- Uz tirgu? Ričards vaicāja.
- Uz Klīstošo tirgu. Bet tu to nevēlies zināt. Un vairs nekādu jautājumu.
Ričards paskatījās visriņķī. Patiesību sakot, es nupat grasījos vaicāt, kur mēs īsti esam, bet jūs jau droši vien, man neteiksiet.
Marķīzs lieku reizi nozibināja savus spožos zobus. Prātīgi vārdi, marķīzs atzinīgi noteica. Tu jau tāpat esi iekūlies diezgan lielā ķezā.
Jā, varat neatgādināt, Ričards nopūtās. Līgava iedeva man kurvīti, un telefons arī, droši vien, ir neglābjami sabojāts, būs jāpērk…
- Mīļo pasaulīti Pie Tempļa un Arkas, zvēru, ka telefons ir pati mazākā bēda. De Karabass nolika gaismekli zemē, kur tas sprakšķēdams turpināja liesmot, un sāka kāpt augšup pa sienā iestiprinātiem metāla spraišļiem. Ričards nopūtās un sekoja marķīzam. Spraišļi bija auksti un sarūsējuši; rūsas kārta lupa un drupa ikreiz, kad tai pieskārās, un Ričards juta, kā acīs un uz lupām birst rūsas gabaliņi. Sarkanā gaismiņa, ko viņi bija atstājuši lejā, raustījās arvien stiprāk, līdz izdzisa pavisam, un tālāk viņi kāpa pilnīgā tumsā.
- Es tā saprotu, ka mēs tagad dodamies atpakaļ pie Doras? Ričards vaicāja.
- Vēlāk. Vispirms ir jānokārto viena sīka lietiņa. Drošībai. Un, kad mēs nokļūsim dienasgaismā, neskaties uz leju.
- Kāpēc ne? Ričards jautāja. Nākamajā mirklī viņam sejā iešļācās dienasgaisma, un viņš paskatījās lejup.
Bija gaišs ka diena [ka tas var bul? kaut kur tālu pakausi pīkstēja sīka balstiņa. Kad šeit ienācām pirms kādas stundas varbūt bija taču tik tikko satumsis!), un Ričards stāvēja, krampjaini ieķēries metāla kāpšļos, kas atradās kādas ļoti augstas celtnes ārpusē (bet pirms pāris sekundēm viņi vēl bija kāpuši pa tādām pašām kāpnēm, tikai iekšpusē, vai tomēr viņš maldījās?), un zem sevis viņš redzēja…
Londonu.
Sīciņas mašīnītes. Niecīgus autobusiņus un taksometrus. Nelielas mājeles. Kociņus. Miniatūras ieliņas. Mazus mazītiņus cilvēciņus, kas peldēja cauri ielas gabaliņam, uz ko Ričards kā sastindzis vērās.
Ja teiktu, ka Ričardam Meihjū nepatika augstums, tā būtu pilnīga taisnība, taču nebūt neatklātu visu, ko Ričards juta netālu no klintsmalām un ēku augšējos stāvos, proti, viņu šausmināja tādas vietas. Viņā mita bailes stindzinošas, krampjainas, mēmi kliedzošas bailes no sajūtas, ka, nokļūstot pārāk tuvu malai, kāds neredzams spēks viņu pārņemtu savā varā, un viņš paspertu vēl pāris soļus uz priekšu, un iekāptu izplatījumā. Ričardam bija tāda sajūta, it kā viņš nevarētu sev līdz galam uzticēties, un šī sajūta viņu biedēja daudz vairāk, nekā bailes no kritiena. Viņš dēvēja šo sajūtu par reiboni un neieredzēja to, un neieredzēja pats sevi, un turējās pa gabalu no augstām vietām.
Viņš stāvēja, krampjaini ieķēries kāpņu reliņos. Dziļi acu dobumos sākās spiedošas sāpes. Elpa kļuva nedabiski strauja un nedabiski dziļa. Dažs labs neklausīja, ko es teicu, vai ne? kaut kur virs Ričarda galvas atskanēja zobgalīga balss.
— Es… Ričardam bija pilnīgi izkaltusi rīkle. Viņš norīstījās, mēģinādams atgūt runas spējas. Es nevaru pakustēties. Viņam sāka svīst rokas. Un ja nu tās nosvīst tik ļoti, ka sāk slīdēt, un viņš vienkārši iegāžas tukšumā!?
- Protams, ka tu vari pakustēties. Vai arī, ja tomēr nevari, tu vari palikt te karājamies, līdz rokas sastingst un kājas sāk ļimt, un tu iegāzīsies smirdīgā pilsētā tūkstoš pēdu zem sevis. Ričards paskatījās augšup uz marķīzu. Viņš lūkojās uz Ričardu un aizvien vēl smaidīja; pamanījis, ka Ričards uz viņu skatās, marķīzs atlaida abas rokas no kāpšļiem un pamāja Ričardam.
