pils tuvumā klēts (cietusi 1997. gada ugunsgrēkā) ar vēlāk aizmūrētu lieveņa daļas arkādi. Tās galā gul kapa plāksne K. J. Gincelam (1794-1872), kas, kā stāsta matīšnieki, nekad neesot bijusi uzstādīta kapos, jo esot sācies pasaules karš. Vai tiešām tik sen mirušam plāksni būtu gribējuši likt tik vēlu? Bet varbūt viņš miris tieši šajā vietā?
Zīversu dzimtas īpašumā pils atradās no 1747. gada. Tieši ģenerālis Zīverss licis rakt kanālus un apstādīt to malas kokiem, izveidot lielu dīķi ar ķieģeļu dibenu. Drīz pēc galma apvērsuma, kad 1744. gadā Krievijā sāka valdīt Pētera I meita Elizabete, atceroties Zīversa atbalstu, muižas īpašnieka dēlu Jēkabu Jāni Zīversu ieceļ par Novgorodas gubernatoru un īsteno slepenpa- domnieku, 1781. gadā Zīverss no šiem amatiem atsakās un atnāk dzīvot no tēva mantotajā Bauņu muižā. Ap 1790. gadu Zīversu mājskolotājs Bauņu muižā ir vēlākais Tērbatas universitātes rektors, fiziķis Georgs Fridrihs Parrots (1767-1852), Kauguru nemiernieku aizstāvis. Bauņu muižā dzimis arheoloģijas entuziasts, pētniecības darbu organizators J. K. G. Zīverss (1814-1879).
J. J. Zīverss Bauņos ierīko parku viņa vārdā nosauktajā kalnā, darbā izmantojot turku karos saņemtos gūstekņus. Pats viņš ir apglabāts dzimtas kapos (400 m pa ceļu šķērsojošo Ledebū- ra lapegļu un Polijas lapegļu aleju R virzienā, pirms Bauņupītes tiltiņa pa kreisi kokos). No 4 km attālās baznīcas viņu uz pleciem nesuši 16 Bauņu saimnieki. Stāsta18 , ka zārkā kāds barons Jēkabs guldīts, uz mutes, jo augšpēdu guļot, viņš būtu ļaužu asarās noslīcis. Viņam kapā it kā esot dots līdzi zelta zobens, tāpēc viņa kaps vairākkārtīgi bijis atrakts un pārmeklēts. Vēl cits nostāsts19 min vārdā nenosauktu Bauņu muižas lielkungu, kas apracis stallī naudas podu, ko nomiris gājis atrakt un apskatīt. Sulainis Ancis to novērojis, un, kad lielkungs atgriezies zārkā, uzmetis tam krustus. No tā laika lielkungs vairs nav redzēts muižā, bet sulainis dabūjis naudas podu.
Pēdējā baronese esot mirusi ļoti jauna. Barons par to ļoti skumis, Ziemassvētkos gājis uz kapliču dedzināt eglīti20 . Barons bijis vienmēr ļoti laipns, visas pavēles devis lūguma formā. Reiz atbraucis ciemos kāds cits barons, nebijis kas sagaida un iznākusi pretī skaista kalpotāja, kuru viesis noturējis par baronesi un tai noskūpstījis roku. Cienmāte to pa gabalu redzējusi un vēlāk, citiem nedzirdot, tikai pateikusi: "Tohija, nekad neejiet bez priekšautiņa!"21 .
