Linde var būt lepna, ka te veikti vairāki pasākumi pirmo reizi Latvijā. Tā ir muižas īpašnieces grāfienes Sofijas fon Mengdenas 1805. gadā dibinātā rekrūšu izpirkšanas biedrība, viņas laikos tika izdotas vairākas grāmatas ["Lindes un Birzgales pagasta pienākami darbi un klausīšana" (1796) un "Lindes un Birzgales pagasta tiesa" (1805)1 un brīvlaišanas likums savas muižas zemniekiem. Pēdējais Lindes barons bija Pauls fon Hans, Kurzemes civilguber- nators. Pirmā Hāna dēls savujaik par Birzgales cilvēkiem vēstulē izteicies, ka tie ir čakli, mērķtiecīgi, starp tiem daudz kalēju, audēju un dravnieku. Tiešām 1864. gadā Lindes pagastā dzimis Pauls Grīnups, kas pētījis bišu sugas, no 1920. gada izdevis žurnālu "Latvijas Biškopis", bijis Vecbebru biškopības un dārzkopības skolas dibināšanas ierosinātājs. Lindē Hānu ģimenē dzimis Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris pulkvedis leitnants Kārlis Rihards Aleksandrs Hāns (1889-1942), kurš no 1928. līdz 1939. gadam dzīvojis Lindes muižā. Lindes ļaudīm daudz atzinīgu vārdu savulaik veltījis mūsu tautas dižgars Andrejs Pumpurs, kura vārdā tika nosaukta vietējā kopsaimniecība.
Lielisku muižas aprakstu "Latviešu Avīzēs" 1823. gadā4 publicējis vietējais mācītājs K. Sulcs. Te bijis kaut kas vidējs starp barokālu un renesanses dārzu. Parka centrālā daļa terasēta, saskatāmas 4 terases, kas toreiz atradušās muižas ezera krastā. Uz vienas no tām pirms 1. pasaules kara atradies paviljons svētdienas skolas nodarbībām, uz citas, ar "ačgārni stādītām" liepām, vēl kolhozu laikos rīkotas labi apmeklētas zaļumballes. Uz tām ar laivām braukuši pat liclvārdieši. No apakšējās terases Daugavas krastā otrpus upei redzama Lielvārdes baznīca. Torņa vārtu ceļa galā savulaik bijusi pārceltuve uz Daugavas pretējo krastu. Uz trešās terases atradies danču placis, kas izmantots pilī rīkotajās ballēs. Kādreiz rūpīgi cirptās liepas, kas tagad pāraugušas, augšējā terasē veidojušas labirintu. No vārtiem uz Daugavas pusi ved jauktu lapkoku aleja. Uz A no kādreizējā tautas nama drupām pie gravas aug ozols 4,6 m apkārtmērā, kura stumbrs 3,5 m augstumā sadalās divos stumbros. Zinātājs parkā pamanīs arī daudzu introducēto koku un krūmu sugu pārstāvjus - pavisam bijis 27 sugu, tagad gan saglabājušies tikai 16 sugu pārstāvji.
Daugava pie Lindes parka (2001)
"Baltijas Vēstnesī" 1899. gadā publicēts nostāsts5 par franču kara laikiem, kad Lindes muižā bija izvietota franču vienība, bet Daugavas pretējā krastā krievu karaspēks. Krievu virsnieks, apzinādamies franču pārsvaru, mēģinājis tos maldināt - licis taisīt lielu troksni, kurt daudzus ugunskurus, un tic tiešām neuzdrīkstējās uzbrukt. Jumpravmuižas nomnieks pierunājis garāmbraucošo kazaku "sotņu" frančiem uzbrukt, ko tie arī izdarījuši un frančus iztrenkājuši. Bet nākamajā dienā Lindē celtas karātavas un pakārts kāds izbēdzis krievu zaldāts (polis), kas frančiem bija stāstījis patiesību par krievu niecīgajiem spēkiem. Te karots arī vēlāk. Kaprālis Roberts Židovs (1921-1977)
1919. gada cīņās pirmais ar 20 karavīriem pie muižas forsējis Daugavu, par ko apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Pirms autostāvvietas Pakalnu mājas, kur saimnieko Ilona un Aivars Sniedzes. Viņi ne vien sakopuši nopirkto veco māju, bet arī izveidojuši bērnu rotaļu laukumu, kur vietas pietiek paprāvam bērnu pulciņam. D no parka atrodas Zemgaļu mājas (1928), kur dzimis fizikas zinātņu doktors Viesturs Poriņš (1931). Uz Jaunjelgavas pusi, Slaidēnos, bijusi vasaras mītne ārstam profesoram Kristapam Rudzītim (1899-1978), kas izveidojis terapeitu zinātnisko skolu, viņa zinātnisko un sabiedrisko pienākumu pārskaitījums šeit aizņemtu pārāk plašu vietu. Te aug Kristapa Rudzīša ozoli. D no Slaidēniem arī pilskalns, kas pēc nostāsta grimstot arvien dziļāk zemē, tur skatāma Viļņa Titāna veidotā piemiņas zīme. Pilskalns esot ierīkots 13. gs. sākumā, kad Lindes muiža esot saukta par Lielo Daugavas muižu vai Pletenberģi. 1. pasaules kara laikā pilskalnu sapostījuši ierakumi.
Riekstos dzimis rakstnieks Juris Kosa (1878-1967), kas apglabāts netālajos Jedes kapos, kur ir ari baronu Hānu dzimtas kapi. Vietējie gan labprātāk šos kapus dēvē par Iedes kapiem, pie- bilzdami, ka kāda Iedc (vai Jede) tur pakārusies. J. Kosa vēlāk dzīvojis Bļodniekos (Birzgales pagrieziena tuvumā), kur ari miris. Kapos apbedīti arī 1. pasaules karā kritušie vācieši un somu jēgeri. Jedes kapus rakstniece Regīna Ezera piemin savā romānā "Viņas bija trīs"6 , kā kapus "tieši mežā, zem slaidu apšu drebošajām lapotnēm". Romāna darbība ribris tieši Lindcs-Birzgalcs pusē, izlasot to, uzzināsiet vairāk par šī novada ļaudīm.
Vēres
1 Skruzītis M. Sēļi, Kurzemes augšgala senči. Rīga, 1889.
2 Jēkabsons K. Hcinrihs Rautenfclds. Rīga, 1930.
3 Lancmanis I. Fon Pletenbergu Sansusī Daugavas malā. Žurnālā "Māksla Plus", 2003, 6.
4 Laikrakstā "Latvijas Avīzes", 1823, 19. jūl.
3 Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis P. Smits. Rīga, 1937, 15. sēj., 403. Ipp.
6 Ezera R. Viņas bija trīs. Rīga, 1963.
Kur blakus šalc jura
KUĢIS … BAZNĪCĀ
Ja lielajos okeāna kuģos, un, varbūt nc tikai tajos, starp restorāniem un deju zālēm ir arī baznīciņa, nevienu nepārsteidz. Bet vai var būt ari otrādi - vai varam ieraudzīt kuģi baznīcā?