Pasienes pagasta Meikšāni ir Latvijas Republikas tālākais austrumu punkts, tādēļ 1998. gadā te uzstādīta V. Titāna veidotā "Saules lēkta zīme", saukta arī "Austras koks".
Pagastā stāsta, ka 19. gs. būvējot Maskavas-Rīgas dzelzceļu, pēc plāna tam bija jāiet caur Pasieni, kas kādreiz, ne tikai kā dominikāņu centrs, bija daudz nozīmīgāka par Zilupi. Barons Rozins, kas dzīvoja Rozinovkā (tagad - Zilupe), Senātā panāca
projekta mainīšanu caur Rozi- novkas staciju, kuras tuvumā uzcēla mazu mājiņu, ko nosauca par Posiņ. Tā dzelzceļš atkal atbilda plānam, kaut ari neiet caur Pasieni. Pagastā ir arī
citi uzkalni. Par "Draudzības kurgānu" uz triju valstu robežas, kas iekārtots 1959. gadā, savā laikā rakstīts daudz. Cits unikāls kalns - Grebļa kalns (Šķaunes oss) galvenokārt aprakstīts zinātniskajā literatūrā. Tas atrodas pie Pasienes pagasta Meik- šāniem un ir līkumaina, 5,5 km gara osu grēda ar stāvām nogāzēm (līdz 60°), kas dienvidu daļā atrodas starp Pintu un Šcšķu ezeriem. Tā augstākās daļas kores platums tikai 7-10 m, atgādina dzelzceļa uzbērumu un … zirga skaustu. Šis kalns izveidojies pirms 14 000 gadiem, pa to visā garumā iet taka. Te valda īpatnējs mikroklimats un līdz ar to ir savdabīga veģetācija, kur saglabājušās reliktās augu sugas un attiecīgi ar šiem augiem bioloģiski saistītas kukaiņu sugas, kā tauriņš esparsetu zilenītis, kas visā Baltijā sastopams vienīgi Grebļa kalnā. Tagad dabas liegums. Bet vietvārda pirmsākums ir no poļugrobļa. To vietējie krievi sauc par "greb- lo", un tā šis vietvārds radies, to vienkārši latviskojot.
Grebļa kalna atzarā, kas vērsts pret Zilupi, kādreiz atradies Kausa pilskalns, kas sešdesmito gadu sākumā norakts grantij, kas aizvesta uz kaimiņu zemēm, tā atlikušās daļas kultūrslānis nostumts ar buldozeru. Pilskalns bijis apdzīvots 1. gadu tūkstoša otrā pusē.
Pagasta centrā paceļas Pasienes Sv. Dominika (Sv. Krusta) katoļu baznīca, sākta celt iepriekš nodegušās koka baznīcas vietā 1761. gadā. Šī barokālā celtne ar diviem torņiem šķiet līdzīga citām katoļu baznīcām (it sevišķi Viļņā), taču neparasts ir pretstats
starp galvenās ieejas mazajām durvīm un grandiozo portālu. Iespējams, ka tās autors ir J. K. Glaubics. Frontons starp torņiem ir ar smalku rokoko dekoru. Baznīcas iekārta ir izcilākais, profesionāli augstvērtīgākais tā laika Latvijā retās rokoko dekoratīvās plastikas ansamblis. Gan centrālais, gan trīs sānu altāri veidoti 1761. gadā stukā un ģipsī, krāsoti. Galvenā altāra augšdaļā novietota glezna "Sv. Marija un Dominiks" (18. gs.). Zem kanceles interesanta skulpturālā grupa - cilnis "Kristus kristīšana" (18. gs. 3. ceturksnis), kur attēlota ainava ar strautu, kas tek pa klintīm, palmām, kas gan vairāk atgādina ozolus, 1111 druknām, mazliet neveiklām
figūrām. Šim darbam piemīt bērnišķīga naivitāte, teiksmainība, kas bieži manāma tautas tēlniecībā, jo baznīcas izdaiļošanā, neapšaubāmi, piedalījušies šejienes amatnieki. Šobrīd dievnams ir Latgales pērle, mākslinieciski pilnīgākā baroka stila celtne visā Latvijā, tātad pārspēj pat Aglonas baziliku, tomēr tas maz apmeklēts, jo dievkalpojumi nenotiek poļu, bet gan "lauzītā krievu valodā". Runājot te krieviski, bet Dievs tomēr esot jālūdz poļu valodā.
Ērģeles (1766-1769, 1809, 19. gs. otrā puse) vairs nedarbojas, bet kādreiz bijis tā - "kad ērģeles skan, tās tevi apņem visapkārt un sajūta ir, ka Dievs ienāk sirdī".
Pirmo baznīcu reizē ar klosteri 1694. gadā uzcēla dominikāņu ordeņa mūki, tās veidols tagad redzams kapsētas kapličā (ap 1800. g.), jo tā kopā ar klosteri nodega 1753. gada ugunsgrēkā. Draudzes skola tika izveidota 1809. gadā, bet 1827. gadā atvērts dominikāņu klostera filozofijas "studiums". Baznīcā apglabāta viena no visu laiku dižākajām poļu dzejniecēm Kon- stance Benislavska (1747-1806). Pasienes pagastā dzimusi dramaturģe Māra Rītupc (1924), metālmākslinieks Haims Risins (1911-1998) un grafiķis Valentīns Ozoliņš (1927).
Protams, te bija arī poļu panu celtā pils. Kad vietējās padomju saimniecības administrācija bija nolaidusi pirmskara Latvijas robežsargu mītni (bijušajam kordonam 1996. gadā atklāta piemiņas zīme), tā pārcēlās uz pili, kur no 1926. gada bija skola, kad arī pils vairs nelikās pietiekoši komfortabla, tad administrācija iekārtojās bērnudārza ēkā. Tā gadās arī citur, bet Pasiene tomēr ir unikāla un skaista Latvijas vieta.
BĒRZGALES BAZNĪCA, KAS NEATRODAS BĒRZGALĒ
Taču bez virsrakstā minētās ir ari Bērzgales Sv. Annas katoļu baznīca (1770, paplašināta 1938-1948), kas atrodas Rēzeknes rajona Bērzgales pagastā.
Tā esot celta pēc Balviem paredzētā projekta, bet Balviem tikusi Bērzgalei domātā baznīca. Pagasta kapos pārapbedīts rakstnieks Ontons Rupaiņs (Antons Rupainis, 1906-1976), kura kapa pieminekli veidojis tēlnieks Antons Veļikāns. Viņa pīšļi gan daudz ceļojuši: vispirms no Lakrosas ASV Viskonsīnas štatā pārvesti uz Miķeļa kapiem Rīgā, pēc tam 1991. gadā uz Bērzgali. Šajā pagastā dzimuši arī daudzi citi literāti, saskaitīju vienpadsmit vārdus. Varbūt Rēzeknes rajona Bērzgale varētu kļūt slavena ar 1987. gadā celto kultūras namu (arhit. L. Tīkmanis) un gaumīgāko skolu rajonā (pēc 1995. gada vērtējuma). Bet "Latviešu konversācijas vārdnīcas" II sējumā (1928-1929) pieši pagasta apraksta dots foto "Bērzgales katoļu draudzes zvanī- tava pie Bērzgales baznīcas", kas gan neatrodas Bērzgalē.