- Kas viņš tāds bija? Ričards vaicāja, mēģinādams saskatīt pakāpienus blāvajā kāpņu gaismiņā. Abu kāpēju soļi smagi atbalsojās metāla kāpnēs.
Marķīzs de Karabass nošņaukājās. Tu tak laikam nenieka neesi sapratis no tā, ko es teicu, vai ne? Tu jau tāpat esi nepatikšanās līdz ausīm. Viss, ko tu dari, viss ko tu saki, viss, ko tu dzirdi, tikai padara lietu vēl trakāku. Tev atliek vienīgi cerēt, ka jau tagad neesi aizgājis par tālu.
Nu jau visapkārt bija pilnīgi tumšs, un Ričards gandrīz paklupa, kad izrādījās kāpnes ir atdūrušās zemē, un pakāpieni vairs neseko. Uzmani galvu, marķīzs ieteica un atvēra kādas durvis. Ričards ietriecās ar pieri durvju aplodā, novaidējās un pārkapa pār slieksni, iekļūdams tik spoži apgaismotā telpā, ka nācās aizlikt acīm priekšā roku.
Ričards vispirms paberzēja pieri un tad acis. Telpa, kurā viņi tikko bija ienākuši, nebija nekas cits kā viņa mājas kāpņu telpas saimniecības kambaris. Tas bija piekrauts ar slotām, vecām lupatām, dažnedažādiem tīrīšanas līdzekļiem, veļas pulveriem un grīdas vaska tūbām. Tā tālākajā stūrī, cik Ričards spēja saskatīt, nekādu trepju nebija, vien siena, pie kuras karājās pilnīgi nelietojams kalendārs ja vien, protams, negrasījās atgriezties 1979. gads.
Marķīzs pētīja plakātu ar uzrakstu Vai esat redzējuši šo meiteni?, kas aizvien vel karājās pie Ričarda durvīm. Nav viņas labākais foto, — viņš īsi noteica.
Ričards aizvēra aiz sevis saimniecības kambara durvis. Izņēmis no bikšu kabatas atslēgas, viņš atslēdza durvis un bija mājās. Aiz loga, kā viņš konstatēja drīzāk ar atvieglojumu nekā izbrīnu, joprojām bija vakars.
- Ričard, Dora priecīgi ierunājās, tu to izdarīji. Viņa, savukārt, bija nomazgājusies, un, kā izskatījās, mēģinājusi daudzmaz savest kartībā savas drēbes. No sejas un rokām bija nozudusi netīrumu kārta. Doras mati, ka izrādās, bija kastaņbrūni ar tādu kā vara un bronzas spīdumu. Ričards atsāka prātot, cik gan Dorai varētu būt gadu. Piecpadsmit, sešpadsmit? Vairāk? Nevarēja pateikt.
Dora bija uzvilkusi to pašu brūno ādas jaku, kas viņai bija mugurā tajā vakarā, kad Ričards viņu atrada; jaka bija meitenei daudz par lielu un šajā lidotāju formastērpam līdzīgajā apģērba gabalā Dora izskatījās vēl mazāka un trauslāka.
- Ja, tā varētu teikt, Ričards atbildēja.
Tad marķīzs de Karabass nometās Doras priekšā uz viena ceļa un, noliecis galvu, ierunājās: Mana kundze…
Dora acīmredzami sajutās neērti. Ak, celies, lūdzu, augšā, de Karabas! Man prieks, ka tu atnāci.
Marķīzs strauji piecēlās. Es tā saprotu, viņš sacīja, ka te izskanējuši tādi vārdi kā pakalpojums, ļoti un liels. Savienojumos.
- Vēlāk, Dora attrauca. Viņa piegāja pie Ričarda un saņēma viņa roku. Ričard. Paldies tev! Es ļoti augstu novērtēju to, ko tu esi darījis. Es nomainīju tavai gultai palagus. Un man ļoti gribētos, kaut es spētu tev kaut kā atlīdzināt par visu, ko esi manā labā darījis.
- Vai tu dodies prom?
Dora palocīja galvu. Tagad es būšu drošībā. Vairāk vai mazāk. Uz kādu laiciņu.
- Kurp tu dosies?
Viņa viegli pasmaidīja un pašūpoja galvu. Nē, nē. Par mani vairs nedomā manis tava dzīvē vairs nav. Tu biji brīnišķīgs. Viņa pastiepās uz pirkstgaliem un uzspieda vieglu, draudzīgu buču Ričardam uz vaiga.
- Un ja es kādreiz gribētu dot tev kādu ziņu…?
- Tu to nedarīsi. Nekad. Un… Dora mirkli sastomījās, paklau, man ir ļoti žēl, saproti?
Ričards muļķīgi blenza uz savām kurpēm. — Tev ne par ko nav jāatvainojas, viņš teica. Tas bija visai interesanti, viņš nedroši piebilda. To pateicis, Ričards sadūšojās atkal pievērst skatienu meitenei.
