Muižas klēts 1938. vai 1939. gadā pārbūvēta par tautas namu; tas atrodas turpat iepretī tirdzniecības centram (1974). Atpūtas ielā 7 bijusī muižas kalpu māja. Tagad ēka apmesta un nokrāsota, bet vēl 1988. gadā bija labi redzams, ka apakšējais stāvs būvēts no sarkaniem ķieģeļiem, augšējais, padomju laikos celtais, no silikātķieģeļiem. Pievērsīsim arī uzmanību logu formu un izmēru atšķirībām abos stāvos.
Pie Jūras ielas atrodas bijusī muižas pārvaldnieka māja, kurā pēc pils nodegšanas dzīvojis tās saimnieks. Pēdējais muižas īpašnieks kopš 1906. gada ir bijis Rīgas tirgotājs un rūpnieks
Heinrihs Gocgingers. Vēlāk ēka piešķirta Latvijas armijas ģenerālim, kara ministram (1929-1931), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim Mārtiņam Vācietim (1873-1945, Rīgā), apglabāts Carnikavas kapos. Ēka celta t. s. vasarnīcu stilā, pārbūvēta 30. gados, taču ir saglabājušās oriģinālas, gaumīgi izveidotas koka konstrukcijas. Pie ēkas sienas bez ornamentāliem rotājumiem redzamas mo- nogrammas "M. V." un "E. V.", t. i. Mārtiņš Vācietis un Emīlija Vāciete. Tieši M. Vācietis tagadējo armijas poligonu Ādažos pirmais sāka izmantot artilērijas treniņiem.
Rakstnieks Visvaldis Lāms, kas bērnībā dzīvojis blakus bijušajā Staļļu mājā, to nosaucis par Balto māju3 : "Skaistums? Vai par tādu varēja dēvēt bezgaršīgo Baltās mājas "uzpucēŠa- nu", raibumraibos veidojumus ap ārsienām, tādu tā torti, kā vapeni otrā stāva augstumos, ar ieveidotiem burtiem EMV, putekļainos grantētos celiņus un rožu dobes. Brauca viesi limuzīnos, parādījās pats valsts prezidents Alberts Kviesis ar kundzi Minnu. Kā tika stāstīts, augstos viesus pamanījusi, ministra kundze pa galvu pa kaklu metusies pie rožu dobes, griezusi ziedus un nesusi prezidenta kundzei. Tā laipni norājusi: - Nu kāpēc tik ārišķīgi!".
Vietējie gan to esot saukuši par Melno māju, nomelnējušā sarkano kārniņu jumta dēļ. Šajā mājā vienu gadu mitinājusies ari 1867. gadā dibinātā Carnikavas pagastskola, līdz 1868. gadā tai uzcelta jauna ēka Pārgaujā, netālu no baznīcas. Muižas laikos mājas pagrabā atradies spirta brūzis.
Vēres
1 Žurnālā "Māksla Plus", 1997, 3.
2 K'gezaks Z. fon. Kāzas Carnikavā. Aizpute, 1998.
3 Lāms V. Vienu avota lāsi. Rīga, 1971.
UZ SKULTES MUIŽU
Rīgai tuvākā Skulte atrodas otrpus starptautiskajai lidostai, bet šoreiz par to, kas parasti vairāk zināma - Limbažu rajona apdzīvoto vietu. Šīs Skultes, kas kādreiz lībiski saucās Adia- mūnde, centrā atrodas it kā viss kārtīgai apdzīvotajai vietai nepieciešamais: baznīca, kapi, dzelzceļa stacija. Ne katrs pamanīs, ka kaut kā te tomēr pietrūkst, proti, muižas. Tā bijusi kilometrus piecus nostāk, pie Stienes ccļa.
