Pašā upes krastā zviedru izcelsmes Skultes barona Frei- tāga fon Loringhofena dzimtas kapliča. Interesanti, ka no tās ved ap 1944. gadu aizmūrēta apakšzemes eja uz lielu, skaistu apbedījumu telpu.
Pa ceļam uz baznīcu, Strautos, dzimis Jaunatnes, vēlāk Valmieras teātra aktieris Jānis Prauliņš (1937-1992). Sv. Matīsa luterāņu baznīca celta 1757. gadā, kā trešā Skultē, arī barokālā torņa smaile līdz Šim laikam saglabājusies maz pārveidota. Baznīcai divi klasiskās formās veidoti portāli, tās teritoriju ietver no laukakmeņiem krauts žogs. Iekštelpas ievērojami pārveidotas jau 20. gs. laikā, kad vecais, 18. gs. veidotais, altāris pilnīgi aizsegts ar jaunu koka darinājumu. Tā centrā bijusī
glezna "Kristus glābj vīru, kas slīkst viļņos" nozagta 1991. gadā, toties 18. gs. gleznojumi saglabājušies kanceles pildiņos. Savulaik izpostītās ērģeles atjaunotas. Kādreizējais mācītājs (1932- 1944) Alfrēds Sudars (1906-1997) sarakstījis grāmatu "Carni- « kavas, Pēterupes un Skultes baznīcas un draudzes" (1939). Kā bieži dzirdams par baznīcu celtniecību, arī šo ceļot, no Smīde- ņu urgas ņemtie akmeņi pa nakti atgriezušies atpakaļ, un tajā vietā pa naktīm spīdējušas ugunis un dzirdēts kaļam, tā šī vieta ieguvusi nosaukumu "Velna smēde", bet akmeņi baznīcai ņemti no citas vietas7 . Cita teika8 vēsta ka Velns naktīs dedzinājis ugunis jau gatavā baznīcā.
Aiz baznīcas sākas mežs. Profesors Ilmārs Lazovskis par Skultes mežu raksta:9 "Mīlu rudeni. Mežā pie Skultes - sastindzis klusums. Nobrakšķ zariņš, kāda vārna ķērc… Pastaigā pusstundu un jūties kā saplūdis ar dabu. Nekas tevi vairs neuztrauc, sevišķi kad beidzas sēņu trakumi, viss jau ir pagājis, putni aizlidojuši". Skolēniem gan palaikam mežā pie pašlaik neapdzīvotajām Ābelītēm nācies dzirdēt smagus soļus - tas esot vietējais J Velns Vitentūt. Maz ticams, ka kādam no lasītājiem iznāks viņu satikt, bet, katram gadījumam, dažas rindas no V. Kaldes "Teiksmas par Velnu Vitcntūtu"10 :
…Pleciem stūrainiem un platiem, Sarainiem kā eža matiem, Rokas garas - pasarg dievs! Pieres vidū rags līks, tievs!
1998. gadā iznākusi viņas teiksmu grāmata "Vitentūts". Pati dzejniece un viņas brālis okeanogrāfs, vairāku grāmatu autors, Mārtiņš Artūrs Slcscrs (1901-1982, ASV) dzimuši Jaunmuce- niekos (1900), tuvāk jūrai.
