Pats Bezdibens pa kreisi no ceļa, tas esot savienots ar jūru18 ; mazliet tālāk ceļa līkumā Kalnakrogs, pie kura zivju dīķis sirds formā. Tur filmas "Pūķa ola" uzņemšanas laikā ar saviem iedomātajiem tēliem sarunājusies rakstniece Regīna Kzera.
Vēres
1 LFK 1131, 6.
2 LFK 1978, 1424.
3 I.FK 1131, 7.
4 LFK 2049, 31 un 32.
5 Losberga M. Saules izsalkušie. Rīga, 1983.
6 Laikrakstā "Auseklis", 1995, 23. sept.
7 LFK 1131, 3.
8 LFK 1131,9.
9 Laikrakstā "Diena", 1994, 3. dec. (A. Pelūdes rakstā).
10 Kalde V. Krājums "Mūža acis". Rīga, 1991.
11 LFK 2049, 29.
12 Kalde V. Krājums "Mūža acis". Rīga, 1991.
13 Freimanis A. Sorento stāsti. Rīga, 1988.
14 LFK 1131,5.
15 Žurnālā "Māksla Plus", 1998,4.
16 LFK 2049, 13.
17 LFK 17, 1987, 1.
18 LFK 1850, 7704.
KUR PULCĒJAS KADIĶI
Kadiķis, paeglis… Kaut gan paeglis patiesībā ir senais īves nosaukums, kas šādi vēl tiek lietots Rucavas apkārtnē. Ziemeļ- kurzemē (Ancē, Popē un citur) kadiķi parasti sauc par ēci. Ir dzirdēts arī poētiskāks apzīmējums "ziemeļu ciprese".
Kas pabijis igauņu salās, noteikti atcerēsies ar kadiķiem bagāto ainavu. Brīnišķīgi kadiķu lauki, ko bieži gleznojuši igauņu mākslinieki, raksturīgi alvāriem. Tā ir ainava, kas pasaulē sastopama tikai Igaunijā un Zviedrijā. To būs redzējuši arī Lahemā nacionālā parka apmeklētāji. Bet Latvijā?
Gudenieku pagastā Kuldīgas rajonā uz A no Alsungas- Adzes ceļa pie Rubeņu mājām (10 km no Alsungas) sākas Gudenieku dabas liegums, kas kā valsts nozīmes dabas aizsardzības objekts 75 ha platībā apstiprināts 1999. gadā. Te skatam paveras lielākas un mazākas kadiķu grupas, kas pārsteidz ar koku formu daudzveidību. Redzami gan koki ar piramidālu, gan konisku vainagojumu. To vecums pārsniedz 60 gadus; atsevišķi īpatņi stipri vecāki. Kādreizējās, ilgstoši lietotās ganības pamazām pārpurvojas. Kadiķi aug arī lieguma mežainajā teritorijas daļā.
Dundagas pagastā Talsu rajonā už Z no Nevejas-Vīdales ceļa, netālu no Slītcrcs Nacionālā dabas parka robežas atrodas īpatnējā Kadiķu nora. Kadiķu tīraudze (Latvijā reti sastopams biotops) izveidojusies kādreizējo kultivēto tīrumu vietā, kas aizlaisti atmatā lielā akmeņu daudzuma dēļ, taču te ietekmi atstājusi arī lopu ganīšana. Diemžēl nora tagad intensīvi aizaug ar dažādiem citiem kokiem (priedes, egles u. c.), kuri noēno kadiķus, un tiem nokalst skujas. Arī te 3,8 ha lielā platībā ir dabas liegums (valsts aizsardzībā kopš 1987. gada). Kadiķu norā var nokļūt no kādreizējās Lecnieku autobusu pieturas, paejot pa ceļu 150 m Nevejas virzienā, tad pa ceļu uz Z līdz 0,9 km attālajiem Grižiem (te bija uzsākta atpūtas kompleksa veidošana pēc itāļu arhitekta D. Pastiali projekta), no tiem lauku ceļš ved kadiķu norā.