Ar elektrisko vilcienu līdz galam - Skultes stacijai (1953). No tās, skatoties uz I) pāri Vidrižu ceļam, redzamas Muižnieku mājas, kur dārzā vēl tagad ir dīķis, ko ar Aģes upi savienoja divi grāvji. Kā stāsta teika1 , grāvī reiz uzradies balts bērns, kas tūlīt iegrimis dīķī. Tajā vietā pirms zviedru laikiem bijusi pils, kas nogrimusi, kad to gribējuši izpostīt ļauni ļaudis, kurus arī "vadījis bērns". Tad jau pilis te bijušas daudz - jo 0,6 km uz A-DA no kaimiņu, Stārastu, mājām atrodas Stārastu (kādreiz saukts ari par Skultes) pilskalns, ierīkots starp upi 1111 tās sāngravu. Muižniekos 1941. gadā dzimis aktieris Imants Skrastiņš.
No stacijas, dodoties pa šoseju, aiz Buijām šķērsojam Mazupī- ti un nonākam pie alejas, kas savieno baznīcu un kapus. Pa to pēc stundām savulaik ļoti paticis pastaigāt Skultes pamatskolas meitenēm, varbūt tāpēc, ka skolas direktors Pēteris Loža, kurš ticis
aicināts uz kapiem pavadīt mirušos, reizēm skolas meitas ņēmis līdzi dziedāt. Te kādreiz bijis soda akmens. Nostāstā2 minēts, ka uz tā svētdienās pēc dievkalpojuma nostādītas apskatei baltos palagos ietītas sievietes, kuru bērni nebija dzimuši svētītā laulībā.
Nebaidīsimies aiziet uz kapiem, jo tas bijis tikai "reiz", kad cilvēkam pie "miroņu kambara" parādījies kāds kungs ar melnu "ūti" galvā, un no rīta gājējs mājās atrasts nomiris3 . Spoki te rādās vēl tagad, arī gaišā dienas laikā. I. Kokina tos redzējusi pat divreiz4 . Skultes kapus savā dzejoli "Luču vēršana"5 piemin dzejniece Milda Losberga. Gar kapliču (1933) nonākam līdz piemineklim (1998) skatuves māksliniekam Edgaram Liepiņām (1928-1995), ko veidojis tēlnieks Uldis Kurzemnieks. Joku karalis galma tronī. Tautas cienīts "Āksts" (lūdzu nepārprast!), kura kaps tika aizbērts ar rokām, īsi un kodolīgi par Edžu (tā bija rakstīts uz pagaidu, pēc senlaiku tradīcijām darinātā koka krusta) pateikusi Skultes vietējā dzejniece Vilma Kalde (ari Selga-Kalde) dzejolī "Atvadu vārdi"6 : Dzīvošana ir degšana, Un nāve? - Sadegšana.
Netālu sievietes skulptūra (1977) gleznotāja Kārļa Dobrā- ja (kas pats arī pieminekļa autors) mātei. Te apglabāts arī vitrā- žists Pēteris Lapiņš (1934-1994). Bērziņa ģimenei uzstādīts skaists E. Kurau firmas darināts piemineklis, diemžēl 90. gadu sākumā nozagts tā krāsmetāla bareljefs. Vairākām kapu kopiņām ir saglabājušies vecie iežogojumi un ķēdes. Kapsētā apglabāti arī Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Augusts Bērziņš (1896-1976), Bernhards Vikmanis (1896-1966) un Jānis
Damnicks (1893-1963), Skultes kora pirmais diriģents Mārtiņš Gailis [blakus piemineklis viņa dēlam Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Jānim Gailim (1892—1919), kurš kritis cīņās pret Bermontu), skolotājs Miķelis Ādolfs Alksnis (1902-1955), vairāku mācību grāmatu autors, kas kopā ar F. Strauhu sarakstījis arī mācību grāmatu "Pašstudija latviešu valodā vāciešiem". Jāpiemin arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, tāljūras jahtu kapteinis Jānis Ozoliņš (1911-1998).