Daugavas malā bijušais Vimbu krogs (pārbūvēts). Savulaik upe bija svarīgs satiksmes ceļš. Te gāja daudz plostu, un plostniekiem ari vajadzēja atelpas bridi. Pie kroga bija arī Rīgas-Doles kuģīša pietura. Vimbu krogs atradās uz Rīgas patrimoniālapgaba- la robežas, kas gar Flāmšu krogu gāja uz Misu. Vimbu kroga krodzinieka ģimenē dzimis rakstnieks un literatūrkritiķis Pēteris Aigars (īstajā vārdā Herberts Tērmanis, 1904—1971, Londonā). Blakus bijušais Zušu krogs, pie kura paveras skats pāri Sausajai Daugavai uz Doles muižas pili (1898), tagadējo muzeju. Savulaik šeit atrasts akmens cirvis. Sauso Daugavu šajā vietā, tikai no pretējās puses, 1985. gadā gleznojis Jurģis Skulmc. Gar krogu izejam pie Flāmšu (Flamena) kroga drupām vietā, kur abi ceļi tikpat kā blakus, bet sāk attālināties. Tur arī Vimbu autobusu pietura.
Nedaudz tālāk pie 16. kilometra ir bijusī Katlakalna un Doles pagastu robeža. Šobrīd Doles sala nav Ķekavas, bet gan Salaspils pagasta teritorijā. 1. pasaules kara laikā Doles pagasts zaudēja 80,91% māju, pati Doles sala pēc Rīgas HES uzcelšanas lielu daļu teritorijas zaudēja zem ūdenskrātuves līmeņa.
Uz D pusi ved aleja uz bijušo Eltes muižu (®ACtMenro(p), no kuras visilgāk bija saglabājies pagrabs pie šosejas. Tajā laukā vienmēr nākot akmeņi laukā. Arī šī muiža gāja bojā 1944. gada septembra kaujās. Teikā34 stāstīts, ka bijušajā muižas alus brūzī logā vakaros redzēts Velns sukājam matus. Kad tas pastāstīts mājās, ganiem bijis bailes dzīt vakaros govis garām. Brūzis varēja būt pie tagadējām Loreķu mājām.
No šī krustojuma atkal mazs posms senā ceļa, tā malā Jaunais krogs, 110 kura saglabājies tikai stadulas gals, pārējais nojaukts pirms 30 gadiem. Zvejnieku un Lakstīgalu ielas krustojumā vecais ceļš gājis pa pēdējo no tām. Tagadējā šoseja iet pa vidu kādreizējai Floretes muižas (&Aopenro(p) teritorijai, aiz šosejas Muižnieki, šai pusē - Āres, kurās dzimusi etnogrāfe vēstures zinātņu kandidāte (1959) Anna Krastiņa (1919), grāmatas par zemnieku dzīvojamām mājām35 autore. Kad Floretes mazmuiža rika nodota Jurim Simcnovam pēc tā apprecēšanās, tad tā kļuva par Doles inteliģences pulcēšanās vietu. Viņš atstājis paliekošu devumu, pierakstot daudzus apkārtnes nostāstus un teikas, kas nodoti folkloristam Fricim Brīvzemniekam. Vairāk gan viņš saistāms ar 1884. gadā Ķekavā nopirktajiem Beitiņicm. Par J. Simenova darbību rakstījusi novadpētniccc Velta Strazdiņa36 .
