Tu to zināji, Ričards teica tukšajai istabai. Tu zināji, ka tā būs. Viņš iegāja virtuvē, paņēma no trauka pāris augļu un ielika somā. Viņš aizvilka somas rāvējslēdzi un devās ārā tumšajās ielās.
Bankas automāts dūkdams ierija viņa karti. Pēc uzraksta «Lūdzu, ievadiet PIN kodu» parādīšanās ekrānā Ričards uzklikšķināja savu slepeno PIN (D-I-K-S). Ekrāns satumsa. Uz mirkli tajā pazibēja uzraksts «Lūdzu, gaidiet!»; tas nodzisa, un ekrāns satumsa. Automātā dziļumos kaut kas rūca un dārdēja.
«Karte nav derIga. Lūdzu, sazinieties ar izdevējiestādi!». Atskanēja griezīgs pīkstiens, un automāts izstūma karti.
Vai jums ir karls bišķis sīknaudas? Ričardam aiz muguras ieskanējās nogurusi balss. Ričards pagriezās un ieraudzīja neliela auguma plikpaurainu vīru ar paplānu, savēlušos dzeltenu un sirmu matu bārdeli. Vecā vīra seju vagoja netīras, melnas rievas. Zem dubļainā mēteļa bija redzams noskrandis džemperis tikpat pelēks kā viņa pelēkās, duļķainās acis.
Ričards pasniedza sirmgalvim savu kredītkarti. Te būs, viņš sacīja. Ņemiet. Te ir aptuveni tūkstoš piecsimt mārciņu, ja varat tās dabūt ārā.
Virs pastiepa ielas nomelninātos pirkstus, paņēma karti, brīdi pagrozīja to, un tad stingri noteica Milzu paldies. Pielikšu vēl sešdesmit pensu, un sanāks varena kafija. — To pateicis, vīrs atdeva Ričardam karti un devās projām.
Ričards paķēra somu un steidzās vīram pakaļ. Ei, pagaidiet, viņš īsi iesaucās. Jūs taču mani redzat!
Manām acīm nekas nekaiš, vīrs atteica.
Klau, vai esat dzirdējis par tādu vietu kā Klīstošais tirgus? Man tur jānokļūst. Jāsameklē viena meitene vārdā Dora… kamēr Ričards runāja, vīrs bija sācis bailīgi kāpties atpakaļ. Klausieties, man patiešām vajadzīga palīdzība, Ričards teica. Nu lūdzu!
Vīrs blenza uz Ričardu, neizrādot ne mazāko vēlmi palīdzei. Ričards nopūtās. Nu tad neko, viņš novilka, atvainojiet, ka aizkavēju. Viņš pagriezās un, satvēris somas rokturi abās rokās tik stipri, lai lās mitētos drebēt, devās prom pa Haistrītu.
— Eu, vīrs nosēca viņam pakaļ. Ričards palūkojās pār plecu. Večuks enerģiski māja ar roku. Panāc šurp! viņš teica. Nu, veiklāk, veiklāk! Vīrs iesteidzās pamestā ceļmalas namā un pa atkritumu klātiem pakāpieniem kāpa lejup uz pagrabstāvu. Ričards klumburēja viņam pakaļ. Vecais atgrūda vaļā durvis kāpņu gala un, pagaidījis, līdz Ričards ienāk, aizvēra tās atkal ciet. Viņi palika tumsā. Atskanēja skrapšķis, un švirkstot iedegās sērkociņš. Vecais pielika to pie vecas dzelzceļnieku lampiņas; ta uzliesmoja ar vēl mazāku liesmiņu nekā sērkociņš, un pēc mirkļa Ričards vecā vīra pavadībā uzsāka ceļu tumsā.
Telpā oda pēc pelējuma, sasmakuša ūdens un veciem ķieģeļiem, pēc puvuma un tumsas. Kur mēs esam? Ričards čukstus vaicāja.
Pavadonis nošņācās, lai viņš klusē. Viņi bija tikuši pie nākamajām durvīm. Vecais vīrs pa tām ritmiski pabungoja, un durvis atvērās.
Uz mirkli Ričardu apžilbināja spēja gaisma. Pēc tam viņš ieraudzīja, ka atrodas plašā, velvētā zalē, pazemes hallē, ko izgaismoja daudzu mazu ugunskuru liesmas. Visa telpa bija ugunskuru pilna; pie katra no tiem stāvēja pelēki ļautiņi un cepa uz iesmiem sīkus dzīvniekus. Ļaudis tekalēja no viena ugunskura pie otra. Ričards pēkšņi iedomājās, ka vieta, kurā viņš bija nokļuvis, līdzinās ellei tādai, kādu viņš lo bija iztēlojies bērnībā. Ugunskuru sīvie dūmi koda kaklā, un Ričards ieklepojās. Piepeši viņam pievērsās vairāki desmiti stīvu, nedraudzīgu skatienu.
Uz Ričarda un viņa pavadoņa pusi steidzās kāds garmatains vīrs. Viņam bija lēkšķaina bārda un skrandainas drānas, ko rotāja trīskrāsaini rudi, balti un melni kažokādu gabali. To salikums atgādināja plankumainu kaķa kažoku. Vīrs noteikti bulu garāks par Ričardu, ja izslietos, taču viņš gāja, saliecies kūkumā un pierāvis rokas pie krūtīm.