Piemiņas akmens Jekabkalnā (2001)
Jēkabkalns atrodas Bauņupītes (garums 10 km) labajā krastā (ejot no muižas puses, drīz aiz tilta redzams norādes akmens), tur atrodas piemiņas akmens Valmieras novada otrajiem dzies-
mii svētkiem, ko 1865. gadā sarīkoja Juris Ncikens. Šo akmeni, nesaskaņojot, kā toreiz vajadzēja, ar valdošajiem funkcionāriem, 1990. gadā uzlika skolotāja Lauma Sniķere. Dziesmu svētku norisi sīki aprakstījis22 pats J. Ncikens. Bauņos 1925. gada 2. augustā
notikuši novada dziesmu svētki, kuru virsdiriģents bijis E. Meln gailis. Zināms arī, ka 1912. gadā, kā arī 1931. un 1936. gadā Matīšu draudzes skola Raunu parkā rīkojusi bērnu svētkus. 1990. gadā te strādājusi arī Imanta Ziedoņa grupa. Pats Jēkab- kalns ir iegarens 700 m garš pacēlums drumlina galā, kura platums 300 m. Tā absolūtais augstums 58 m vjl., tas apaudzis ar egļu-ošu mežu, bet te iestādītas arī 9 izcilas veimutpriedes, parastie dižskābarži. Tur bijis arī no ķieģeļiem mūrēts paviljons ar četrām kolonnām, saukts par medību paviljonu. 1929. gadā Rihards Rudzītis23 tos gan nosaucis par "mūra vasarnīcu", jau tad te bija "palikušas tikai atmiņas no senās godības" un "ik uz soļa celmi un atkal celmi".
Jēkabkalnā ļoti dziļa grava, vienā tās pusē estrāde, otrā - balles placis. Tur, kur bija Muzikantu ozols ar viņiem paredzēto galdiņu, ir vēl kalniņš - Zirgu kapi. Kāds barona dēls salaulājies baznīcā un atbraucis ar sievu apskatīt muižu, tad barons esot licis tos zirgus nošaut, lai vairāk ar tiem neviens netiktu braucis vai jājis. Tajā pašā kalniņā nelielās raktās Mugurupītes malā ir akmeņu "ievalgs", it kā sola veidā ar visu atzveltni, ko jau no veciem laikiem sauc par Katrīnas solu, kas esot veidots 18. gs.
60. gados, kad pie barona Zīversa viesojās Katrīna II24 . Vēl teikā25 stāstīts, ka kalnā šauti cilvēki, kas nav klausījuši kungus. Tāpēc tur rādoties "ķēmi".
Piemineklis zirgam Kaunos (2001)
Ja vēlas nokļūt pie Burtnieku ezera, tad gar muižas kūti jādodas uz laivu bāzi. Netālu no kūts Rauņu dzirnavas, tās jau no 1864. gada vairs nav muižas valdījumā. Apmēram 1968. gadā tās pārbūvētas, slaucēju izmitināšanai izbūvējot otro stāvu. Arī lielie kontrforsi nav sākotnējie. Rauņu dzirnavās dzirnavnieka ģimenē dzimis zinātņu doktors (1950, Minhenē) "meža inženieris"
Jānis Hermanis Lācis (1905-1983, Čikāgā). Pie Bauņu mājas ir akmens obelisks. Nostāsts26 vēsta, ka tur čūska sakodusi barona zirgu. Tad barons atvedis "onkuli", kas viņa apkārtnē visas čūskas "izveda". Cik lielai platībai vīrs apgājis, tik tālu rāpuļu neesot27 . Bet no kūts, pagriežoties pa labi, līdz ezeram atlicis viens kilometrs. Tur 2004. gadā atklāts viesu nams "Saulītes". Kaut kur pie Bauņu muižas ezera krastā esot Varžukalns (teikā28 to saucot par Varažkalnu), kur kaujā ar igauņiem esot krituši septiņpadsmit latvieši, kas aprakti trīs kapos. Naktīs tur arvien karojot latvieši ar igauņiem.
Interesantāk no Bauņiem iziet pa veco ceļu un lapegļu aleju. Aleja ir ļoti veca, to licis stādīt grāfs J. J. Zīverss pēc Katrīnas II ierosinājuma.
Pa labi no alejas Jaunzemnieki. Arī apbūve tur pajauna - klētiņa cclta 1925. gadā, dzīvojamā māja - 1926., pirts - 1938. gadā. Kā jau parasti, dzīvojamo ēku cēla ne jau pirmo. Sajās mājās dzīvojis Bauņu pagastā dzimušais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Apsitis (1894—1976), kurš apglabāts Matīšu kapos. Z pusē mājai iestādīti divi bērzi, viens par godu Kārlim Ulmanim, otrs - ģenerālim Jānim Balodim. Prezidenta bērzu diemžēl 60. gados "nospēra pērkons", tagad tā celma vietā aug pīlādzis.