Pēc 1,9 km esam Pācē, kura senrakstos pirmoreiz minēta 1290. gadā. Pa labi redzams 43,2 ha lielais Baložezers, pa kreisi - Pāces dzirnavu ezers (11 ha) uz Pāces upes. Tā malā kulta vieta - Pāces Elku kalns, salā - pilskalns. Ūdensdzirnavu celšanas gads nav zināms, bet tās minētas 1892. gadā kā muižas īpašums. 1925. gadā tās nodega, bet tika atjaunotas un modernizētas. Darbojās vēl pēc kara. Tagad būvē mazo HES.
Pācē muižas vagara ģimenē dzimis farmaceits un ievērojamais šahists Teodors Briedis (1872-1970, Vācijā). Pie brāļa, Baložos (nodeguši ap 1975. gadu) dzīvojis ievērojamais ieroču izgudrotājs kapteinis Aleksandrs Brensons (1890- 1979), apglabāts Dzirtnicku kapos Užavas apkārtnē. Viņš 1925. gadā konstruējis jaudīgu patšauteni (400-600 šāvieni minūtē).
Interesantu nostāstu par bijušo Pāces krogu pierakstījis F. īvnieks: 18. gs. sākumā Dundagas muižas barons Ostens- Zakens savai piegulētājai "Skaistajai Martai" nodevis mūža lietošanā Pāces krogu. Viņas un barona dēls Konrāds Brandts dzīvojis Tobago salā, vēlāk Amsterdamā, pēc nāves, 1753. gadā, atstājis testamentu, kurā mantu un 3 miljonus guldeņu novēlējis saviem Kurzemes radiem. Ziņas par šo mantojumu sasniegušas Kurzemi tikai pirms 1. pasaules kara, kad mantojums jau attiecies uz 300 cilvēkiem un sasniedzis 16 miljonus krievu zelta rubļu.
100 m aiz tilta pa labi nogriežas ceļš uz Pāces kapiem, kur redzami 19. gs. beigu čuguna krusti; kapsētu aptver akmens krāvuma žogs.
300 m aiz pagrieziena uz kapiem, iepretī Spīdolām, pa kreisi redzams Spīdolu ozols 5,5 m apkārtmērā. 1,7 km tālāk, pa labi no ceļa pie Kaņķumu mājām 1936. gadā atrasts depozīts ar 40 sudraba dirhemiem, kas datējami ar 862.-915. gadu, kalti senajā Arābijā. Dažas plānās sudraba monētas bija cirstas pušu, sadalot monētu divos vai vairāk gabalos.
Vēl 400 m tālāk no ceļa pa kreisi sākas taka uz "Ķeizara dambi", kur pie dzelzs avota darbojies kūrorts, kas ap 1840. gadu minēts pat Krievijas kūrortu sarakstā. Bet jau 19. gs. vidū to izkonkurēja Baldone. Dambis uz avotu, ilgi nelietots, apaudzis priedēm.
Pēc 400 m pa kreisi nozarojas ceļš uz Anstrupes kapiem, kur apglabāts poļu muižnieks Aegidus Sokolovičs (1770-1863), kurš Kurzemē slēpās pēc 1831. gada poļu dumpja un strādāja par mājskolotāju. Par viņa novēlētiem līdzekļiem tika uzcelta latviešu zemkopības skola Vecsātos (Tukuma rajonā). Piemineklis uzlikts 1883. gadā. Te apglabāts arī Dundagas scšklasī- gās pamatskolas pirmais skolotājs Andrejs Liepiņš (1858-1937), kurš skolā nostrādājis 50 gadus, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Pētera Plauža (1895- 1957) kapa vieta nav apzīmēta. Pieminekli (1988) Ķierpju ģimenei darinājusi tēlniece Alvīne Veinbaha.
Netālu no Anstrupes kapsētas atrodas baronu kapi. Tur vairāki 19. gs. krusti, baltegļu un Eiropas lapegļu stādījumi.
1,7 km no pagrieziena uz kapiem taisni var nonākt atpakaļ pie baptistu baznīcas, bet, ja iet pa asfaltēto ceļu, tad centrā pie Dundagas autobusu pieturas.