Bet viņa istabā vairs neviena nebija.
Treša nodala
svētdienas rītā Ričards paņēma betmobiļa formas telefonu, ko Modās tante pirms dažiem gadiem bija uzdāvinājusi viņam Ziemassvētkos un kas līdz šim brīdim bija gulējis skapja visaugstākajā plaukta, un iesprauda to veca telefona kontaktā. Viņš mēģināja sazvanīt Džesiku, taču bez panākumiem. Gan viņas atbildētājs, gan mobilais telefons bija izslēgti. Viņš iedomājās, ka Džesika varbūt devusies uz laukiem pie vecākiem, bet uz turieni zvanīt viņam kaut kā negribējās. Džesikas vecāki pret Ričardu izturējās noraidoši, turklāt katrs savādāk. Ne viens, ne otrs nebija tā īsti pieņēmis viņu kā nākamo znotu; patiesībā Džesikas māte pat reiz bija minējusi, ka Ričarda un Džesikas saderināšanās viņu ļoti sarūgtinājusi, un piezīmējusi, ka Džesika, ja vien to gribētu, varētu atrast sev kādu labāku līgavaini.
Abi Ričarda vecāki bija miruši. Tēvs bija aizgājis pēkšņi, aisirdslēkmi, kad Ričards vēl bija pavisam mazs. Mātes dzīvība kopš vīra nāves bija palēnām dzisusi gadu no gada, un, kad Ričards pārcēlās uz dzīvi Londonā, viņa izdzisa pavisam. Pusgadu pēc došanās uz Londonu Ričards bija sēdies vilcienā un braucis atpakaļ uz Skotiju, lai
būtu kopā ar mammu mazā lauku slimnīciņā, kur viņa vadīja savas pēdējās dienas. Dažbrīd viņa bija viņu pazinusi, dažbrīd saukusi Ričardu tēva vārdā.
Ričards sēdēja uz gultas malas un apcerēja savu stāvokli. Pēdējās divās dienās notikušais ar katru brīdi šķila aizvien neticamāks un neīstāks. īsta bija vienīgi Džesikas atstātā ziņa, ka viņa vairs nevēlas Ričardu redzēt. Lielāko dienas daļu viņš pavadīja, sēžot un klausoties automātiskā atbildētāja ierakstu atkal un atkal un katru reizi viņš cerēja izdzirdēt kaut mazu siltuma drusciņu viņas balsī, kaut niecīgāko samierināšanās iespēju. Taču tādas nebija.
Vienubrīd viņš apsvēra iespēju nokāpt lejā un nopirkt svētdienas avīzi, taču izlēma to nedarīt. Arnoldam Stoktonam, Džesikas bosam, šim daudzzodainajam vīram, kas sevi bija padarījis par dzīvu karikatūru, piederēja visi svētdienas laikraksti, ko Rupertam Mērdokam nebija izdevies pārņemt savās rokās. Stoktona avīzes rakstīja par Stoktonu, un arī citos laikrakstos viņš bija uzmanības centrā. Ričards nosprieda, ka svētdienas avīzes lasīšana varētu pielikt treknu punktu viņa pārdomām par vakariņām, uz kurām viņš piektdien nebija ieradies. Tā vietā, lai ietu pēc avīzes, Ričards iegāja karstā vannā un nosēdēja tur krietnu stundu, vēlāk uztaisīja sev pāris sviestmaižu un izdzēra vairākas tases tējas. Kādu bridi viņš paskatījās svētdienas televīzijas raidījumus, galvā nemitīgi konstruējot iespējamās sarunas ar Džesiku. Katru reizi iedomātais dialogs beidzās ar to, ka viņi metās viens otra apskāvienos un, asarām aumaļām līstot pār vaigiem, mežonīgi un kaismīgi mīlējās, un pēc tam viss atkal bija labi.
Pirmdienas rītā nenozvanīja Ričarda modinātājpulkstenis. Bez desmit deviņos viņš, portfeli vicinādams, izmetās uz ielas, kā jucis skraidīja šurpu turpu, mēģinādams noķert kādu taksometru. Viņš jau atviegloti uzelpoja, ieraugot tuvojamies lielu, melnu auto ar dzelteni spīdošu «taxi» uzrakstu uz jumta. Ričards iekliedzās un pamāja ar roku.
Tukšais taksometrs viegli paslīdēja viņam garām, nepievēršot paceltajai rokai nekādu uzmanību; vēl pēc mirkļa tas nogriezās ap stūri un prom bija.
Nākamais taksometrs. Atkal ar dzelteno signālzimi, ka brīvs. Šoreiz Ričards izskrēja ielas vidū un vēcinājās ar abām rokam. Taksists pastūrēja viņam garām un turpināja ceļu. Ričards, elsdams un lādēdamies, metās skriet uz tuvāko metro staciju.