Ričards izgāja no kabineta un devās uz liftu. Viņš jau gandrīz grasījās kāpt iekšā, kad izdzirda Džesikas saucienu.
- Ričard!
Viņš apsviedās riņķī. Tas tomēr bija joks. Tāda varen smalka atriebīga'spēlīte. Katrā ziņā, kaut kas, ko var saprast un izskaidrot. Ričard. .. Meiberij? Džesika izskatījās lepna, ka izdevies tik daudz atcerēties.
- Meihjū, — Ričards noteica un iekāpa liftā. Durvis nodzindzināja skumju aizvēršanās dziesmiņu, un viņš devās lejā.
Izmisis, pikts un apvainojies viņš soļoja mājup. Reizi pa reizei viņš bija mēģinājis pamāt kādam taksometram, tiesa, bez īstas cerības, ka tas apstāsies, un neapstājās arī. No vilkšanās pa ielām smeldza kājas, sūrstēja acis, un par spīti tam visam, Ričards bija pārliecināts, ka pēc laiciņa pamodīsies normālā, parastā pirmdienas rītā, un sāksies kārtīga, godīga diena.
Beidzot nonācis mājās, viņš salaida vannā karstu ūdeni, un, nometis drēbes uz gultas malas, kails izgāja cauri dzīvoklim, un iekāpa tīkami karstajā vannā. Viņš jau grasījās aizsnausties, kad durvīs noskrapstēja atslēga, tās atvērās un tika atkal aizvērtas no iekšpuses, un patīkama vīrieša balss sacīja: — Protams, jūs esat pirmā, kam šodien izrādu dzīvokli, bet gribētāju ir krietni vairāk, nekā diennakts stundās iespējams ietilpināt.
Nav gan tik plašs, kā izskatījās plānā, ko mums atsūtījāt, sieviete sacīja.
Dzīvoklis ir kompakts, tas tiesa, vīrietis atbildēja. — Taču tas drīzāk būtu uzskatāms par dzīvokļa plusu.
Ričardam nebija ienācis prātā aizslēgt vannas istabas durvis. Viņš taču, galu galā, bija viens pats mājās.
Jūs teicāt, ka dzīvoklis ir nemēbelēts, ierūcās piesmakusi vīrieša balss. Šis, man jāsaka, izskatās sasodīti mēbelēts.
- Iepriekšējais iemītnieks laikam atstājis te savas mēbeles. Dīvaini, viņi man par to neko neteica.
Ričards piecēlās vannā stāvus. Pēc mirkļa, aptvēris, ka viņš taču ir kails un ka tie cilvēki kuru katru brīdi var pavērt durvis, viņš atkal apsēdās. Izmisis viņš palūkojās apkart pēc dvieļa. — Paskat tik, Džordž, no gaiteņa atskanēja sievietes balss, te pat dvieli kāds atstājis!
Ričards aplūkoja lufu, pustukšu šampūna pudeli un mazu, dzeltenu gumijas pilīti, un atzina tos par nederīgiem dvieļa aizvietotājiem. Un kāda ir vannas istaba? sieviete jautāja. Ričards paķēra masāžas sūkli un pašāva to priekšā šekumam. Viņš pieslējās kājās, atspieda muguru pret sienu un sagatavojās pazemojumam. Atvērās durvis, un vannas istabā ienāca trīs cilvēki jauns vīrietis kamieļvilnas mētelī un pusmūža pāris. Ričards mēģināja saprast, vai ienācēji ir tikpat šokēti, kā viņš.
- Tāda pamaza jau ir, sieviete noteica.
- Kompakta, — maigi pārlaboja kamieļvilnas mētelis. — Viegli uzkopjama. Sieviete pieskārās ar pirkstu izlietnes malai un sarauca degunu. Liekas, esam visu apskatījuši, vecākais vīrietis norūca. Visi trīs devās ārā no vannas istabas.
- Šis dzīvoklis varētu būt visai ērts, gaitenī skanēja sievietes balss. Saruna turpinājās nedaudz klusāk. Ričards izkāpa no vannas un pieliecās pie durvju spraugas. Viņš pamanīja uz krēsla nosviesto dvieli, izliecās pa durvīm un žigli to pievāca. Mēs to ņemam, sieviete noteica.
- Tiešām? kamieļvilnas mētelis pārvaicāja.
- Tas nudien šķiet visai ērts, sieviete paskaidroja, vai vismaz par tādu kļūs, tiklīdz padarīsim to mājīgāku. Vai dzīvoklis varētu tikt atbrīvots līdz trešdienai?
- Protams. Jau rīt pat mēs izvāksim no šejienes visus krāmus, un dzīvoklis būs kārtībā.
Vannas istabas durvīs parādījās dvielī ietinies, nosalis un pilošs Ričards. Tie nav nekādi krāmi, viņš protestēja. Tās ir manas mantas.
— Nu tad mēs rit ieiesim jūsu biroja pēc atslēgām, sarunāts?