Ķekavā šoseja kļūst par Rīgas ielu. Attālāk pie daudzstāvu mājām kafejnīca "Pie Mārtiņa". Tās interjera autors ir Oļģerts Bariss. Aiz mājām Ķekavas (Doles) kapi. Senākie pieminekļi Gaismas ielas pusē. Jāatzīmē krusts Bukseļu ģimenei un jūgendstila formās lietā čuguna sētiņa A. Ābranta kapam (1909). Kapos apglabāti Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Pēteris Sēja (1880-1940, Stokholmā) - skolotājs, kas 1905. gadā bija rīcības komitejas priekšsēdētājs, vēlāk Latvijas sūtnis ārzemēs; māksliniece Gaisma Ģiga (1938-1999); Vectīturgas priedēs nošautais Juris Simenovs (1852- 1906), diemžēl precīza apbedījuma vieta nav zināma; skolotāja, tautasdziesmu teicēja un vācēja Ģertrūde Elksne (1900- 1993); Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Nikolajs Āboltiņš un Mārtiņš Pilvers; skolotājs, koru un teātra trupu vadītājs Jānis Grunde (1868-1939). Tēlnieciski ciļņi J. Krastiņa, J. Janso- na, Ē. Freiberga apbedījumiem, L. Zaļkalnei pat apaļskulptūra.
Stāsta, ka kapos spokojoties. Kapu sardze Liepa ar draudzeni Lauvieni esot manījušas sievu ar apklātu galvu, kas otrā dienā izrādījies kupls dadžu krūms37 . Kāds puisis, kas speciāli ar zirgu jājis uz kapiem skatīties spokus, uz kapsētas vaļņa esot redzējis zārku un uz zārka roku. Puisis ar pātagu iesitis mironim pa roku, tas lecis no zārka laukā un skrējis puisim pakaļ, kas paslēpies kādās mājās. Mironis velti izmeklējies un aizgājis uz kapsētu atpakaļ. Puisis vēlāk ar trieku nomiris38 . Ziemassvētku naktī visi miroņi ejot uz Daugavu mazgāties39 .
Pārejot Gaismas ielu un, ejot gar transformatoru staciju no labās puses, blakus estrādei esam pie ūdensdzirnavu drupām. Dzirnavas pārbūvētas vēl 1923. gadā, 30. gadu beigās tiek uzstādīti papildus elektromotori, taču 1944. gada oktobri tās uzspridzina. Nav arī 13 ha lielā dzirnavezera, ko sauca arī par Bukseļa ezeru (kāda dzirnavnieka vārdā). Teika vēsta, ka tajā reiz pretinieks ietriecis prūšu karaspēku ar visu mantu, zirgiem un lielgabaliem. Lielgabali vēlāk atrasti, kāds pat vilcis tīklā naudas šķirstu, bet tīkls pārplīsis un nauda atkal nogrimusi. Dzirnavnieks Bukselis esot pinies ar pašu Velnu un nekādi nevarējis nomirt, vajadzējis ielikt rokā naudas zuteni. Zārku divi zirgi ar mokām aizvilkuši līdz kapsētai, bet tad gan abi nobeigušies. Bukselis pēc nāves nācis "plosīties un pannas laizīt". Cita teika40 vēsta, ka naktī divpadsmitos balta jauna sieviete iznākusi no ezera, gājusi klāt kādam vīram ar vārdiem: "Aiztiec mani, aiztiec mani, un tev būs laime". Vīrietis gājis projām, un baltā sieviete žvakstēdama iekritusi ezerā.
Lai gan vecas kaites rāda Kauču mājas tagadējā Ķekavas jaunās apbūves daļā, nav īstas skaidrības, kur īsti atradusies Kaučas pils ar dziļu grāvi visapkārt, visticamāk tā bijusi dzirnavezera DR galā. Uzkalns, kur tā atradusies, norakts, iekārtojot bērnudārza rotaļlauku- rnu. Teika41 stāsta, ka kara laikos tuvējā mežiņā bijusi tāda kauja, ka pa asinīm bijis jābrien līdz ceļiem. 1930. gadā tā vieta vēl saukta par Stāvmurgu. Grāvis ap pili piepildīts ar nokautajiem pils iemītniekiem un uzvarētāji ar cepurēm sanesuši tiem virsū zemi, ka no grāvja ne miņas. Lai dziļāk iepazītos ar Ķekavas vēsturi, vērts iegriezties turpat jaunajā apbūves rajonā pagastnamā Gaismas ielā 19, kur 1997. gadā atvērts pagasta novadpētniecības muzejs.