Izgrābis no kabatas sīknaudu, viņš pieskrēja pie biļešu automāta, lai nopirktu vienu līdz Ceringkrosai. Viņš iemeta automātā pāris monētu, bet tās viena pēc otras izbira atpakaļ. Biļete tā arī neparādījās. Viņš mēģināja pie cita automāta. Tas pats. Tad vēl pie cita. Monētas bira atpakaļ. Kad Ričards devās par to pasūdzēties un nopirkt biļeti netālajā kasē, vīrietis pie lodziņa runāja pa telefonu un nepievērsa Ričardam nekādu uzmanību; viņš nedzirdēja vai negribēja dzirdēt ari Ričarda izsaucienus «Atvainojiet!» un «Hei!»; vīra telefonsarunu nespēja pārtraukt ari klauvēšana pie kases lodziņa ar monētu.
Pie velna! Ričards nobļāvās un metās pāri metro ieejas barjerai. Neviens viņu neaizturēja šķiet, nevienam gar viņu nebija nekādas daļas. Ričards nosvīdis un gluži bez elpas auļoja lejup pa eskalatoru un uzbrāzās uz pārbāztā perona tieši tai mirklī, kad piebrauca vilciens.
Bērnībā Ričardam reizēm rādījās murgi, sapnī viņš nekādi nespēja apliecināt, ka ir turpat, kur visi citi; lai kādu troksni viņš taisītu, lai ko arī viņš darītu, neviens viņam nepievērsa ne vismazāko uzmanību. Nupat viņš jutās tā, kā tajos murgos: pūlis viņu stumdīja un grūstīja, vieni kāpa iekšā vagonā, citi gribēja tikt ārā, un visi skrēja Ričardam virsū, ar tādu spēku, ka viņš knapi turējās kājās.
Par spīti tam Ričards nepadevās un visiem spēkiem spraucās uz priekšu. Viņš jau bija tikpat kā iekšā, pareizāk sakot, viņš bija pamanījies iespraukties vagonā par elkoņa desu, kad durvis sāka vērties ciet. Viņš rāva roku atpakaļ un pāris reižu iekliedzās cerībā, ka vadītājs atvērs vagona durvis kaut vai tik daudz, lai viņš varētu izraut iespiesto piedurkni. Taču vagons jau sāka kustēties, un Ričardam nācās aulēkšiem jozt tam līdzi pa peronu arvien ātrāk un ātrāk. Viņš nometa zeme portfeli un ar brīvo roku izmisīgi parāva iesprostoto piedurkni. Notirkšķēja audums, un Ričards novēlās zemē, sāpīgi nobrāzdams roku un sasizdams ceļgalu; bikses pie ceļgala ari bija pušu. Ričards mazliet grīļodamies pieslējās kājās un vilkās savākt savu nabaga portfeli.
Uzmetis īsu skatu nobrāztajai delnai, atirušajai piedurknei un saplēstajām biksēm, viņš pa akmens kāpnēm devās uz metro izeju. Ari pie izejas neviens viņam neprasīja biļeti.
Atvainojiet, ka nokavēju, Ričards teica, bet, kā izrādījās, biroja kņadā viņa atvainošanos neviens pat nepamanīja. Sienas pulkstenis rādīja 10:30. Viņš nosvieda portfeli uz krēsla un ar kabatlakatu notrausa sviedrus no pieres. Jūs nemūžam neticēsiet, kam es izkūlos cauri, kamēr tiku šurp, Ričards klāstīja. Tas bija kaut kāds murgs.
Viņš palūkojās uz savu rakstāmgaldu. Tur kaul kā trūka. Vai, precīzāk sakot, uz tā vispār nekā nebija. Kur ir manas mantas? viņš jau mazliet skaļāk vērsās pie tuvāk sēdošajiem darbabiedriem. Kur ir mans telefons? Un mani troļļi?
Viņš pārbaudīja atvilktnes. Tās arī bija tukšas; ne «Mars» iesaiņojuma papīriņš, pat ne atlocīta saspraude neliecināja, ka Ričards jelkad šeit būtu bijis. Runādamās ar diviem diezgan būdīgiem vīriem, uz viņa pusi nāca Silvija. Ričards piesteidzās viņai klāt. Silvij, kas te noliek?
- Ja, lūdzu? — Silvija pieklājīgi atsaucās. Viņa norādīja uz rakstāmgaldu, un dūšīgie vīri to sagrāba katrs aiz sava gala un sāka stiept ārā no biroja. — Uzmanīgi, Silvija aizrādīja.
- Mans galds. Kur viņi to nes?
Silvija izbrīnīta viņā paskatījās. Un jūs būtu…?
To tik man vēl vajadzēja, mērkaķi lādi, Ričards nodomāja. Ričards, — viņš izsmējīgi leica. Ričards Meihjū.
- Ak tā, Silvija tukši noteica, un viņas skatiens pārlija Ričardam pāri kā ūdens ietaukotai pilei. Ne taču, nejau tur. Žēlīga debess…! viņa uzsauca nesējiem un aizsteidzās viņiem pakaļ.
