģenerāļa formu un stāvējis zem liela ozola, tad visi atdevuši godu. Depkina muižas īpašnieks ir bijis ari zviedru izcelsmes krievu armijas ģenerālis Aleksandrs Eduards Magnuss fon Grotcnhjelms (viņu pieminējām jau kapos), kura laikā muižai bijuši "ziedu laiki". Ceru, ka ar R. Gabra "palīdzību" neesmu sajaucis personas un no vienas "iztaisījis" divas. 1916. gadā notikušas kaujas tiešā Depkina muižas tuvumā, arhitektoniski pētot seno ēku,
1990. gadā zem dēļu apšuvuma atrastas ložu pēdas.
Kauju ar bermontiešiem aprakstos minētas Ramas, Depkina un Rudzu muižas. Par 1919. gada kaujām pie Rudzu muižas 4 vīri saņēmuši Lāčplēša Kara ordeni. Ceļš uz to ved pa Kalna ielu, kas