Kad esam iznākuši uz šosejas, jau aiz Kaltenes apdzīvotās vietas robežas, 100 m aiz 61. kilometru staba un 50 m pa labi no šosejas aug Karēlijas bērzs. Tā ir savdabīga bērzu suga, ko raksturo sabiezinājumi uz stumbra un rakstaina koksnes struktūra. Karēlijas mežos tas sastopams izklaidus, vietām atrodams arī pie mums. Igauņu teika vēsta, ka karaļmeita bijusi salaulāta ar čūsku, kas naktīs pārvērtusies skaistā jauneklī. Viņas brāļi izvilinājuši noslēpumu - ar kādiem vārdiem tā liek ierasties vīram, tad paši izsaukuši čūsku-vīru un nocirtuši tai galvu. Kad karaļmeita atgriezusies pilī, arī tā saukusi vīru, bet tas nav atnācis. Aiz skumjām karaļmeita pārvērtusies Karēlijas bērzā, kurš raudot izdala savas asinis - sulu, kad tam nolauž zaru vai ieurbj.
Gribētos šoreiz atvadīties no Kaltenes ar M. Daknes dzejoļa "Pēc skaistas dienas"10 (1926) izjustajām rindām:
"Es nevēlos miegā zust, liet klusēt tā laimīga, viena, Lai ilgāk varētu just So skaistumu, deva ko diena."
Veres
1 Veldre V. Dzīve pie jūras. 2. No Kolkas līdz Ainažiem. Rīga, 1938.
2 LFK 230, 1661.
3 LFK2049,979.
4 LFK 2049, 978.
5 Stūlis J. Bigauņciema un apkārtnes zvejnieki. Rīga, 1937.
6 Austriņš A. Sakasnis. Rīga, 1924.
7 Veldre V. Dzīve pie jūras. 2. No Kolkas līdz Ainažiem. Rīga, 1938.
8 Turpat.
9 LFK2049, 980.
10 Laikrakstā "Talsu Vēstis", 1992, 31. okt.
KĀPĒC JūRAS CIEMAM APŠU VĀRDS?
Braucot no Slokas uz Kolku vai Talsiem gar jūrmalu, Tukuma rajonā vesels birums zvejniekciemu. Kurš no tiem interesantākais? Lai gan nākošais, Plieņciems, pazīstams kā pirmā vieta pie Baltijas jūras Latvijā, kur muižnieki jau no 1738. gada braukuši uz jūras peldēm (bet vietējie zvejnieki, kā savulaik man stāstīja Apšuciema Līgotnēs, it kā vispār nekad neejot uz jūru peldēties), interesantākais un vērtīgākais ir Apšuciems. Tas vislabāk saglabājies un tā apbūve nav traucēta ar modernajiem mūslaiku celtniecības un plānojuma principiem. Garām braucošajiem tas arī ir vismazāk pazīstamais ciems, jo no pašreizējās šosejas tikpat kā nav redzams. Taču jaunā šoseja Vila Veldres grāmatā1 , citējot vietējo vēstures zinātāju Jāni Smildziņu, nosaukta par "zelta ceļu".
Pagaru dzejoli "Apšuciems" ciemam veltījis arī Jeronīms Stulpāns2 :
Mākonis kad saulrietā deg sārts, Mani vajā rūgtens apses smārds, - Kāpēc jūras ciemam apšu vārds? Kādēļ esmu allaž garām braucis…
Ciems nosaukumu ieguvis no pirmajām šeit uzceltajām mājām - Apšas, Lcjapšas, Mazapšas (celtas 1745. gadā, vēlāk
atjaunotas). Izteiktas ari domas, ka šis nosaukums radies no lībiešu valodas vārda apša - laiva. Taču tā tas nav tulkojams, kaut arī tikai dažus kilometrus attālumā, starp Klapkalnciemu un Ragaciemu, "Gausajā jūdzē" 13. gs. bija zemgaļu un lībiešu apdzīvoto teritoriju robeža. Savdabīgi, ka teikā3 nosaukums mčv ģināts skaidrot ar to, ka pēc lielā mēra pirmie viesi atbraukuši no Sāmsalas ar laivu, kas izskatījusies pēc abras.