- Atvainojiet, Ričards žēli ierunājās, — bet šeit dzīvoju es.
Trijotne aizspraucās Ričardam garām un devās laukā no dzīvokļa. — Bija patīkami ar jums sadarboties, — kamieļvilnas mētelis sacīja.
'Vai jūs mani vispār dzirdat!? Šis ir mans dzīvoklis. Es te dzīvoju.
Rit atsūtiet līgumu man pa faksu, vecākais vīrietis noteica, un durvis aiz trijotnes aizcirtās. Ričards palika stāvam sava nu jau, kā varēja saprast, bijušā, dzīvokļa priekšnama klusumā, un viņu kratīja auksti drebuļi. Tas, kas te notiek, Ričards paziņoja pasaulei, rodot klausītāju vien savās paša ausīs, nav pa īstam. Lukturiem mirgojot, iezvanījās betmentelefons. Ričards piesardzīgi pacēla klausuli. Hallo?
Kādu brīdi klausulē bija dzirdami vien sprakšķi un sīkšana, it kā zvanītu no otras pasaules malas. Pēc mirkļa kāds ļoti oficiālā tonī atsaucās: Mister Meihjū?… Mister Ričard Meihjū!
Jā, Ričards vienkārši noteica, un tad atviegloti piebilda: Jūs mani dzirdat! Paldies Dievam! Kas zvana?
- Mēs ar kolēģi sestdien pie jums viesojāmies. Es mēģināju noskaidrot dažas lietas, kas saistītas ar kādu jaunu dāmu. Vai atceraties? zvanītāja balss izklausījās gluma, glūnīga, lapsīga.
Ak tā. Protams. Tas esat jūs.
- Mister Meihjū. Jūs teicāt, ka Doras pie jums nav. Mums ir dibināti iemesli domāt, ka jūs pietušējāt patiesību mazliet vairāk, nekā pieklātos.
- Savukārt jūs stāstījāt, ka esat viņas brālis.
- Visi vīrieši ir brāļi, mister Meihjū.
- Viņas te vairs nav. Es nezinu, kur viņa ir.
Pietiek, ka mēs to zinām, mister Meihjū. Mūsu rīcībā ir pilnīgas ziņas abos jautājumos. Un, ja gribam būt pavisam atklāti, un esmu drošs, ka jūs gribat, lai esmu pilnīgi atklāts, mister Meihjū, jūsu vietā es vairs daudz neraizētos par jauno dāmu. Viņas dienas ir skaitītas, un šis skaitlis nebūt nav rakstāms ar diviem cipariem.
- Kāpēc jūs man zvanāt?
Mister Meihjū, Krups pārgāja uz tēvišķu toni, vai zināt, kā garšo jūsu paša aknas? Ričards klusēja. Ziniet, misters Vandemārs man apsolīja, ka viņš personīgi tās izgriezīs un sabāzīs jums mutē, pirms pārkodīs jūsu šauro nabaga rīklīti. Tad jau jums būs iespēja uzzināt, vai ne?
Es zvanu policijai. Jums nav nekādu tiesību man draudēt.
- Mister Meihjū. Varat zvanīt, kam vien tīk. Bet es gan negribētu sacīt, ka mēs jums draudam. Mēs ar misteru Vandemāru nemēdzam draudēt, vai ne, mister Vandemār?
- Interesanti, ka vēl to varētu nosaukt?
— Par solījumu, cauri sprakšķiem un elpas sēkoņai klausulē atskanēja Krupa balss. Mēs zinām, kur jūs dzīvojat. To pateicis, Krups nolika klausuli.
Ričards kādu brīdi stīvi blenza uz telefonu, tad trīsreiz piespieda deviņnieka podziņu, lai piezvanītu ugunsdzēsējiem, policijai un ātrajai palīdzībai vienlaikus. — Glābšanas dienests klausās, operators atsaucās, kurš no dienestiem jums vajadzīgs?
— Savienojiet mani ar policiju, lūdzu! Viens mani tikko draudēja nogalināt, un nešķita, ka viņš jokotos.
Klausulē bija klusums. Ričards nosprieda, ka pašlaik viņš tiek savienots ar policiju. Pēc brīža otrā klausules galā ierunājās tas pats operators: — Glābšanas dienests klausās! Hallo! Runājiet, lūdzu! Hallo! Ričards nolika klausuli, iegāja guļamistabā un apģērbās jo viņš bija nosalis un nobijies, un nebija nekā prātīgāka, ko iesākt.
Pēc brīža, nedaudz apdomājies, viņš izvilka no pagultes melnu sporta somu, un ielika lajā zeķes. Veļu. Pāris teniskreklu. Pasi. Naudasmaku. Viņam mugurā bija džinsi, sporta kurpes un plāns džemperis. Vienubrīd Ričards atcerējās, kā meitene, kura bija saukusi sevi par Doru, toreiz atvadījās. Kā viņa bija pieklususi, samulsusi un teikusi, ka viņai ļoti žēl.