Vēres
1 Laikrakstā "Padomju Karogs", 1984, 26. maijā.
2 FrcinatsA. Grāmatnieki pa mājām, tirgiem un pilsētām. Rīga, 1939, 184.
lpp.
3 Dundagas muzeja fondi.
4 LFK 995, 116.
5 LFK 1960, 7820.
6 LFK 995, 122.
7 LFK 995, 161.
x Kaldupc S. Za|ās gatves. Rīga, 1965.
9 Žurnālā "Atpūta", 1938, 14. okt.
10 Laikrakstā "Jaunākās ziņas", 1938, 25. jūn.
11 LFK 2049, 5.
12 Lejietis F. Mana bērnības iela. Rīga, 1959.
VALDEMĀRPILS SINAGOGA
Stāvot Valdemārpils centrā pie luterāņu baznīcas un pieminekļa Krišjānim Valdemāram, daudzi neievēros turpat skatiena attālumā esošo ēku kompleksu Ezera ielā 1. Vērīgāks ceļotājs varbūt sapratīs, ka skatās uz celtnēm, kas tapušas 18.-20. gs. Tas - bijušais sinagogas komplekss, kas sastāv no trim ēkām. Tās ir: vasaras un ziemas (zemākā, apkurināma) sinagogas, kā arī rabīna dzīvojamā māja. Par to celšanas laiku var spriest pēc netiešām norādēm. Valdemārpils novadpētnieciskās ekspozīcijas izveidotājs Ē. Prokopovičs spriež, ka sinagoga, domājams, vispirms mazā (ziemas), celta pirms lielā mēra 1710. gadā. Ebreji te, domājams, apmetušies jau 15. gs., toreizējā Kurzemes bīskapijas Ārlavas administratīvajā centrā. Viņu lielais daudzums Valdemārpilī (19. gs. vidū - 84%) izskaidrojams ar to, ka Kurzemes hercogistes pilsētās tiem bija atļauts apmesties uz dzīvi tikai pēc 1799. gada, bet Sasmakā, kas nepiederēja pie hercogvalsts, bet gan pie neatkarīgā Piltenes novada, jau stipri agrāk. Lielākā sinagoga ar divpakāpju jumtu gan uzcelta 19. gs. Pēc 2. pasaules kara tās lietotas kā veikala un noliktavu (sākotnēji pat otrreizējo izejvielu) ēkas, 1990. gadu sākumā to izmantošana pārtraukta.
Sasmaka pilsētas tiesības ieguvusi 1917. gadā, un 1926. gadā nosaukta latviešu jūrniecības pamatlicēja, "Pēterburgas Avīžu" dibinātāja un jaunlatviešu kustības vadītāja Krišjāņa Valdemā- ra (1825-1891) vārdā par Valdemārpili. Kārlis Students raksta1 , ka vietējie uzskatot, ka Sasmakas vārds radies no "barona Sašas" - kad viņš sācis nodarboties ar celtniecību, tad runājuši "Sazs macben", kas vēlāk pielaikots latviski. Vārds Sansmagen pirmo reizi minēts 1582. gadā, bet muižnieka Georga Zasa īpašumā Sasmaka nonāk tikai 1697. gadā. Mēs labāk ticēsim, ka pilsēta savu kādreizējo nosaukumu ieguvusi no Sasmakas ezera, kas nebūt nav sasmacis, bet gan vidū kā "sažņaugts", kur tam pāri ved tilts. Kur gan vēl citur zinām tādu ezeru! Un vēl - Aleksandrs Pelēcis "Sasmakas ezera noslēpumā"2 raksta par pašas skaistākās sasmacietes Amālijas pazušanu bez vēsts, viņas spicainais krekls "atrasts uz baznīcas gaiļa", turklāt vainīgā esot Bcsija, teiksmainā briesmoņa Nesijas no Lohnesa ezera Skotijā jaunākā māsa, kas dzīvojot Sasmakas ezerā. Luterāņu baznīca (1646) ar skaistu vēsturisku interjeru nebūt nav pelnījusi šādu epizodi savā vēsturē, tas gan būtu uzskatāms par ne visai veiksmīgu rakstnieka fantāziju un tāpēc nebūt nav jābaidās Valdemārpili apmeklēt.