- Vai tas, ka es sekoju šiem norādījumiem, palīdzēs tev ātrāk tikt no šejienes projām?
-Jā.
Viņš nogriezās Hanveistritā. Lai gan no Oksfordstritas spoži izgaismotās kņadas to šķira vien paris soļu, šķila, ka te ir pavisam cita pilsēta: Hanveistrīta bija tukša un pamesta, un drīzāk līdzinājās tumšai un saspiestai ejai, kas tomēr bija pārāk plata, lai to sauktu par šķērsieliņu. Ielas malās nīka skumja paskata ierakstu veikali un slēgtas ēstuves, un vienīgie gaismas avoti bija pusslcpcnas dzertuves namu augšējos stāvos. Ričards soļoja uz priekšu, juzdamies aizvien nomāktāks.
- «Nogriezies pa labi Hanveistritā, tad pa labi uz Hanveipleisu, pēc tam, atkal pa labi Ormus pasāžā. Apstājies pie pirmās laternas, ko ieraugi…» Vai tu pavisam droši zini, ka tas ir pareizais ceļš?
-Jā.
Ričards neatcerējās, ka būtu iepriekš ievērojis Ormus pasāžu, lai gan Hanveipleisā viņš bija bijis arī pirms šī gājiena: tur kādā pagrabiņā atradās indiešu restorāns, kuru bija ļoti iemīļojis viņa draugs Gerijs. Cik Ričards spēja atsaukt atmiņā, Hanveipleisa beidzās ar strupceļu. Lūk, jau ari «Mandeer», indiešu restorāns. Ričards pagāja garām spoži izgaismotajām parādes durvīm un pakāpieniem, kas vedināt vedināja iegriezties restorānā, un pēc pāris soļiem devās pa kreisi…
Viņš bija maldījies. Ormus pasāža bija. Ričards pat ieraudzīja ielas nosaukumu augstu uz nama sienas.
Ormus pasāža Wi
Nav nekāds brīnums, ka viņš iepriekš to nebija pamanījis: ta bija tikai tāda palielāka sprauga starp namiem, kurā gaismu meta vien sprēgājošs gāzes radziņš. Sitos tik bieži vairs nedabū redzēt, Ričards nodomāja, un pacēla ar norādēm aprakstīto lapiņu tuvāk gaismeklītim.
- «Un tad trīsreiz apgriezies šķērsumsvārpst»?
Šķērsumsvārpst nozīmē pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam, Ričard.
Viņš trīsreiz apgriezās riņķī, juzdamies pagalam muļķīgi. Paklau, kāpēc man tas viss jādara, lai satiktu tavu draugu? Nu, es domāju, visas sitās muļķības…
- Tās nav muļķības. Patiešām. Izdari to man par prieku, labi? un viņa. bija viņam uzsmaidījusi.
Viņš beidza griezties. Pagājās pa celiņu līdz galam. Nekā. Neviena nebija. Tikai metāla atkritumu tvertne un tai blakus kaut kāda lupatu kaudze. Hallo? Ričards sauca. Vai te kāds ir? Es esmu Doras draugs. Atsaucieties!
Nekā. Tuvumā patiešām neviena nebija. Ričards jutās atvieglots. Nu viņš varēja mierīgi doties mājās un pateikt, ka tikšanās nav notikusi. Pēc tam sazināties ar attiecīgajām instancēm un to visu atrisināt. Viņš saņurcīja līdzpaņemto lapiņu mazā bumbiņā un meta to uz miskastes pusi.
Tas, ko Ričards bija noturējis par lupatu kaudzi, piepeši veikli izslējās stāvus un noķēra papīra lodīti.
- Izskatās pēc manējās, marķīzs dc Karabass sacīja. Viņš bija tērpies milzīgā melnā mētelī, kas nebija ne īsti šinelis, ne fraka un kas darīja marķīzu gandrīz vai par dendijstila paraugu; kājās marķīzam bija gari, melni zābaki, un no mēteļa apakšas rēgojās vairākas noplīsušu drānu kārtas. Neparasti tumšajā sejā spīdēja spoži baltas acis. Marķīzs, it kā uzjautrinādamies par sev vien zināmu joku, pasmīnēja, nozibinādams baltu zobu rindu, un, paklanījies Ričardam, sacīja: — De Karabass ir jūsu rīcībā, un jūs esat…?
- Ec, -.Ričards izdvesa, ē-hmm.
- Jūs esat Ričards Meihjū, jauneklis, kurš izglābis mūsu nabaga ievainoto Doru. Kā viņa tagad jūtas?
- Ē-mm… Ar viņu viss ir kārtībā. Roka gan vēl drusku…
- Jā, viņas atveseļošanās ātrums pārsteidz mūs visus, marķīzs viņu pārtrauca. Doras ģimenei piemita ļoti ievērojamas reģenerācijas spējas. Brīnums, ka viņus kādam vispār izdevās nogalināt, vai ne? Vīrs, kurš sevi dēvēja par marķīzu de Karabasu, nemierīgi staigāja šurpu un turpu pa īso ieliņu. Ričards ievēroja, ka marķīzs ir no tiem cilvēkiem, kas nemitīgi kustas gluži kā liels kaķis.