No autobusu pieturas ceļš ved jūras virzienā, pa kreisi no tā aiz pirmās mājas - Mežmaļiem paceļas Svētkalns, tur kā senā kulta vietā kādreiz bijuši 9 akmeņi. Kāds lietuviešu senvietu pētnieks, starptautiska semināra dalībnieks, vairākus no tiem pa visu ciemu atradis, viens bijis iemūrēts vecā pirtiņā4 . Tagad apsūnojušā kalna vienā pusē stipri žuburota priede, otrā - žuburots bērzs. Kalns pārvietojoties, no kādreizējā sakņu dārza nekas vairs nav palicis. Savulaik tajā atvērusies "liela sprauga"5 . Svētkalns bija Rotās dzīvojušās sertificētās dziednieces Elizabetes Ķirules (1930-1994) iemīļota vieta. Dziednieces foto pēc viņas nāves Rasma Rozīte, kas Indijā apguvusi senās zinības, reliģiskās ceremonijas laikā iemetusi Gangas upē. E. Ķirule apglabāta Apšuciema kapos.
Apšuciemā aiz veikala ir arī kalns, ko sauc par Torņa kalnu, jo tajā bijis uzcelts liels tornis. Aiz Svētkalna pirmais ceļš pa kreisi aizved līdz Lejasbaļķīšiem - pasta ēkas, kur 1910. gadā atklāta t. s. ministrijas skola. Pēc 1. pasaules kara mācībām izmantoti arī Rusbergi.
Ceļu krustojumā Jaunlejapšas, Lielapšas. Tālāk tagadējā skola, kas celta ap 1745. gadu kā labības noliktava, jo tc savāktā apkārtējo muižnieku audzētā labība līdz Tukuma dzclzccļa ierīkošanai tālāk uz Rīgu vesta kuģos. Apšam tajā vietā bijusi siļķu sālītava. No 1913. līdz 1922. gadam ēkā darbojās konservu fabrika, tad to līdz 1928. gadam pārbūvēja par skolu. No 1979. līdz 1990. gadam ēka izmantota par atpūtas bāzi, tad skola atjaunota. Tā var lepoties ar labu pedagogu sastāvu. Kādā zaļo partijas kongresā ovācijas izsauca šīs partijas Apšuciema pirmorganizācija - ar biedriem vecumā no 3 līdz 15 gadiem6 .
Tālāk varam iet pa galveno ceļu, paralēli šosejai. Uzmanību pievērš senatnīgā Jaunžubu ēka (1906). Starp vāgūzi un stalli atradusies veca klēts, kas kādreiz pārvesta no Cērkstes muižas. Iepretī Laivinieki, kur savulaik rīkotas pat izstādes - rādīti kokgriezēja Konstantīna Vcsmaņa, dzintara apstrādes mākslinieka Ivara Vesmaņa un Tautas daiļamata meistares, ādas plastikas mākslinieces Dainas Vcsmanes darbi.
Kļaviņas agrāk sauktas par Mārtiņbaļķīšiem (vēl ir Silbaļ- ķīši, Jaunkalnbaļķīši, Jēkabbaļķīši, Plostbaļķīši, Jaunbaļķīši, Gal- baļķīši) - no baļķiem celtā guļbūve (19./20. gs. mija) 70. gados apšūta ar dēļiem. Nav saglabājies vecais griestu pārsegums: virs griestiem bijusi sūna, tad 10 cm biezs māla kleķa pakojums, virsū dēļi, kuriem viena puse bijusi pusapaļa. Siltumizolācija laba, taču bīstami smaga vecai ēkai. Saimniecības ēka gan pārveidota, jo tagadējais saimnieks gleznotājs Harijs Blunavs to izmanto par darbnīcu. Pagalmā no pārzāģētas laivas veidots slietenis. Te uzstādīts arī keramisks dekors - Aijas Zīles diplomdarbs. Tepat tuvumā esot bijusi cita vasarnīca, kur kādreiz gaidīts ciemos ķeizars, kas gan neesot atbraucis.