Ričards noskatījās, kā viņa attālinās, un devās uz Gerija darba vietu". Gerijs pašlaik rakstīja e-pastu. Ričards palūkojās ekrānā — (ierija topošais teksts bija visai piesātināts ar seksuālām fantāzijām, turklāt nešķita adresēts Gerija draudzenei. Ričards sašutis aizgāja galda otrā pusē. Gerij? Kas te notiek? Tas ir kaut kāds joks, vai ne?
Gerijs paskatījās apkārt, it kā būtu dzirdējis kādu neskaidru troksni. Viņš uzsita pa taustiņiem un aktivizēja datora ekrāna saudzētāju ar dancojošiem nīlzirgiem, tad papurināja galvu, it kā gribētu kaut ko izpurināt laukā, pacēla telefonklausuli un sāka sastādīt numuru. Ričards uzblieza ar roku pa aparātu, pārtraukdams savienojumu.
- Paklau, tas vairs nav smieklīgi. Es nezinu, ko jūs visi te spēlējat, bet… Viņam par lielu atvieglojumu, Gerijs beidzot palūkojās augšup. Ričards turpināja: Ja esmu atlaists, tad tā ari pasakiet ka esmu atlaists, nevis izliecieties, ka manis te nav.
Tad Gerijs pasmaidīja un sacīja: Sveiki! Ja-a! Esmu Gerijs Peruns. Kā varu jums palīdzēt?
- Nekā, Ričards vēsi atteica un devās prom no biroja, pamezdams portfeli uz Gerija rakstāmgalda.
Ričarda birojs atradās vienā no Strenda šķērsielām kādas vecas, samērā noplukušas ēkas trešajā stāvā. Džesikas darbavieta bija pašā Sitijā, milzīgas, kristāliskajam režģim līdzīgas spoguļstikla ēkas viduci. No Ričarda darba to šķīra piecpadsmit minūšu gājiens.
Ričards raita solī veica šo attālumu desmit minūtēs, aizsteidzās garām pirmā stāva apsargiem, iekāpa liftā un devās augšup. Brauciena laikā Ričardam bija izdevība sevi nopētīt lifta spoguļos. Pretī vērās vaļīga, šķība kaklasaite, saburzīts mētelis, bikses ar caurumu ceļgalā, sasvīdis matu ērkulis… Viņš nudien izskatījās atbaidoši.
Lifta durvis ar dziedošu troksni atvērās. Stāvs, kurā atradās Džesikas darba vieta, izcēlās ar dārgiem, pārsmalkiem sienu rotājumiem un labām mēbelēm. Blakus liftam sēdēja sekretāre, iznesīga un eleganta dāmīte, kuras ģērbšanās stils skaidri liecināja: alga, ko viņa saņem uz rokas, Ričarda rokām varētu likt tikai nolaisties. Pašlaik viņa bija iedziļinājusies «Cosmopolitan» lapās un nepacēla ne acu, kad Ričards pienāca pie viņas galda.
Man steidzami jārunā ar Džesiku Bertramu, Ričards nobēra. Ārkārtīgi svarīgi.
Sekretāre joprojām izlikās viņu neredzam; pašlaik viņa cītīgi aplūkoja labās rokas nagus. Ričards pagāja viņai garām un pa garo gaiteni devās uz Džesikas kabinetu. Viņš nepieklauvējis atvēra durvis un gāja iekša. Džesika stāvēja pie trim milzīgiem plakātiem, uz kuriem bija rakstīts: «Eņģeļi par Angliju ceļojošā izstāde». Katru plakātu rotāja cits eņģeļa attēls. Izdzirdējusi kādu ienākam, viņa pagriezās un saulaini uzsmaidīja.
Džesika. Paldies Dievam! Paklau, man šķiet, ka es jūku prātā, kaut kas nav kārtībā. Sākas ar to, ka no rīta neapstājās neviens taksis, un tad birojs, un metro, un … viņš parādīja atirušo piedurkni. Varētu domāt, ka esmu kļuvis par kaut kādu nepersonu. Džesika vēlreiz iedrošinoši uzsmaidīja. Paklau, Ričards sacīja, man patiešām žēl par to vakaru. Nejau par to, ko es darīju, bet, ka es tevi aizvainoju, un… patiešām, man ir ļoti žēl, bet nu viss ir sagājis galīgā ķīselī, un es vairs nezinu, ko iesākt.
Džesika palocīja galvu, turpināja līdzjūtīgi smaidīt un tad teica: Jus, droši vien, tagad nodomāsiet, ka esmu ļoti nejauka, bet es nudien slikti atceros sejas. Vienu mirklīti, es zinu, ka tūdaļ atcerēšos…
Tajā pašā mirkli Ričards aptvēra, ka tas, kas notiek, nav vis joks, kā viņš bija domājis. Viņš juta pakrūtē savelkamies smagu kamolu. Lai arī kāds murgs bija viss pašlaik notiekošais, tā diemžēl bija īstenība. Nevis pārrnācīšana vai vazāšana aiz deguna.
Lai nu paliek, viņš apstulbis noteica. Nav svarīgi.