Dzirnavezera saliņā bijusi estrāde, tur notikušas zaļumballes. Tur filmētas dažas epizodes režisora Viļa Lapenieka uzņemtajai filmai "Zvejnieka dēls". Dzirnavu teritorijā 30. gados bijusi darbnīca, kur atlēja krustus un gatavoja piemiņas zīmes 1. pasaules karā kritušo vācu karavīru kapiem. Pāri upei aiz sporta laukuma redzama no sarkaniem ķieģeļiem celtā sākumskolas ēka, kas savulaik bijis pagastnams (1896, arhit. K. Pēkšēns). Pa labi no tās Ķekavas mūzikas skola (2000, arhit. L. Skuja).
Kokiem apaugušā uzkalnā sarkanarmiešu brāļu kapi, kur apbedīti 382 kritušie, kā daudzviet, šeit atzīmēti par 21 cilvēku mazāk - tic - nezināmie. Piemineklim tēlniecisks cilnis. Apbedījumi iekārtoti Ķekavas pirmās koka baznīcas (1668) vietā, tā redzama J. K. Broccs zīmējumā.42 Kad tā Ziemeļu kara sākumā nopostīta, tad dievkalpojumi notikuši kapsētā un ķestera mājā.
Gaismas ielā 1 atrodas Kraujas, ēka ar spēcīgi izteiktiem stūru rustojumiem, pusnošļauptu jumtu, zem kura galā pus- apaļš logs. Celtne daudzkārt pārbūvēta; kā draudzes nams tā iesvētīta 1939. gadā. Tagad tā atkal pieder draudzei, bet, pēc nostāstiem, esot vecāka par baznīcu. Kas te tik nav mitinājies! Te bijusi draudzes skola, kur par skolmeistaru, kā senāk bijis parasts, darbojies ķesteris, tāpēc tā pagājušā gadsimta sākumā saukta par ķestereju. Vienu laiku te dzīvojis arī mācītājs, kaut gan mācītājmuiža bijusi Doles salas augšgalā. Tā tur pat 1856. gadā plūdos aizskalota, bet nākošajā gadā atjaunota. Vācu laikā te pārcelts doktorāts, kur strādājis iecienīts dakteris Li- gers, bet karā ēkā iekritusi bumba. Pēc kara draudzei nebija līdzekļu atjaunošanai, tad to atdeva 1. ceļu pārvaldei.
Starp Kraujām un šoseju, apstrādājot zemi, atrasti akmeņi ar kaļķu javas paliekām, arī ap 1600. gadu kaltas monētas. Tur bijusi kāda senāka ēka. Bet lejā, pie Ķekavas upes, visiem pieejams
avotiņš, kura apkārtni uz sev piederošās zemes labiekārtojusi draudze. Stāsta, ka spējīgs pat dziedināt, tāpēc dažkārt tiek saukts par Svēto avotiņu. Ķekavā ir arī otrs "avots" - "Alus avots". Tas ir 1998. gadā dibinātā alus ražotne ar šādu nosaukumu, kas atrodas aiz baznīcas Jaunsilos. Tur pirmoreiz Latvijā alu sāka pildīt plastmasas pudelēs. 29 km garā Ķekava sākas lielajos mežos uz A no Baldones, tek cauri Baldones parkam un divreiz šķērso Rīgas-Bauskas šoseju. Ķekava šeit strauja, te rīkotas pat airēšanas slaloma sacensības. Lietuviešu valodnieks K. Būga izsaka pieļāvumu, ka upes nosaukums cēlies no lietuviskas cilmes vārda, piem. keke (ķekars, zars). Latviešu valodnieks K. Karulis meklē sakarību ar vārdu kek (līks).