Ričards juta ķermenim pārskrienam karstas tirpas. Maita, viņš nosčca, un atlaida labo roku no spraišļa, pasniedzās astoņas collas augstāk un satvēra nakamo spraisli. Tad viņš pacēla labo kāju par pakāpienu augstāk. Tad paveica to pašu ar kreiso roku. Pēc kāda laiciņa viņš jau bija pie līdzena jumta malas. Uzkāpis uz tā, viņš saļima.
Ričards gulēja un noraudzījās, ka marķīzs aizsoļo pa jumtu un attālinās no viņa. Ričards juta cieto jumta segumu zem sevis un varēja ar delnām sataustīt tā raupjo virsmu. Sirds krūtīs vēl aizvien dauzījās kā traka.
No tālienes atskanēja piesmakusi balss: Tevi te neviens nav saucis, de Karabass! Nu, tinies miglā! Pazudi!
Vecais Beilij, moži ieskanējās de Karabasa balss, tu nu gan šodien labi izskaties!
Ričards dzirdēja šļūcošus soļus panākam uz viņa pusi, un kāds viegli iebakstīja ar pirkstu viņam sānos. Ar tevi viss kārtībā, puikiņ? Man te viens stūķis sautējas, gribēsi? Strazda gaļiņa.
Ričards atvēra acis. Nē, paldies.
Vispirms viņš ieraudzīja spalvas. Nevarēja saprast, vai tas ir kažoks vai apmetnis, vai kāds vārdā nenosaucams apģērba gabals, šā vai tā, izskatījās, it kā tērps sastāvētu tikai no putnu spalvām. No spalvu kalna augšas staroja omulīga, krunkaina seja ar sirmu vaigubārdu. Katrs miesas pleķītis, ko nesedza putna spalvas, bija aptīts ar veļas auklām. Ričards neviļus atcerējās «Robinsona Krūzo» izrādi, ko viņš reiz bērnībā bija redzējis. Lūk, šis vīrs izskatījās tā, kā varētu izskatīties Robinsons Krūzo, ja nejauši būtu izmests uz augstceltnes jumta, nevis uz vientuļas salas.
Mani sauc par Veco Beiliju, zēn, vīrs ierunājās. Viņš sačamdīja kaklā iekārtas, stipri cietušas brilles un uzstutēja tās uz deguna. Vīrs kārtīgi nopētīja Ričardu caur saplaisājušajiem stikliem. Es tevi nepazīstu. Kā muižā tu kalpo? Kā tevi sauc?
Ričards uzslējās sēdus. Māja, uz kuras jumta viņi atradās, bija celta no brūna akmens, un tai bija ari tornis, kas slējās virs runātāju galvam. No torņa stūriem drūmi noraudzījās dažādi akmens nezvēri, kas radīti, lai gadu desmitiem spļautu lielus ūdeni no baisajiem purniem; lielākajai daļai trūka kādas ķetnas vai pleznas, dažiem laika zobs bija laupījis ari galvu. No pilsētas augšup cēlās klusināts ielu troksnis, kaut kur tālu lejā varēja dzirdēt aizgaudojam policijas sirēnu. Netālu no jumta malas torņa ēnā bija uzstutēta tāda kā brezenta būda, ka nojume ieskatoties ciešāk, varēja redzēt, ka tā ir gaužām veca, daudzkārt lāpīta brūna telts, ko pamatīgi izraibinājuši putnu mēsli. Ričards atvēra muti, lai beidzot pateiktu vecajam vīram savu vārdu.
- Ei, tu! Aizveries, marķīzs noskaldīja. Neiedomājies vēl kaut ko teikt. Un, pagriezies pret Veco Beiliju, Karabass sacīja: Zini, nevienam nepatīk cilvēki, kas bāž savu degunu, kur nepieklājas. Marķīzs pasita knipi vecajam vīram zem deguna tā, ka tas palēcās. Tā var palikt bez deguna. Nu pie lietas. Tu man jau divdesmit gadus esi vienu pakalpojumu parādā, veco zēn. Lielu pakalpojumu. Un nu es atnācu tam pakaļ.
Vecais Beilijs blisināja acis. Es biju muļķis, viņš klusi noteica.
Nu, muļķis kā jau muļķis, marķīzs piekrītoši noteica. Viņš iebāza roku mēteļa iekškabatā un izvilka bagātīgi izrotātu sudraba lādīti, nedaudz lielāku par tabakdozi un mazāku par cigāru kārbu. — Vai tu zini, kas tas ir?
- Es justos daudz labāk, ja nezinātu.
- Tev tā kādu laiku būs jāpaglabā pie sevis.
- Es negribu.
- Tev nav izvēles, marķīzs noteica. Jumta vīrs negribīgi paņēma lādīti un nedroši turēja to ar abām rokām, it kā tā kuru katru bridi varētu uzsprāgt. Marķīzs piebikstīja Ričardam ar melnā zābaka kantaino purngalu. — Labs ir, — viņš noteica, mums laiks kustēties. Marķīzs devās uz jumta tālāko stūri, un Ričards, beidzot uzslējies kājās, viņam sekoja, turēdamies cik vien iespējams nostatu no jumta malas. Marķīzs atvēra aiz skursteņu pudura paslēptas durvis torņa sānos, un viņi sāka rāpties lejup pa vāji apgaismotām vītņu kāpnēm.