Dundagas pilī 1846. un 1853. gadā uzturējies gleznotājs J. Dērings. Jau pirmā apmeklējuma laikā kapela bijusi galīgi nolaista un nav izmantota, bet zāle pils R stūra otrajā stāvā, kur kādreiz noturēti dievkalpojumi latviešu zemniekiem, tad jau bijusi pārvērsta par teātra zāli. Protams, tad jau bija uzcelta pašreizējā Dundagas baznīca.
Jau 1383. gadā minēts mācītājs Nicolaits. Ārpus pils 1721. gadā meistars Langhcims (no Jelgavas) uzcēla jau otro koka baznīcu. Par to jau mācītājs J. F. Bankavs rakstā
"Dundaga, bruņinieku pils un privāt- muiža Kurzemē"3 min: "Ir trīs tilti, jauni un veci… Trešais uz pļavas, kur Zangheima kungs, paklausot savai sirds- balsij lika uzcelt baznīcu latviešiem, labāku kā veco, lai arī tiem būtu kur dziedāt, lūgt un pateikties dievam, dzīvot ellei un visai pasaulei par spīti. Arī tāpēc augstu pacelsies mūsu tagadējā patrona slava un gods sakarā ar šo celtni. Šai celtnei ir tornis, kāds kopš laikiem nav skatīts, tas ir tik tiešām skaists, izrotāts no ārienes un iekšienes. Tornī stāv zvani, viens ir izrotāts ar katoļu uzrakstu un otru mūsu ordenim ir ziedojusi kāda dižciltīga sieviete [..]". Uzreiz jāpiebilst, ka tagadējais tornis celts tikai 1897. gadā. Par zvaniem runājot, jāprecizē, ka 1915. gadā 3 zvani noņemti un aizvesti uz Krieviju. Pēc kara no visiem Latvijā toreiz noņemtajiem zvaniem tika atgūta apmēram puse. Jaunu, Rīgā pie Svenna lietu, zvanu uzstāda 1925. gadā, tas noņemts vācu okupācijas laikā. Tagadējais zvans iegūts Dursupē un uzstādīts 1995. gadā, tas liets 1926. gadā akciju sabiedrības "Tērauds" lietuvē Rīgā. Paliek neskaidrs, kādēļ J. F. Banka- va darbā minēts kāds Zangheims, jo vismaz abas pēdējās baznīcas lika celt Osten-Zakcni.
Ja kādam pļava baznīcas celšanai liekas "par prastu", tad teika4 gan stāsta: "Reiz agrāk, kur tagad Dundagas baznīca, ir bijusi kāda ķēniņa pils. ICādā dienā tai pilī salaulāja ķēniņa dēlu ar kādu princesi. Pienāca vakars. Apkalpotāji salikuši ēdienus uz galdiem un sākuši ēst. Te viens pieklauvējis trīs reizes pie durvīm un pils nogrimusi".
Taču baznīcas grimšana gaidāma arī nākotnē! Teika5 paredz, ka agrāk runāts, ka baznīca grimšot, kad būšot lieli svētki, vislielākie, kādi vispār iedzēri. Būšot baznīcā daudz, daudz cilvēku, un tur iekšā būšot septiņi brāļi, kuri nezināšot, ka esot brāļi. Un tad skriešot trīs reizes balts zaķis un baznīca nogrimšot!
Sevi mierināsim ar domu, kur tad šajos laikos radīsies tik daudz brāļu, gan jau nekas nenotiks. Bet citā teikā6 teikts: papriekš tas mūris aiz altāra pārplīsīšot trīs daļās. Pēc tam vienos
pirmajos svētkos, kad būšot daudz ļaudis iekšā, tad "viņa" nogrimšot ar visiem cilvēkiem un mācītāju. Tas mūris jau esot pārplīsis (tā teikts 1930. gadā), jāgaida grimšana, un tad "būšot teikts patiesība". Par to pašu vēsta arī cita teika7 .
Var atcerēties Nurmuižas baznīcu, kas tāpat atrodas Talsu rajonā, kurai jumtā auga bērziņš. Par to jau stāstīja, kad tas sasniegšot ratu ilkss resnumu, baznīca nogrimšot. Manuprāt, tas īstais
izmērs jau bija sasniegts, un, ja par nogrimšanu uzskata to, ka 80. gados draudze bija uz laiku pat atteikusies no dievnama, tad teikai bija taisnība. Bērziņa gan tur vairs nav, jo to "sodīja par arhitektūras pieminekļa bojāšanu".
Tagadējās baznīcas celtniecība pabeigta 1766. gadā. Līdz pat 20. gs. sākumam tā kalpoja gan vācu, gan latviešu draudzēm.
Iekšējā iekārta - altāris, kancele un kungu sols arī attiecināma uz 1766. gadu. Altāra retablu rotā ažūri kokgriezumi, jūtama rokoko stila ietekme. Kolonnas gar centrālo un sānu nišām. Virs antablementa skulptūra: no mākoņiem izliecies Dievs ar ticības un varas simboliem rokā. Centrālajā nišā Jaņa Rozentāla glezna "Lieldienas rīts" (1912). Sievietes ar pūpol- zariem gribējušas rotāt Kristus kapu, bet viņas pārsteidz baltā apmetnī tērptais Kristus, no kura tēla dveš liela cilvēcība un apskaidrība. Marijai pie kājām notupusies grēciniece Magdalēna, zemē izlijusi svaidāmo zāļu krūka. Gleznas fonā pavasarīga Kurzemes ainava. J. Rozcntāls šajā altārgleznā pauž prieku par Pestītāja atgriešanos dzīvē. Dundagas pils īpašnieks barons Os- ten-Zakens vēstulē J. Rozentālam par gleznu raksta: "Tai ir vispārēja jūsmīga piekrišana un man Jums jāsaka, ka tā tiešām kļuvusi par jauku rotu Dundagas baznīcai". Pats mākslinieks uzskata, ka "nav nemaz tik viegli uzgleznot īsti labu altārgleznu, jo tā paredzēta nevis izvēlētam īstam mākslas lietpratējam, bet gan visiem un ikvienam".
Ja nu vēl kāds nav ievērojis, ka gleznotāja vārds nav Jānis, bet Jānis, tad, lai tas labāk paliktu atmiņā, neliels Valdemāra Ancīša citāts: "Latviešiem nesamērīgi daudz Jāņu. Tādēļ kurzemnieki darījuši gudri, kādu daļu no Jāņiem nosaukdami par Jāņiem. Jānis nav nekāda izloksnes forma Jānim, bet vārds ar gluži patstāvīgu leksisku jēgu. Agrāk Kurzemē nereti bijušas ģimenes, kur viens brālis Jānis, otrs - Jānis, bet reizēm vēl trešais - Žanis [,.]"8