Apšuciemā palaikam dzīvojuši un strādājuši arī mākslinieki Oļģerts Jaunarājs, Pauls Duškins, Harijs Veldre, kuram ir eļļas gleznas "Ziema Apšuciemā" un "Apšuciema priedes saulrietā". Aiz Kļaviņām, sāņus uz jūras pusi, Vītoliņos, kādreiz atpūšas
mūsu varenākais bass, Vīnes operas solists Egils Šiliņš, starptautisku konkursu laureāts. Viņa māja pārbūvēta pirms 7 gadiem pēc paša ieceres. Mākslinieks saka: "Apšuciems dod man vislielāko relaksāciju pēc lielās ārzemju burzmas, lielpilsētām. Atrodoties šeit, es vislabāk noņemu stresu". Netālu no Rotām atdalītie Rotkaļi (1995), kur tiešām dzīvo rotkalis, tautas daiļamata meistars Alfrēds Ķirulis. Rotas stāvējušas pašā kāpas galā, šajā divstāvu mājā bijis veikals, saieta telpa. 1. pasaules kara laikā tur stāvējusi kāda armija - rota, gaidījuši desantu. Tā kā ēka izcēlusies kā orientieris, tā nojaukta. Desanti Apšuciemam laikam pierasta lieta - jau 1605. gadā te izcēlušies krastā 4000 zviedru karavīru, par to stāsta • leģendas, piekraste vēl ilgi dēvēta par zviedru placi.
Pa ceļu uz priekšu, Ozolos, dzīvojusi keramiķe M. Meln- alksne. Kāpkalnos (1895) atrodas sena klēts, kura pie tam pēc vajadzības uz rullīšiem pārvietota pagalma robežās. Klētij uzmanību pievērš baļķu savienojums ēkas stūros.
Pie Dzītariem jānogriežas uz jūras pusi, kur redzama bij. zivju fabrika, tagad dzīvojamā ēka. Ja turpinātu ceļu taisni, tad iznāktu pie autobusu pieturas Medpunkts un Meiru mājām. Starp medpunktu un kempingu šosejas malā pie augstas kāpas redzams mazs strautiņš - Zīvartiņš. Stāsta7 , ka divas māsas un brālis nākuši te garām no balles un, ejot pāri Zīvartiņam, pieminējuši, ka te spokojoties kādreiz nosistais jaunais puisis, kuru sitējs paglabājis zem tiltiņa. Kāds pēc tam šai vietā redzējis staigājam sievu ar mazu bērnu, cits - melnu suni. Kā gājēji suni piemin, tā kalniņā nožvākst un priekšā sēž melns suns spožām acīm. Brālis saka: "kā vilku piemin, tā vilks klāt". Vecākā māsa
nāk no muguras un prasa: "kur ir, parāti man ar!" Tā neredz. Nožvakst atkal un suns pazūd. Nosprieduši, ka būs no Meiru mājām atnācis, bet ejot Meiriem garām, redz, ka suns nāk pretī no būdas un rej.
Gar Zīvartiņa krastu šai pusē esot "taciņš", kur uz pašas kraujas augusi palīka Mīlestības priede. Tur visi jaunie apšciem- nieki vakara krēsliņā esot gājuši "pamīlēties drusciņ". Vai vēl tagad aug? Jau padzīvojušie stāsta, ka vairs neprotot atrast, laikam esot jau "par veciem"8 .
Cits nostāsts9 savukārt min, ka "starp Plieņciem un Apš- ciem atrodas Jēvāt upīt", kur kādreiz bijuši kapi, tāpēc tur agrāk spokojušies. Latvijas ūdensteču karte citu upīti te neuzrāda, varbūt, ka domāta viena un tā pati - vai mazums upju, kam pat desmit nosaukumu. Bet kempingā 1993. gadā tika ierīkots pludmales volejbola laukums.