Pāri Ķekavas upei pa labi ēka Rīgas ielā 26, kas no kādreizējā kroga 1910. gadā par pagasta iedzīvotāju saziedotiem līdzekļiem pārbūvēta par Doles Saviesīgās biedrības namu, kas kopā ar īguma māju un baznīcu veido Ķekavas vēsturisko centru. Šī ēka vēlāk vēlreiz pārbūvēta pēc arhitekta K. Zēversa 1925. gadā izstrādāta projekta. Aiz tās sabiedriska ēka, celta 1984. gadā kā kopsaimniecības "Ķekava" valdes ēka pēc arhitektes L. Skujas projekta. Tās arhitektoniskais risinājums ar pildrežģa būvi atgādinošām fasādēm veiksmīgi sasaucas ar pāri ielai esošās veikala ēkas īsto pildrežģi. F.kas būvapjoms divstāvīgs ar četriem atsevišķiem blokiem (katram no tiem interjerā sava tonalitāte) un atsevišķām vienstāva daļām, kas aptver iekšējo pagalmu, ērtu mākslas izstāžu rīkošanai. Tagad te SIA "Ķekavas kodols", ari sadzīves pakalpojumi.
Turpat tirdzniecības centra "Dālderi" ēka (1992, arhit. Z. Krastiņa) ir liels komplekss, kas veiksmīgi zem viena jumta aptver atsevišķus bāvapjomus. Blakus esošajā īguma ēkā Rīgas ielā 28 darbojusies 1891. gadā dibinātā aptieka, kurā 40. gados pārvaldnieks bijis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Edvīns Alfrēds Rubenis (1885-1975). Cita aptiekas pārvaldniece un īpašniece Maša Šura (1903-1941), aptiekas darbinieks viņas vīrs Izaks un divas meitiņas tika nogalinātas 1941. gada jūlijā. Tagad te krodziņš ar nosaukumu A7.
Doles-Ķekavas baznīca celta par Doles muižas īpašnieka Voldemāra Antona Lēvisa of Mcnāra līdzekļiem 1783. gadā. Tā cieta
1812. gadā kara laikā. Barokālais tornis uzcelts tikai pārbūves laikā 1900. gadā, to sašāva padomju tanki 2. pasaules karā, jo tornī atradies vācu novērotājs - uz koka kāpnēm var atrast viņa ierakstīto "Erich Klein, 28.09.1944*. Vācu novērotāji esot aprakti baznīcas pagalma stūrī. 1980. gadā uz pagaidu torņa uzlika krustu, bet pilnībā tas atjaunots tikai 1992. gadā. Kara laikā sašauts arī G. Svenna lietuvē Rīgā izgatavotais zvans (1925), tagad tornī no Asītes Elku kapiem atvestais zvans (1928).
Pēc 1. pasaules kara postījumiem (tad ari zem dievnama grīdas raktas patvertnes) baznīcas atjaunošana pabeigta 1920. gadā. Iekštelpas labajā pusē marmora piemiņas plāksne (1933) Latvijas Brīvības cīņās un 1. pasaules karā kritušajiem. Ilgi draudzē kalpojuši Taurīšu dzimtas mācītāji, pēdējo no tiem - Vilhelmu Gothardu Ādolfu Taurīti -
nošāva 1906. gada novembrī pie rakstāmgalda četri bandīti. Stāsta, ka viņa pēdējie vārdi bijuši - "Paldies Dievam, tie nebija no manas draudzes". Ari viņam baznīcā melna piemiņas plāksne. Pie šīs pašas
sienas tiek pieminēta draudzes priekšniece baznīcai tik grūtajos "attīstītā sociālisma" gados - Hilda Krūmiņa.
Tagadējais altāris uzstādīts pēc 1. pasaules kara. Altārgleznas "Kristus svētī bērnus" (1929, Augusts Annuss) fonā redzama Daugava. Diemžēl vienā no diviem izdotajiem sakrālās mākslas atklātņu komplektiem attēls samainīts ar Jelgavas rajona Daibes baznīcas altārgleznu, kuras autors arī ir A. Annuss un nosaukums tas pats. Mazajā komplektā, ko izdevis Kristīgās mākslas centrs, ir pareizais attēls.