Mežmaļi, bijušās barona mežsarga mājas, atrodas pie šoseju šķērsojošā vecā Zviedru ceļa, kas izveidots ap 1600. gadu. Tautā to saukuši par "Pugas ceļu". Pašreizējā šoseja no Rīgas i rajona robežas ir iztaisnota, vecais ccļš gāja caur Mežmaļiem, starp tagadējo šoseju un jūru. Pie Dūčiem nogriežas ceļš uz Limbažiem caur Stieni. Tas izveidojies senā ziemas ceļa vietā,
kas atzīmēts jau 1647. gada kartē. Vccā ceļa malā pie Dūčiem līdz pēckara gadiem atradies akmens stabs, saukts Baltais stabs, - ceļa rādītājs. Pie Dūču autobusu pieturas meža malā vēja slota, kas izveidojusies eglē. Bet kas vairs zina atrast to priedi, netālu no Vecurgām (bij. Smīdenēm), pie kuras Duntes barons nošāvis kādu zemnieku, kas nebija viņu pasveicinājis? Dūčos tālbraucēja kapteiņa ģimenē dzimis kādreizējais Latvijas iekšlietu ministra biedrs, pulkvedis leitnants Jānis Legzdiņš (1899-1942, Soļikamskā), iespējams, ka šīs mājas saistītas arī ar Skultē dzimušo inženieri, Misūri universitātes raktuvju un metalurģijas profesoru Ādolfu Legzdiņu (1890-?), kas jau no 1935. gada dzīvoja ASV. Lielajā mājā, katrā tās galā, dzīvoja divas kapteiņu ģimenes. Blakus Dūčiem, tagad nodegušajos Dālderos, dzimis Latvijas armijas kara lidotājs Edvīns Bite (Bit- te; 1897-1924), gājis bojā lidmašīnas katastrofa Spilves lidlaukā, apglabāts Brāļu kapos Rīgā. Laikam no tās pašas dzimtas ir arī divi tālbraucēji kapteiņi Mārtiņš un Otto Bites un padomju militārais darbinieks - divīzijas komisārs Augusts Bite.
Dūču silā no Teterlīču dzirnavām braucošais zemnieks reiz esot saticis Velna trijjūgu. Var jau būt, ka to pašu Velnu, kuru citā teikā11 zvejniekpuisis Uvis reiz patriecis no Platkājām, jo Velns traucējis jaunā burinieka ielaišanu jūrā, un kurš ieskrējis "Zarnu pūriņā" (ejot no Dūčiem uz Mežmaļiem pa aizaugušo Zviedru ceļu, tā labajā pusē). Tas iedvesmojis V. Kaldi radīt dzejoli "Burinieks un velns".12 Bet Platkājas ir tās pašas, pie kurām 1968. gadā režisors Aivars Freimanis uzņēma dokumentālu filmu "Lomi" un pats arī uzrakstīja "Stāstu par to, kā kinostudija Miķelsonu Jānim Jāņos šķūni nodedzināja un filmas direktoram Aleksandram Snē jūras kaķis uzbruka"13 .
Uz D no Mežmaļiem Zviedru ceļš šķērso Pugu (Mellur- gu). Teikā14 stāstīts par tiltiņu, ko nav varējuši uzbūvēt pār Mel- lurgu, cik dienā padarīts, tik naktī nojaukts. Tad urgā noslīcinājies darbu vadītājs un ūdens kļuvis melns. Ceļu tad taisījuši pa tagadējo vietu. Tumšās naktīs redzot, ka no Mellurgas "izceļoties ratu rumba ar uguni tajā", kurai pakaļ skrienot spoks.
Pa labi no Stienes ceļa, Mazupītes otrā krastā, tagad neapdzīvotie Rūtuli, kur dzīvojis Skultes kora pirmais diriģents Mārtiņš Gailis. Netālajās Stubēs dzimis Indulis Landaus (1940), viens no Latvijas veiksmīgākajiem pasteļgleznotājiem.
Tālāk ceļa kreisajā pusē, Piņķos, redzamas nelielas drupas, tās ir atliekas no 1944. gadā nodedzinātā Skultes pagastnama (lai iebrucēju rokās nenonāktu tur palikušie dokumenti). Tur atradās arī aizsargu nodaļa, savstarpējā apdrošināšanas biedrība un savstarpējā krājaizdevu sabiedrība.
Uz autobusu pieturas lasāms "Skola II". Draudzes skola, jeb skola I, atradās centrā starp baznīcu un veikalu. 1946. gadā orkāns tai aiznesa pa gaisu jumtu, kuru nevis atjaunoja, bet skolu noplēsa vispār. Šī ir t. s. Aleksandra skola, vēlāk Skultes II astoņgadīgā skola, ar metru bieziem mūriem. Ēku gleznojis Uga Skulme. No skolas pagalma labi redzama pa ceļu uz priekšu esošā Vadoņa birzs, kas stādīta par godu K. Ulmaņa Draudzīgajam aicinājumam. To veido kvadrātveidīgi izvietoti bērzi, bet centrālais ozols likvidēts pēckara laikā, kad daudz ko no tautas atmiņas pūlējās dzēst…