Nav saglabājušās Šiliņu mājas, kurās dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris kaprālis Jānis Oliņš (1895-1974), apglabāts Matīšu kapos. Arī viņa brālis - diplomāts un vēsturnieks, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Pēteris Oliņš (1890-1962, Rio- dežanciro) dzimis Bauņu pagastā, tikai Ūtku mājās. Viņš bijis Latvijas konsuls dažādās valstīs, no 1935. gada strādājis par lietvedi Argentīnā un Brazīlijā. Pēc Latvijas diplomātisko pārstāvniecību likvidēšanas pārcēlies uz Brazīliju. Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS panācis motorkuģa "Hercogs Jēkabs" aizturēšanu Peru, taču kuģa komanda to tomēr slepus aizvedusi uz PSRS. Pēteris Oliņš publicējis vairākas grāmatas. Varbūt kādā no šīm mājām dzimis arī Artūrs Oliņš (1877-?), kurš bija grāmatsietu- ves īpašnieks un Rīgas Amatnieku biedrības sekcijas vecākais?
2,1 km uz DA no Celmiem - Niedrītes (1937), nedaudz tālāk no kādreizējām Dīķeru mājām redzami tikai mūri. Palikuši vietvārdi Dīķera leja un Diķera doms ezerā. Nākošās mājas pie Santupītes- Balodiņi (19. gs. b.), kas saglabājušās nepārbūvētas, ja neskaita tagad izbūvēto augšstāvu. Te no trīs gadu vecuma dzīvojis gleznotājs un zīmēšanas skolotājs Edgars Buka (1928-1995), apglabāts Bērzaines kapos Cēsīs. Pēdējos gados, kad viņš strādāja Raiskuma skolā, te uzturējās vasarās. Daži viņa darbi tagad redzami arī Matīšu skolas muzejā.
Edgars Sēnbergs14 vietvārdu "Balodiņi" saista ar skandināvu un seno sakšu reliģiju - Odina kultu, uzskatot, ka Odina kulta svētnieka vārds ir Balodis, bet mājvārda "Balodiņš" saknē jau lasāms paša Odina vārds.
Par šīm mājām stāsta arī neparasta teika13 : "Agrāk ezermalā Balodiņa mājiņā dzīvojis kāds vīrs ar sievu. Viņam bija Balodis uzvārds un viņa sievai arī bija meitas uzvārds Balodis. Vīrs pārticis no zivīm un "mīti" samaksājis ar zivju naudu. Viņš esot bijis "būris". Lai ezerā bijusi cik liela vētra, tad tomēr viņš braucis ezerā, lai gan balti viļņi vien šķēlušies. Runā, ka viņš esot bijis sakarā ar apakšzemes baznīcu. Kad viņš esot miris, tad viņam pa muti esot nākušas ārā putas un skrāpējies gar sienām un "gri- bēš" savu sievu saķert, bet šī izbēgusi no mājas".
Pa to pašu ceļu jādodas atpakaļ uz Celmiem un tālāk līdz vecajam Matīšu-Mazsalacas ceļam pie Zellēm. Pa labi mežā kādreiz bijušas Inku mājas, kur dzimis teoloģijas doktors Kārlis Bil zēns (1912-1993, Vašingtonā). No 1950. gada viņš bija mācītājs Minesotā un pasniedzējs Minesotas Augsburgas koledžā un teoloģijas seminārā. Sarakstījis Jaunās Derības komentārus.
Starp citu, autobusu satiksmi starp Valmieru un Mazsalacu atklāja 1925. gadā. Zellēs dzimis gleznotājs un pedagogs Jānis Zvirbulis (1905-1964, Mičiganas štatā, ASV). Tagad tikai gadsimtu vecās fotogrāfijās apskatāmas viņa tēva Jāņa Zvirbuļa darinātās drapērijas ap Matīšu baznīcas kanceli un altāri. 200 m tālāk Bērģi - celti no materiāliem, kas iegūti, nojaucot daļu Bau- ņu pils. Tur dzīvojis pirmais pagasta skolotājs Pēteris Galdiņš, tā kā te visi bērni nav varējuši saiet, mācības notikušas arī Vicn- vīra māju rijā. So māju vietā iestādītās četras liepas redzamas pie Bauņu ceļa 500 m aiz Celmu pagrieziena.
Tuvumā esošajos Bērzkalnos dzimis vēl viens gleznotājs - Jānis Mūrnieks (1926), kas beidzis Londonas Mākslas skolu un dzīvo Anglijā.
Interesanti, ka šeit minētie māju nosaukumi minēti jau 1691. gada vaku grāmatā kā atsevišķi māju grupējumi: Bērģis, Mietnieks, Zelle, Lībcrmanis, Ūtka, Bauņu krogs (Auna krogs), Vienvīrs, Inka. Pats Auna krogs atrodas 100 m tālāk. Tur dzimis Balodiņu mājās minētais gleznotājs E. Buka. Krogs nestāvēja tukšs - 1910. gadā Bauņos izdzerti 1338 spaiņi degvīna.
Bauņu muižas atliekas (2001)
Turpinot ceļu muižas virzienā, aiz Kalvēm drīz jau redzama Bauņu muižas parka daļa - pa kreisi no ceļa paralēlu dīķu sistēma ar regulāriem koku stādījumiem. Galvenais parka dīķis paliek pa labi, tajā saliņa. Par tās rašanos teika16 stāsta, ka agrāk saliņas vietā bijusi mājiņa, kurā dzīvojis kāds vecītis ar savu meitu, taču strīdā viņš to nositis. Mājiņa nogrimusi, un tās vietā izcēlusies saliņa ezera vidū. Stāsta arī, ka dīķī slīcinātas tās meitas, kuras palikušas stāvoklī. Vecā ceļa otrā pusē Vērgu kalns. Celiņš no laivu piestātnes vedis uz muižas pili (18. gs. 70. gadi).
Tagad tur izdevīgāk nokļūt no krustojuma ar aleju, kas pa kreisi ved uz Jēkabkalnu, griežoties pa labi.
Muiža dibināta 1638. gadā, izdzenot zemniekus no 14 mājām. 20. gs. 30. gados pils jau bija pārvērsta par ķieģeļu lauztuvi, bet daļa vēl ne tik sen bija pat apdzīvota. Tās kādreizējais izskats redzams J. K. Broces zīmējumā17 (ap 1800. gadu). Trīs divstāvīgas daļas, no kurām atliekas vēl redzamas divās daļās, savienoja vienstāvīgi būvapjomi galeriju veidā. Galvenajai ēkai bija mezonīns, pie centrālās ieejas segta terase ar lokveida uzejas kāpnēm. Apdares barokālā plastika kontrastēja ar klasicisma arhitektūrai raksturīgo kompozīciju. No nojauktās vidusdaļas "būvmateriāliem" tika uzbūvēta jauna dzīvojamā māja Tītkās citā pagasta stūrī un jau minētie Bērģi. Tas izdarīts laikā, kad muiža bija piešķirta ģenerālmajoram Augustam Misiņam (1861 -1940), pret viņa gribu izmantojot doto ģenerālpilnvaru. Tītkās tagad krodziņš "Pie jautrā spoka", jo mājās tiešām spokojies, taču spokošanās esot sākusies tikai pēc varmācīgās deportācijas 40. gados.
Vēl 1984. gadā apdzīvotajās telpās bija redzamas ap 1780. gadu mūrētās krāsnis ar kobaltzilu gleznojumu, to atliekas tagad pārvietotas uz Rundāles pils muzeja fondiem.