Starp Ielām un Gaužām ceļš šķērso 15 km garo Aģes pieteku Mazupīti (Aģes strautu). Pie Ieļām, netālu no Kangaru kalna, esot akmeņu blāķis, saukts par Velna klēpi. Velns nodomājis Kangaru kalnā uzcelt pili, lai varētu noskatīties uz kuģiem jūrā. Šis klēpis esot no Velna savāktajiem būvmateriāliem, ko tas nesis uz Kangaru kalnu, tikai iedziedājies gailis…
Mazupītes labajā krasta atrodas Kazbuli, kur astoņu bērnu ģimenē kā vecākais dzimis medicīnas doktors, dermatovenero- logs, Latvijas Universitātes profesors Pēteris Sniķeris (1875- 1944), dzimis mātes dzimtajās mājās, apglabāts Rīgā, Meža kapos. Bijis kara ārsts-ģenerālis, Latvijas Vanagu goda priekšsēdētājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Sākumā mācījies tepat pagasta un draudzes skolā. Pie viņa nama Rīgā, Brīvības ielā 39, 1993. gadā atklāta piemiņas plāksne. 1995. gadā nodibināta piemiņas medaļa, kuras otrā pusē korporācijas Fraterni- tas Metropolitana (tieši viņš tās darbību atjaunoja 1924. gadā) ģerbonis.
Sniķeru dzimtas (tēvs Mārtiņš bija pagasta vecākais) mājas bija padomju laikā noplēstie Mežgaiļi, kur (uz A no Kursīšiem pie Ainažu šosejas) dzimis Fricis Reinholds Sniķeris (1893- 1953, Čikāgā), arī LU profesors, speciālists ausu, kakla un deguna slimībās un vēl viena ārste - Alma Sniķere (1897-1971, Denverā, ASV), kā ari tirgotājs Jānis Sniķeris (1877-? ), kurš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Bet 1995. gadā Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts Kandavas iecirkņa prāvestam Augustam Ālcram (1914-1998), kurš dzimis Mežgaiļu kaimiņos - Laiciema Mežkūzmās. Šajā apkaimē, Zīvartos, vēl tagad ir 1866. gadā celtais brāļu draudzes lūgšanu nams.
No Sauleslejām Stienes ceļš tālāk ved pa aleju. Tieši kilometru tālāk, pie Palejām (1956), pa kreisi no ceļa redzama Slepkavbirzs (Mankena birzs, Nāves birzs), kur nošauti 1905. gada revolucionāri E. Ābols, J. Antons, J. Eglītis, J. Grantskalns, M. Krūzenbergs (visi apglabāti Skultes kapos). Bērzus, pie kuriem viņi nošauti, pēc muižnieka pavēles pavasarī nocirta, jo piederīgie šo vietu kopa.
Tālāk nozarojas ceļš uz Ziediņu staciju (apmēram 2 km). Nākošos ieraugām senās magazīnas klēts mūrus, kas vēlāk iekļauti kaltes būvē. Kādreizējā Gaiļa krogā tagad veikals, aiz tā pa labi Skultes muižas komplekss.
Kādreizējā muižas pārvaldnieka un saimes dzīvojamā māja (18. gs.) pēc 1. pasaules kara pārbūvēta par pienotavu (it kā savulaik te bijusi arī skola), kopš 2004. gada viesu nams. Tās pirmajā stāvā bijusi aptieka, otrajā dzīvojis muižas pārvaldnieks.
No barokālās kungu mājas (1739, ar mansarda jumtu un tornīti) saglabājušies tikai kādreizējās koka ēkas pamati (domājams, nopostīta 1. pasaules kara laikā), kurus no abām pusēm ietver saimniecības ēkas: staļļi (1741), otrā pusē mūra klēts (1739) ar graudu žāvētavu, tajā pēc dzejnieka
Kārļa Skalbes znota arhitekta Roberta Legzdiņa (1901-1990, Zviedrijā) projekta tika ierīkots tautas nams. Pievērsīsim uz- p manību ari klēts vēja rādītājam. Aiz šīs ēkas liepu uzkalns, tālāk aiz senatnīgajām Skujmetēm (bij. stallis), kurām blakus vizuāli interesants vīna pagrabs, pāri ceļam bijusī kalpu māja (18. gs.). Starp abām kūtīm savulaik atradies "zvēru dārzs" ar stirnām. Pienotavas īpašnieka māja Līgotni celta 1928. gadā.
Ceļš muižā ieveda no bijušās Ziediņu pusmuižas puses caur 18. gs. vārtu torni. Sīkāk par Skultes muižas bijušajām vērtībām var lasīt Imanta Lancmaņa rakstā "Bataka pasāžas Skultes muižā"15 .
V. Kalde dzejolī "Ieejot šodien Skultes muižas parkā" palīdz iztēloties senākus laikus: '
/.. / No aizmūžiem nāk baronese Lorinjjhoven: "Brauc, kuiier, palēnām, bet piebrauc taisn' pie lieven!" Nāk preti muižas jaunkundzes un krinolīni plīv: "Mums apsveikt mūsu kundzēni no sirds ir brīv" /../
Skultes muižā dzimis vācu rakstnieks un žurnālists Oskars Grosbergs (1862-?).
Pagriezienā uz Priedulājiem ceļa labajā pusē apglabāts kāds vācu karavīrs, kas nošauts 1944. gadā. Bijis vecākiem vienīgais dēls, ļoti vēlējies pēc kara atgriezties… Tagad te vairs nekas nav redzams.
Stienes virzienā trīs kilometru attālumā pie Menkuļu autobusu pieturas bija kādreizējā Skultes un Stienes pagasta robeža. Pa kreisi Kroņi (1924), netālu atradās Menkuļu pusmuiža, ko nopostīja pirms vairāk kā desmit gadiem. No Menkuliem uz Dzirnupēm "esot pazemes eja". Tautas atmiņā saglabājies, ka tur dzīvojušas divas freilenes (Frau Minnā, Frau Tillā), viena nomirusi otras bērēs. Aiz Mazupītes Ezermaļi, bijušās kalpu mājas. Ezers nolaists 1959. gadā, iztaisnojot Mazupīti, lai novadītu Stienes purva ūdeņus uz Bezdibeni. 650 m uz ZR no Kroņiem atrodas Mālkalns, kur, kā stāsta teika16 , bijusi baznīca, ezers, kapi. Naktī esot izcēlies Misiņzābaks, ja tas ieraudzījis cilvēku, tad skrējis pa kalnu uz leju un ezerā iekšā. Nesis naudas lādi, kas nogrimusi ezerā. Uzkalnā saglabājušies mūri
no zviedru laikiem, pie kam to apakšējie slāņi par pusgadsimtu vecāki. Cita teika17 vēsta, ka te gribējuši celt pili, bet cik pa dienu uzcēluši, tik pa nakti Velns nojaucis. Tā pili nav uzcēluši, bet atvestie akmeņi saglabājušies. Šo teiksmaino vietu Vilma Kalde apdzejojusi garākā dzejolī "Atjaunotā teiksma par Men- kuļmūriem". Lūk, fragments:
Bet cels uz pagātni mums jā paver, Un teiksmu kamols rokām jāsatver. Ir velnu nakts, un veras Bezdibeņa vārti, Tur velnu daudz un kuras spoži sārti. Un raganas tur jautru danci griež, Un mazie velni pagales klāt gunij si'iež. Un vecais velns sauc: Heisē! Hop! Lai slēdzam derības: Līkop!