Tātad kāds nogalinājis Doras ģimeni? Ričards vaicāja.
- Šitā mēs nekur tālu netiksim, ja tu vienā laidā atkārtosi, ko es saku, vai ne? noteica Karabass, kurš nu stāvēja Ričardam cieši pretī. Apsēdies, viņš pavēlēja. Ričards palūkojās apkārt, meklēdams, kur gan varētu apsēsties. Marķīzs smagi uzlika roku viņam uz pleca, un Ričardam nācās pietupties turpat uz bruģa. Viņa zina, ka mani pakalpojumi nav no lētākajiem. Ko īsti viņa man piedāvā?
- Kā, lūdzu?
- Par kādu samaksu mēs vienojamies? Viņa atsūtīja tevi šurp noslēgt darījumu, jaunais cilvēk. Mani nevar dabūt par lētu naudu, un par velti es nekad nestrādāju.
Ričards paraustīja plecus, cik nu šajā pozā tas bija iespējams. Viņa sacīja, ka gribot, lai jūs pavadāt viņu uz mājam lai kur tas ari būtu un lai sameklējat viņai miesassargu.
Pat tad, kad marķīzs stāvēja mierīgi, viņa acis nemitīgi kustējās. Skatiens šaudījās augšup un lejup, pavērās riņķī, it kā marķīzs kaut ko meklētu, kaut ko pārdomātu. Saskaitītu, atņemtu, pārbaudītu. Ričards šaubījās, vai de Karabass maz ir pie pilna prāta. Un tātad, cik viņa man piedāvā?
- Patiesību sakot, necik.
Marķīzs uzpūta elpu uz labās rokas nagiem un paberzēja tos pret sava ievērības cienīgā mēteļa atloku. Tad viņš pagrieza Ričardam muguru. Man. Nepiedāvā. Necik. Viņš izklausījās aizvainots.
Ričards pielēca kājās. Lieta tāda, ka viņa neteica neko par naudu. Viņa tikai sacīja, ka piedāvās jums kādu pakalpojumu.
Marķīza acis iezibējās. Tieši kadu pakalpojumu?
- Ļoti lielu, Ričards sacīja. Viņa solīja jums izdarīt ļoti lielu pakalpojumu.
De Karabass pie sevis pasmīnēja kā izsalcis lūsis, uzlūkojot apmaldījušos zemnieku puišeli. Tad viņš cieši paskatījās uz Ričardu. Un tu atstāji viņu vienu? viņš dusmīgi jautāja. Tagad, kad Krups un Vandemārs brīvi blandās apkārt? Paklau, ko tu vēl gaidi? Marķīzs pietupās ielas malā un izņēma no kabatas metāla stienīti, ko iespieda kanalizācijas lūkas vākā un pagrieza. Vāks viegli atvērās; marķīzs to nocēla malā, nolika nost metāla stienīti un no citas kabatas izvilka kaut ko, kas līdzinājās nelielam spēļu spridzeklim vai arī signālraķetei.
Vai drīkstu jautāt…? Ričards ierunājās.
Nekādā gadījumā, marķīzs atteica. Tu neko nejauta. Es neko neatbildu. Tu nenovirzies no ceļa. Un pat necenties domāt, kas ar tevi pašlaik notiek. Skaidrs?
- Bet…
- Galvenais nekādu «bet». Saprati? Karabass noteica. Laiks ir pats svarīgākais. Viņš norādīja dzelmē, kas bija pavērusies zem kanalizācijas lūkas vāka. Un Ričards kapa, cieši turēdamies pie metāla kāpņu spraišļiem, kas iestiepās lūkas dziļumā, un jutās tik ļoti atrauts no sevis paša, ka uzdot vēl kādus jautājumus viņam nenāca ne prātā.
Ričardam nebija ne jausmas, kur viņi ir nokļuvuši. Pēc kanalizācijas šahtas īsti neizskatījās. Varbūt, ka šis tunelis bija paredzēts telefona kabeļiem, vai ļoti maziem vilcieniņiem. Vai varbūt kaut kam citam. Ričards apsvēra, ka viņam nav ne jausmas, kas atrodas zem Londonas ielām. Nervozi sperdams soļus, viņš nemitīgi bažījās, ka tumsā paklups un izmežģīs kāju. De Karabass devās taisni uz priekšu, acīmredzami nelikdamies ne zinis, vai Ričards vēl turas viņam nopakaļ vai ne. Tumšsarkanais gaismeklis, ko viņš nesa, meta garas ēnas uz ejas sienām.
Ričardam nācās paskriet, lai de Karabasu noķertu. Vajadzēs viņu dabūt uz tirgu, Karabass sacīja. Nākamais, ja pareizi atceros, ir pēc divām dienām, un es, protams, kā allaž pareizi atceros. Līdz tam laikam varu viņu noslēpt.