Stāsta, ka Jaunrikavas muižkungs savulaik ticējis tam, ko no rīta pirmo ieraudzījis, kaut vai putniņam. Kalpi no rīta manījušies iegrozīt ceļus tā, lai ierauga pirmo viņu. Tad tam visu dienu klājies ļoti labi16 . 300 m no Jaunrikavas atradies Dūņu krogs (Dvunis). Tur mīlējuši iegriezties arī velni, kuru parādīšanās vien vēstījusi par kādu traģisku nāves gadījumu17 . Par otra, arī vairs neeksistējošā, Rikavas Baznīcas kroga velniem gan nav ziņu, laikam tiem traucējis baznīcas tuvums, jo krogs bijis tieši iepretī baznīcai. Ar Dūņu krogu saistās kāds nostāsts18 par jaunu meitu, kas nelaulāta bija mātes cerībās. Krogā vēlā stundā parādījušies savādi kungi ar astēm, kas ēkā iestūmuši raudošo meitu: kādam jauneklim būšot kāzas. To redzējis arī meitas krusttēvs, kas, tūlīt nobijies, drāžas uz krustmeitas mājām. Tur ierauga krustmeitu mirušu - pati aizgājusi no dzīves.
Par ielaušanos lielinieku rindās un apjukuma sacelšanu to aizmugurē 1920. gada 11. janvārī Jaunrikavas muižas tuvumā ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots Varakļānu pagastā dzimušais Jānis Strods (1900- pēc 1941).
Vecrikavā uz 26 km garās Livžankas bija Muižas (vēlāk Samu- ša) dzirnavas, Jaunrikavā divreiz jaudīgākajās Marcinkeviča dzirnavās ar trīsmetrigu aizsprostu tagad strādā ādu ģērēšanas cehs.). Ti- laks no Lielvārdes te iedarbinājis arī hidroelektrostaciju.
Uz Z no Jaunrikavas - Zagatņi, Joksti, Kalvi. Tie nav māju nosaukumi, bet gan bijušie ciemi, kas sadalījušies pa viensētām. Piemēram, Kaļvos no apm. 30 sētām tagad palikušas 12.
Pats pirmais Kalvu iemītnieks bijis kalējs Plots (Pluots) ar 12 dēliem, kas visi esot pratuši kalēja darbu. No viņiem izaugusi plaša dzimta.
Vairs tikai vītolu atvases atgādina Kalvu ciema Pekeļu māju vietu, kur dzimis metālmākslinieks Vladislavs Pekelis (1921), kas savulaik izpildījis lielus pasūtījumus Kremļa Kongresu pilij Maskavā, metro staciju interjeriem.
Teikā19 stāstīts, ka Kalvu ciema Narāma kalnam, ko laiks jau nolīdzinājis, reiz redzēts pāri skrējām skaists zirgs. Tikai jāpieskaras, lai zirgs sabirtu naudā. Toties pieskaroties zirgam ar jātnieku, kas dažkārt Jāņu naktī skrējis pa celiņu no Beļu krūmiem uz Solām, varēts "kļūt laimīgam"20 . Veca nauda esot "rādījusies" ari pie Lielā akmens, vecenītes veidolā21 , kas gribējusi, lai viņai noslauka degunu. Turpat pie Lielā akmens cilvēkus bieži traucējis vadātājs22 . Vadātājs jau nav cilvēks vai kāds tēls, tas esot tāds spēks, kas tevi griež un groza, griež apkārt un tu netiec no tās vietas projām. Tikai, kad aizdzied gailis, attopies, kur esi23 .
Par pūķiem - lūk ko stāsta teicēja Marijana Auna24 , kas pati dzimusi Kaļvos: "Vēl manas mātes laikā dzīvojuši pūķi. Tie laidušies pa gaisu. Bijuši tādi kā gaiļi, ar spožām spalvām. Vairāk laidušies vakaros. Šie pūķi no kāda ņēmuši un citam nesuši mantu: graudus, vilnu u. c. Viņi laikam paši izvēlējušies no kā ņemt un kam nest. Tādu pūķi Kaļvos uz aroda malas turējusi Rubuļu Tekleite. Kāds to esot redzējis. Un vecais Ra- gauseits to redzējis laižamies pa gaisu. Tad ātri, ātri nolaidis bikses, parādījis pliku dibenu, un pūķis kaut kur nokritis.