Kopš 1977. gada kadiķus aizsargā ari botāniskais liegums "Kadiķkalni" (13,1 lia^ Vidzemes jūrmalā, Limbažu rajona Skultes pagastā starp Čorku un Korbiņu mājām. Šai teritorijai tiek lietoti arī nosaukumi "Allaha dārzs" un "Čigānu birze" (te tiešām kādreiz bieži apstājušies čigāni). Te izveidojies īpatnējs piejūras kāpu komplekss ar Zviedrijas kadiķu audzēm, starp kurām atrodas smilšaini vai zālaini laukumi. Bez kadiķiem te sastopamas priedes, āra bērzs, kārkli, bārbeles. Tiešā kadiķu tuvumā skaists mozaīkveida sūnu paklājs. Pie Čorkām (1852, sen- zviedru valodā šis vārds nozīmē pakalnus) ir sena kuģu būves vieta, tā atrodas lielā, mākslīgi padziļinātā gravā. Igauņu tsorjļ savukārt nozīmē ieleju, strautiņu. Tātad māju vārds nav cēlies no krievu valodas un ar Velnu te nav nekāda sakara. Blakus t. s. Zviedru kapi - te vēl tagad nožogota vieta, kur kopš seniem laikiem nedrīkstēja ganīt lopus. Ja Latvijā vietām sastopamajos Krievu vai Zviedru kapos parasti nav apbedīti šo tautību pārstāvji, tad te to droši nevar teikt - zviedru laikos vairākas jūrmalas iemītnieku paaudzes bija saradojušās ar zviedriem. Interesanti, ka uz D no Corkām, 1984./1985. gada ziemā apmēram 500 m garā posmā ledus slāņi pārbīdīja apmēram 200 akmeņu. Uz Z no Ka- diķkalniem, Korbiņos, no 1941. gada dzīvojis gleznotājs Voldemārs Vimba (1904-1985), vēl tālāk - Ķekatas, koktēlnieka Artūra Bērnieka (1886-1964) bijušās mājas. Viena no koktēlnieka gleznām attēlo piekrasti starp Corkām un Ķekatām. Starp šīm abām mājām sākas ceļš, kas izved uz Tallinas šosejas vecā posma pie Duntes veikala.
Skaistas kadiķu audzes redzamas arī Engures ezera A un R
krastos, iepretī Bērzciemam, kā arī netālu no Ziemupes baznīcas, bijušās padomju armijas daļas tuvumā. Mazās Juglas mežos augošos kadiķus apdzejojusi Elza Sudmale dzejolī "Latvijas paeglis"1 , bet Skaidrīte Kaldupe dzejolī "Kadiķu mežos"2 tos nosauc par ziemeļu cipresēm:
Nav daudz šo ziemeļu ciprešu, Vai vispār kāds kadiķus sējis, Un cik ir pasaulē koku, Kas pacieš pat ziemeļu vēju?
Vēres
1 sudmale e. sidrabupe. Rīga, 1987.
2 Kaldupe S. Avotkrūze. Rīga, 1985.
Kurzemes puse
DUNDAGAS BAZNĪCA LAIKU GAITĀ
Dundagas pilī bijusi kapela, ko vēlāk izmantoja vācu draudze. Gan 1666., gan 1683. gadā minēts par jaunas kapelas celšanu blakus pils tornim. Dundagas mācītāja Jākoba .Fridriha Bankava dzejojumā par Dundagas pili1 1721. gadā minēts, ka tad jau tā izmantota par noliktavu. Tomēr baznīcu vēsturnieks E. Ķiploks atzīmē, ka dievkalpojumi kapelā turpinājušies līdz pat 1831. gadam, kad tā atzīta par nedrošu un dievkalpojumi tur pārtraukti. Tātad J. F. Bankava aprakstā minētā varētu būt bijusi pirmā kapela, kas atradusies pils R stūri. Pils vārtu tornis tad izmantots par zvanu torni. J. F. Bankavs raksta: "kapelas stūri esot divi zvani, no kuriem viens "ejot" un ziņojot stundas, bet otrs "stāvot" un aicinot tikai uz lūgšanām". Tātad jau tolaik tornī atradies mehāniskais pulkstenis. Vēlāk Krišjānis Barons raksta2 : "Pils tornī ir pulkstenis, kas laiku rāda. Bet tas labprāt ar citiem šī laika pulksteņiem negrib satikties, varbūt savā prātā par veciem bruņinieku laikiem domādams". J. F. Bankava aprakstītajā kapelā minēti bagātīgi rotāti soli, kancele, biktssols, altāris un daudzas gleznas. Izcils meistardarbs esot virs altāra ģipsī veidotais Jēzus tēls.