Bet kāpēc tieši par Jelgavu? 1920. gadā viņa tēvs Dr. Vilhelms Slaus (1885, Salacgrīvā - 1978, Bad Homburgā, Vācijā) pārņem Jelgavas Valsts vācu ģimnāzijas vadību un ģimene pārceļas uz Jelgavu, kur K. O. Šlaus pavada bērnību un skolas
gadus. Viņa tēvs, kas 1912.-1915. gadā bija skolotājs Jelgavā, 1920. gadā Kuldīgā atlaba pēc ievainojuma landesvēra rindās kaujā pie dzelzceļa tilta. V. Slaus 1920.-1935. gadā bija arī Kurzemes literatūras un mākslas biedrības vadītājs. Viņš bija studējis Tērbatā un Leipcigā, ieguvis filoloģijas doktora grādu. Vadot Valsts vācu ģimnāziju Jelgavā, bijis Latvijas Izglītības ministrijas Vācu izglītības sekcijas padomes loceklis (šeit un citur, sakarā ar vācu valodā rakstīto avotu izmantošanu, iespējams kādas iestādes struktūras neprecīzs nosaukums). Viņš bija viena no vadošajām personām Latvijas vācu izglītības sistēmā, vēlāk arī Vācijā nezaudēja interesi par Baltijas pagātni.
K. (). Šlauu kristījis mācītājs Viktors Lihtcnšteins. Tad M. Dzirnavu ielā dzīvoja arī viņa māte Frieda Doroteja dzini. Neandcre (1888, Belovežā - 1984, Āšenā) un vecāmāte, Valmieras iecirkņa prāvesta (1890-1919), Lielsalacas draudzes mācītāja (1884-1919), filoloģijas doktora Kārļa Šlaua (1851- 1919, lielinieku nogalināts Rīgā) atraitne Marija Neandcre. Kopā ar vecākiem 1920. gadā te dzīvoja arī Maincas universitātes profesors Vilfrīds Slaus (1917, Veļikijustjugā), kas, tāpat kā viņa brālis K. O. Slaus, savu bērnību pavadīja Jelgavā. Bet turpināsim Vilfrīda Šlaua "titulu sarakstu": socioloģijas zinātņu doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis. Jau vairāk kā 15 gadus viņš ir pensijā, tāpēc var atļauties vairāk laika veltīt pētījumiem vācbaltiešu kultūrvēsturē.
Vēres
1 Valdis. Kopoti raksti. 1. Rīga, 1942.
2 Čaklais M. Kurzemes klade. Rīga, 1982.
3 Dziesma M., RusmanisS. Kuldīga. Rīga, 1995.
4 Schlati K.-O. Mitau im 19. Jahrhundert. Wedemarh - Elze, 1995.
3 Schlau K.-O. Bolscbcivikcnzeit in Mitau: 9. ļanuar - 18. Mārz 1919. We- demttrk-Elze, 1999.
PIEMINEKLIS, KAS ATGRIEZIES NO TRIMDAS
Vienā ziņā Liepājas rajona Kazdangas pils (1800) līdzīga Saulaines (Kaucmindes) pilij netālu no Bauskas - uz abām piebraucamais ceļš ved pāri tiltam. Pieeja šai klasicisma stilā celtajai ēkai nodrošina vislabāko skatu uz to - tieši pret ansambļa centru. Pirmo reizi skatot šo pili 1976. gadā pamanīju rakstnieka un žurnālista Māteru Jura (1845-1885), kas dzimis tepat tuvumā, bij. Cildu pagasta Vidukļos, pieminekli un jau zināju, ka to darinājis ievērojamais tēlnieks Teodors Zaļkalns. Taču - 1966. gadā izdotajā K. Baumaņa grāmatā "Teodors Zaļkalns" minēts piemineklis, kas novietots: "staltās celtnes galvenās fasādes priekšā, zaļumiem ietvertā četrstūra laukumā", bet tad piemineklis bija skatāms parkā jau pirms tilta, labajā pusē iesāņus pirms gravas. Latvijas mazajā enciklopēdijā 1968. gadā Māteru Juris bija nosaukts par "lauku buržuāzijas ideologu un sentimentālā romāna aizsācēju latviešu literatūrā". Tātad - ne visai godājama persona no tolaiku oficiālā viedokļa, un nav brīnums, ka piemineklis bija novākts mazāk ievērojamā vietā. Tiesa, jau savas darbības laikā viņš bija ieguvis daudz ienaidnieku, jo bija jaunlatvietis, cīnījās par mazgruntniecības ekonomisku nostiprināšanu, par atbrīvošanos no muižas atkarības, aizstāvēja latviešu valodas tiesības skolās. Tikai tagad varam to pilnīgi novērtēt.
Granīta piemineklim, kas uzstādīts 1935. gadā, ir ievērojama mākslinieciska vērtība, tā cilnī redzama Māteru Jura galva, veidota gludās, vispārinātās formās. 1988. gadā mani sagaida pārsteigums - piemineklis no minētās vietas parkā pazudis. Tā vietā vienkāršs piemiņas akmens ar uzrakstu "AN- NO 1922". Droši vien saistīts ar Kazdangas "sovhoztehni- kuma" vēsturi. Bet - tika uzskatīts, ka tā darbība sākusies 1930. gada 1. oktobrī. Skatām senāk, bijusi taču arī divgadīgā lauksaimniecības un zivkopības skola, kas atklāta 1923. gada 1. jūlijā. Atkal nekā. Kas tad tas par gadu? Un -
ticict vai neticiet - pēc tehnikuma vadības, toreizējās ciema padomes 1111 vietējās kopsaimniecības priekšsēdētāja E. Sausa, kurš labi pārzina apkārtnes vēsturi, apklaušināšanas pavērās pārsteidzoša aina - neviens nezināja, kas tas par piemiņas akmeni. Jā, laiki bija sākuši mainīties, nebija vairs tie, kad katras piemiņas plāksnītes uzstādīšanu un tekstu vajadzēja saskaņot nevien kultūras ministrijā, bet arī ar vairākām partijas komitejām. Pagāja gandrīz pusgads, līdz tālruņa zvans man pavēstīja, ka beidzot arhīvā noskaidrots - šīs skolas organizēšana sākta 1922. gadā. Vēl tagad nezinu, kas bija piemiņas akmeņa uzstādītāji un kāpēc Kazdangā neviena iestāde to nezināja.
T. Zaļkalna veidotais piemineklis, protams, nebija pazudis. Tas tikai bija atgriezies iepriekšējā vietā. Ierīkots arī laukumiņš ap to, kā kādreiz. Bez tā piemineklis būtu par sīku varenās ēkas priekšā. Un - kā pavēstīja kāds zinātājs - izcietis pilnu soda mēru, trimdā sabijis veselus 25 gadus. Tomēr tas nebija tik traģiski, kā ar K. Zcmdegas veidoto "Sējēju" Rūjienā, kas būtībā bija piemineklis Latvijas republikas ministru prezidentam A. Alberingam (1876-1934). Skulptūras
galva vēlāk rika izvilkta no upes. Un cik bija piemiņas plāksnes Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem, kas tika vilktas ārā no slēptuvēm un atgriezās goda vietās baznīcās!
Dzejniece Anda Līce 1988. gada 12. septembrī rakstītā dzejā "Māteru Jura pusē'"1 piemin šo pieminekli, kas atgriezies, bet tomēr brīdina.
[..] Nejļuliet. Dieva dēļ neguliet. - Paņems i vārdu ar visu valodu Un paliks pasaules kartē caurums.