Te ir tāds ticējums - "ja laimējas pūķim parādīt pliku dibenu, pūķim zūd spēks un viņš nokrīt".
Pie Jokstu un Kalvu robežas, Vējgrīstē, kas ir Rēzeknes upes stāvākais krasts, pusnaktī parādījies spoks-velns23 .
No Zagatņu ciema saglabājušās tikai divas mājas. Šajā ciemā dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Donāts Lazda (1893-1975). Jāpiemin arī Pleskavas (Pļuskovas) ciems ar savu vecticībnieku baznīciņu - "cerkvu". Nosaukums nav "no gaisa grābts", te tiešām savulaik apmetušies vecticībnieki no tagadējā Pleskavas apgabala.
Netalaja Kurpinīku ciemā dzimis rakstnieks Jānis Klī- dzējs (1914-2000, Kanādā), kurš jau dažu mēnešu vecumā pārcēlies uz Sakstagala pagasta Livžām, tāpēc bieži tiek minēts, ka viņš cēlies no Sakstagala pagasta, jo rakstnieka Klīdzēja vectēva mājas Kurpinīku ciemā nav saglabājušās. Tomēr - pie māju vietas ceļa malā ir krucifiksa paviljons, kur filmēti vieni no emocionālākajiem kadriem viņa darba "Cilvēka bērns"26 ekranizējumā (1991)- skats pie Krusta. Krucifiksa noju- mīti tur masīvas mūra kolonnas, starp tām neliela koka sētiņa. Pie masīva ozolkoka krusta piestiprināta Pestītāja figūra, griezta kokā ap 1854. gadu. Šis krucifikss kādreiz atradies rakstnieka J. Klīdzēja vectēva Donāta Klīdzēja māju pagalmā.
Vēres
1 LFK2049, 255.
2 LFK 2049, 856.
3 LFK 1779, 1401.
4 LFK 1779, 1401.
5 LFK 2049, 733.
6 LFK 1779, 1402.
7 LFK 1779, 1399.
8 Mūks R. Kad vairs nav govju. 1989.
9 LFK 1779, 1399.
10 LFK 1779, 1400.
11 LFK 1779, 1419.
12 LFK 2049, 257.
13 LFK 1850,9742.
14 LFK 1779, 1414.
15 LFK 1779, 1413.
1 LFK 1779, 1413.
2 LFK 1779, 1407.
3 LFK 1850, 10577.
4 LFK 1779, 1429. 3) LFK 1779, 1423.
21 LFK 1779, 1427.
22 LFK 1850, 533.
23 LFK 2049, 820.
* LFK 1779, 1426.
* LFK 1779, 313-4.
» Klīdzējs J. Cilvēka bērns. Čikāga, ASV, 1956.
PASIENE
Pasienes pagasts atrodas pie pašas Latvijas robežas. Tiem, kas šķērsojuši Lietuvas robežu, varbūt palicis atmiņā uzraksts "Pasiento zona" (pierobežas zona). Taču Pasienes pagasts robežo nevis ar Lietuvu, bet ar Krieviju, tas atrodas Ludzas rajonā. Tātad skaidrosim nosaukumu? Prievārdam "pa" ir tāda pat nozīme kā Lietuvā: piem., Panevežvsir "vieta pie Nevēžas upes", upes, kur nav vēžu. Pasiene - sens baltu vārds, "vieta pie sienas". Izteiktas domas, ka upe, kas šķērso pagastu, senāk saukusies Siena, kas krieviski saukta par "Siņiju", atgriežoties pie latviskā - Zilupe. Un tiešām, braucot gar robežu, redzam, ka Latvija te paceļas virs Krievijas kā siena, mēs redzam tālu pāri robežai. No Šķaunes līdz Skripčinai Zilupe tek pa pašu Latvijas robežu. Tā pati Zilupe, kurai tik jūsmīgus vārdus savā dzejolī veltījis Pēteris Jurciņš.