Pirkstus viņš turēja saspiestus cieši kopā. Kas? Kas tas tāds? Kas tas tāds ir? virs jautāja Ričarda pavadonim. Ko tu mums esi atvedis, īliastr? Runa, runā, runā!
— Viņš ir no Augšzemes, vecais vīrs atbildēja. (Iliastrs?[2] ričards nodomāja.) Viņš apjautājās par lēdiju Doru. Un Klīstošo tirgu. Tāpēc vedu viņu pie tevis, lord Zurkmēli. Domāju, zināsi, ko ar viņu iesākt. Viņiem apkārt jau bija salasījies vesels pulciņš kažokādās tērptu cilvēku: vīrieši, sievietes un pat daži bērneļi. Dīvaini raustīgā gaitā viņi virzījās arvien tuvāk, brīžam kažokādainie stāvēja kā sastinguši, tad atkal sparīgi rāvās uz Ričarda pusi.
Lords Zurkmēlis iebāza roku savās skrandās un izvilka apmēram astoņas collas garu dīvaina paskata stikla lausku. Tās platākajam galam bija aptīta pussakaltusi adas sloksne, kas veidoja tādu ka rokturi. Stikla šķautnēs atspīdēja ugunskuru liesmas. Lords Zurkmēlis pielika stikla dūci Ričardam pie rīkles.
Ak, jā. Jā, jā, jā, viņš irgdams noteica, es tiešām zinu, ko ar viņu iesākt.
Ceturta nodala
misters krups un misters vandemārs bija iekārtojuši savu mitekli Viktorijas laika slimnīcas pagrabā. Pirms desmit gadiem Valsts Veselības dienests bija slimnīcu slēdzis budžeta samazinājuma dēļ. Ēkas pārpircēji sākotnēji bija paziņojuši, ka izbūvēs bijušajā slimnīcas ēkā nepieredzēti smalkus luksusa dzīvokļus, bet šie plāni drīz pēc slimnīcas slēgšanas bija pagaisuši, un ēka jau gadiem stāvēja noplukuši, tukša un lieka. Logi bija aizsisti ar dēļiem, durvīm priekšā karājās smagas atslēgas. Jumts bija caurs, un tukšajās telpās lija iekšā lietus, samērcēdams un pūdēdams griestus un sienas. Uz šauro iekšpagalmu vērstajiem logiem cauri izkļuva vien nedaudz pelēkas, nemīlīgas gaismas.
Tukšās slimnīcas pagrabstāvā bija saspiedušās vairāk nekā simts mazu telpiņu; vairums no tām bija tukšas, bet daudzās glabājās vecā slimnīcas mantība. Kādu telpu aizņēma zema, masīva plīts, bet citā stāvēja tukšas vannas un tualetes podi. Vairumā telpu grīdas klāja sekla, eļļaina lietusūdens kārta, kas meta tumsas un noplukuma atspulgus pelējošajos griestos.
Ja jūs dotos lejup pa slimnīcas kāpnēm un izietu cauri pamestajām dušas telpām un personāla tualetēm, garām telpai, kas pilna ar stikla lauskām, telpas griesti bija nogāzušies, atklājot plašu skatu uz augšstāvu, jūs nonāktu pie sarūsējušām metāla kāpnēm, kuru kādreizējais baltais krāsojums pārvērties slapjās, atlupušās krāsas plēksnēs. Un, ja jūs kāptu pa šīm kāpnēm lejā, šķērsotu dūksnājam līdzīgo laukumiņu kāpņu galā un izsprauktos pa pussatrunējušajām koka durvīm, jūs nokļūtu zem pagraba; milzīgā telpa, kur slimnīcas pastāvēšanas simt divdesmit gados tikuši krauti slimnīcas atkritumi. Šajā telpā misters Krups un misters Vandemārs bija iekārtojuši savu pagaidu mītni. Sienas bija gluži slapjas, no griestiem pilēja ūdens. Telpas kaktos, kaudzēs sastumtas, gulēja visdažādākās lietas, arī tādas, kas reiz bijušas dzīvas.
Misters Krups uti misters Vandemārs nosita laiku. Vandemārs bija kaut kur atradis simtkāji — gandrīz astoņas collas garu oranžsārtu radījumu ar snaikstīgiem, indīgiem taustekļiem Vandemārs ļāva tam skraidīt pa rokām, skatījās, kā simtkājis, izlocījies cauri pirkstu starpām, ielīda labās rokas piedurknē un pēc brīža izbāza taustekļus no kreisās. Krups spēlējās ar žiletēm. Vienā stūri viņš bija atradis veselu kārbu vaska papīrā ietītu piecdesmitgadīgu žilešu, un nu mēģināja izdomāt, ka tās varētu izmantot.
Ja es drīkstētu lūgt jūsu uzmanību, mister Vandemār, viņš stiepti noteica. Uzmet savas mazās, apaļās ačteles lūk, šim.