Jānis Endzelīns savulaik Sasmakas vārdu centās izskaidrot kā salikteni: sasins- senprūšu valodā zaķis un niakņa - latviešu valodā jau izzudis purva apzīmējums, tātad iznāk "purva zaķis". E. Prokopovičs par daudz ticamāku uzskata šādu pieņēmumu: lietuviešiem ir vārds sasmauka, kas nozīmē zemes šaurumu vai iežmaugumu. Ezers tad arī ir iežmaugts, bet lietuviešu valoda par latviešu valodu seniskāka, tas ir - tuvāka baltu pirmvalodai.
Kādreizējās Sasmakas ebreju kopienas dzīvi izcilais ebreju rakstnieks Šoloms Aleihems atainojis savā stāstā "Cilvēks no Buenosaircsas"3 . Dzejnieks Ulriķis fon Slippenbahs savos 1809. gadā izdotajos ceļojumu aprakstos4 par Sasmaku min, ka no pirmā acu uzmetiena saistot divas sudmalas, baznīca un sinagoga. Tālāk skatu pievelk pāris sagāzusies nami. Pārējie pelēki, ar sarkaniem logu slēģiem. Kāds žīdiņš pie sava mitekļa, kroga, logiem ar dzeltenām, sarkanām un zilām svītrām uztriepis dažādas svītras un figūras. No pirmā acu uzmetiena licies, ka tur kāds noslēpumains senebreju raksts. Tikai labi ieskatoties bijis jāatzīst, ka laikam domāts attēlot pudeles, glāzes, baltmaizi. Tā bijusi kroga izkārtne.
K. Untenberga koka vējenes darbojušās līdz 2. pasaules karam. Tās cēlusi muiža 1847. gadā. Neraugoties uz daļas pilsētnieku protestiem, šis ainaviskais akcents rika nojaukts 1965. gadā, jo bija diezgan bīstama bērnu iecienīta rotaļu vieta. Dzirnavas bijušas padruknas, ar pusapaļu galvu. Interesanti, ka 1939. gadā gleznotājs Uga Skulme, izlasot togad iznākušajā Kārļa Vanaga grāmatā5 šādu teikumu: "Ezera ielā 5 vēja dzirnavas", nopriecājies par nepieredzētu vējdzirnavu
koncentrāciju Latvijā un steidzies turp. Viņš pēc iespējas centies gleznot visas vējdzirnavas, pie kurām gadījies būt. Meklēto piecu dzirnavu vietā bijušas rikai vienas! Bet šīs vienas dzirnavas U. Skulme tomēr uzgleznojis, darbs atrodas Slokā. Jurģis Skulme arī tās gleznojis 60. gadu sākumā, glezna atrodas privātkolckcijā Zviedrijā.
Valdemarpils sinagoga (2002)
Zināms, ka no 1840. līdz 1844. gadam K. Valdemārs mācījis ebreju zēnus, tikai nav zināms, kurās telpās, bet viņa māsa Marija Medinska savukārt meitenītes izglītojusi Talsu ielā 4 (ēka nav saglabājusies). Valdemārpils ebreji 2. pasaules kara laikā nošauti mežā, Kamparu mežsarga apgaitā. Masu kapos pie Rūgumdambja (vēlāk jau bija iemesls saukt par Zīdu dambi, kas nemaz nav dambis, bet šaipusē tā sauc meža stigas) - astoņdesmit Valdemārpils ebreji. Tā ir tikai viena no Talsu rajona ebreju šaušanas 14 vietām. Darbaspējīgie ebreji pirms nošaušanas vēl nodarbināti kūdras purvā 1111 tikai tad nošauti Medņu māju tuvumā. Senie Valdemārpils ebreju kapi Dzir- navkalna A nogāzē pēc 1942. gada 12. marta rīkojuma tika nolīdzināti līdz ar zemi.
Veres
1 Students К. Kolportiera piedzīvojumi. Rīga, 1925.
2 Pelēcis A. Talsu grāmata. Talsi, 1995.
3 Шолом Алейхем. Человек из Буэнос-Айреса. Москва, 1939.
4 Schlippenbach Ulrich. Malerische Wanderungen durch Kurland. Riga - Leipzig, 1809.
5 Vanags К. Ceļvedis pa dzimto zemi. Rīga, 1939, 2.
L. PAEGLES IELA 9 KULDĪGA
Ari ēka bez piemiņas zīmes pie tās var būt saistīta ar Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgiem cilvēkiem. Mazās L. Paeglcs ielas apbūve Kuldīgā aiz kultūras nama mani pievilkusi vienmēr, bet, domājams, kuldīdznickiem tā pamaz iznāk pa ceļam. Pati iela vairākkārt mainījusi savu nosaukumu: bijusi gan Mazā Dzirnavu iela, gan F. Mierina iela. Nosaukta dzejnieka Jāņa Frī- denbcrga-Mieriņa (1869-1894) vārdā, kurš apglabāts Kuldīgas Vecajos (bij. Vācu) kapos, un kuram rakstnieks Valdis 1897. gadā veltījis pagaru dzejojumu "Pie Mierina kapa"1 . Arī Māris Čaklais publicējis dzeju "Fridenberga Mierina kaps Kuldīgā" (1979, 1980.)2 . Varbūt ielai ir bijuši vēl citi nosaukumi?
L. Paeglcs ielas 9. nams pieminēts manā Kuldīgas grāmatā3 , taču šobrīd par to kļuvis zināms daudz vairāk. Ēka atzīmēta jau 1879. gada pilsētas plānā. Sai vienstāvu koka ēkai (guļbūve, vēlāk apšūta ar horizontāli liktiem dēļiem) ar izbūvētu jumta stāvu fasādē divas koka kolonnas (1989. gada fotoattēlā gan vienas no tām trūka) iedziļināto ārdurvju priekšā, virs kurām novietots mezonīns. Frontonā virs mezonīna redzama maza kokā griezta rozetīte. Neparastākais tas, ka pa labi redzamas divas nelielas piebūves, turklāt ielai tuvākajā atrodas kāpnes ar virpotiem koka margu balustriem. Ki šī piebūve radusies vēlāk, pierāda kāpņu telpā redzamā kādreizējā gala ārsiena ar zelmiņa lodziņiem. Ēkas dzegām smalka dekoratīva apdare ar sīkiem urbumiem un robiņiem. Otru līdzīgu namu Kuldīgā neatrast.
Tas par redzamo. Bet kas šajā namā dzīvojis?
1920. gada 5. martā te dzimis Kārlis Otto Slaus. Studējis vēsturi un ģermanistiku Latvijas Universitātē (1938-1939) un privātajā Herdera institūtā Rīgā. Pēc kara seko jurisprudences studijas Bonnas universitātē un Vašingtonā. No 1954. līdz 1967. gadam strādājis Ziemeļreinas-Vestfales zemes kultūras ministrijā Diseldorfa, līdz 1985. gadam nodaļas vadītājs Bādenes-Virtembergas zemes Kultūras ministrijā Štut- gartē. Šie gadi veltīti darbam universitāšu sistēmas vadībā. Kopš 1985. gada ir vācu Ģenealoģijas biedrības priekšsēdētājs Darmštatē. Pašlaik K. O. Šlaus dzīvo Vinterbahā. Bez lielāka skaita dažādu publikāciju īpaši jāpiemin viņa sarakstītā 530 lappušu biezā grāmata par Jelgavu 19. gadsimtā4 , kas pašlaik ir pamatīgākais pētījums par Jelgavu šajā laikā. Jaunākais viņa darbs ir par lielinieku laiku Jelgavā3 .