Līgotnes (80. gadu sāk.) nav tautas celtniecības piemineklis, tās projektējusi arhitekte Vera Savisko. Te uzturējies komponists Ģederts Ramans, kas ar Apšuciemu bija saistīts kopš 1962. gada, te tapušas viņa simfonijas. Māju tuvumā redzami seni zirgu staļļa pamati, te "komteses esot jājušas ar zirgiem". Cinīšos dzīvojis animācijas kino režisors Arvīds Noriņš (1924- 2004, apbedīts Apšuciema kapos). Uz Kuģiniekiem gan neskatīsimies, tie šī senā zvejniekciema apbūve iederas tikai ar mājvār- du. Apšuciemā laikā no 1874. līdz 1904. gadam tika uzbūvēti 5 burinieki: Anna Maria, Gvido, Katarina, Kristap, Willens.
Uz Rīgas pusi aiz skolas nokļūstam pie lielas kāpas, kur, kā stāsta teikas10 kādreiz esot bijis līdzenums. Ik pēc simts gadiem Jaungada naktī bijis jāziedo viena cilvēka dzīvība, tad varot dabūt tur aprakto naudas lādi. Zvejnieks Apša taisni divpadsmitos naktī aizgājis uz to vietu un teicis: "Nāc, naudiņ, nāc! Es tev došu savu veco Kaču (savu sievu)!" Naudas lāde jau
rūkdama nākusi augšā, te Āpša iesaucies: "Nāc, naudiņ, nāc! Es tev došu savu veco kaķi!'1 . Naudas lāde nogājusi atkal zemē, un nu tur gadījies liels kalns. Naudu no tā laika nevar dabūt, tāpēc ejam tālāk uz Apšuciema kapiem.
Kapos, par kuriem raksta rakstnieks ]. Liepiņš savā darbā "Atmiņa par baznīcām", atrodas Apšuciema baptistu baznīca. Draudze sākusi darbību 1881. gadā un 1883. gadā Dārzbaļķīšos uzcelts lūgšanu nams, kas nopostīts 1. pasaules karā. Baznīca atjaunota 1923. gadā, taču draudze savu darbību izbeiguši 1964. gadā, tad dievnamu izmantoja par kapliču, bet 1991. gadā draudze atjaunota.
Kapsētā ved vārti, kurus 1931. gadā cēlis Lejasbaļķīšu māju īpašnieks J. Rusbergs. Vārtos uzstādīta plāksne ar viņa sacerēto veltījumu dzejā "Apšciema kapiem". Pie otriem vārtiem (mums gan tic parādās kā pirmie) nelieli kvadrātveida postamenti ar uz tiem novietotām lodēm. Tiesa, pirms dažiem gadiem abu vārtu ķieģeļu daļa atjaunota. Kapos atrodas atjaunotie un sakoptie Apšu dzimtas apbedījumi ar augstu mūra žogu apkārt, krustu ar datējumu "1896". Te apbedīts arī V. Veldres grāmatā minētais "vēstures zinātājs" Jānis Smildziņš, skolotāja un rakstniece Anrija (īst. vārdā Antonija Melnalksne, dz. Bērziņa, 1877-1967), keramiķe Margita Melnalksne (1909-1989), kuru J. Liepiņš nosaucis11 par "smalkāko latviešu keramiķi, smalkāko Latvijas dabas izju- tēju". Par viņas apbedīšanu J. Liepiņš raksta, ka "mazā kap- sētiņa lūgšanu nama sānos tik dabiski vēra savu velēnu vāku, un cilvēks iegrima Dieva mūžīgajā mierā, ka izmisuma nebija un nebija nekāda dramatisma, kas tik gauži grauž sirdis parādes dievnamos un parādes kapsētās". Pieminekli Kojas zivju fabrikas direktoram Helmutam Skabcrgam (1927-1982) 1983. gadā veidojis tēlnieks Harijs Sprincis. Tepat apglabāti 1905. gada revolucionāri Hrnests Jātnieks un Jēkabs Bcķeris. Aiz baznīcas nedaudz pa labi redzama īpatna "erotiska" priede, ar diviem māzeriem sievietes krūšu veidā.