Vandemārs maigi iespieda simtkāja galvu starp milzīgo īkšķi un drukno rādītājpirkstu, lai tas pārstāj dīdīties. Viņš palūkojās uz misteru Krupu.
Krups bija piespiedis kreiso plaukstu ar izplestiem pirkstiem pie sienas. Otra rokā viņš paņēma piecas žiletes, rūpīgi nomērķēja un meta tas pret sienu. Visas žiletes iegriezās sienā starp mistera Krupa pirkstiem; viņš bija izpildījis nažu metēja priekšnesumu miniatūrā. Misters Krups atrāva roku no sienas; žiletes palika, iezīmējot vietu, kur bijuši Krupa pirksti. Misters Krups vērsās pie drauga, gaidīdams atzinību.
Misters Vandemārs nebūt negrasljās viņu slavēt. Nu, un kas tad tur ko mācēl? viņš jautāja. Tu netrāpīji nevienā pašā pirkstā.
Misters Krups nopūtās. Tiešām netrāpīju? viņš pārvaicāja. Nu ko, pārgriez man rīkli -tev ir taisnība. Kā es varēju būt tāds ņuņņa? — Viņš izvilka no sienas vienu žileti pēc otras un nometa tās uz koka galda. — Varbūt pats parādīsi, kā tas jādara?
Misters Vandemārs palocīja galvu. Viņš ielika simtkāji atpakaļ tukšajā ievārījuma burkā. Tad viņš piespieda kreiso roku pie sienas un atvēzēja labo, kurā vizēja bīstami ass un lieliski līdzsvarots nazis. Vandemārs piemiedza acis un meta. Nazis nosvilpa gaisā un ietriecās mitrajā sienas apmetumā, asmens bija izdūries cauri mistera Vandemāra rokai.
Iezvanījās telefons.
Misters Vandemārs palūkojās uz Krupu redzami apmierināts un joprojām pienaglots pie sienas. Tā, redz, tam ir jāizskatas, viņš noteica.
Telpas stūrī stāvēja vecs, senlaicīgs telefona aprāts ar divdaļīgu klausuli, ko neviens nebija lietojis kopš divdesmitā gadsimta divdesmitajiem gadiem. Telefons bija darināts no koka un bakelita. Misters Krups pacēla pie auss liekamo klausules daļu, kas bija iekārta ar audumu apvilktā vadā, un klausules otrajā daļā, kas bija piestiprināta pie aparāta pamatnes, pieglaimīgā balsī sacīja. Krups un Vandemārs. Vecā firma. Traucēkļu iznīcināšana, šķēršļu novākšana, rūpes par jūsu zobiem.
Runātājs otrā klausules galā kaut ko pateica. Misters Krups pārgāja uz verdziski pieglaimīgu toni. Misters Vandemārs paraustīja kreiso roku. Nazis nenāca laukā no sienas.
Ak, jā, ser. Jā, protams. Un vai drīkstu piebilst, ka jūsu telefoniskā klātbūtne pielej ar gaismu un prieku mūsu citādi vienmuļo un drūmo dienu? Vel viena pauze. Jā, es jau beidzu pielīst. Jā, ar prieku. Jā, mums bija tas gods, un… ko mēs zinām? Mēs zinām, ka… sekoja īss pārtraukums; Krups lēni un domīgi paurbināja degunu, un tad teica: Nē, mēs nezinām, kur viņa pašreiz atrodas. Bet mums tas nav vajadzīgs. Šovakar viņa būs tirgū, un… Krups saknieba lūpas, bet jau pēc brīža teica: Mums nav ne vismazāko nolūku bojāt tirgus omulību. Drīzāk domājam sagaidīt, kad viņa dosies no tirgus projām, un tad nolobīt… Krups kādu brīdi klausījās, laiku pa laikam pamādams ar galvu.
Misters Vandemārs joprojām pūlējās izvilkt nazi no sienas un atbrīvot roku, bet nazis bija ieurbies sienā visai pamatīgi.
- To varētu nokārtot, jā, Krups teica klausulē. Es gribēju teikt, tas tiks nokārtots. Protams. Jā. Es to saprotu. Vai mēs, ser, varētu, lūdzu parunāt par… taču Krupa sarunu biedrs jau bija nolicis klausuli. Misters Krups vēl kādu brīdi blenza uz klausāmo radziņu, pirms uzkāra to atpakaļ uz āķa. Tev, protams, šķiet, ka tu esi baigi gudrais, viņš nočukstēja. Tad Krups pamanīja mistera Vandemāra pūliņus un noteica: Izbeidz. Viņš pastiepās uz priekšu, izrāva nazi no sienas un mistera Vandemāra rokas un nolika uz galda.
Misters Vandemārs pakratīja atbrīvoto roku, palocīja pirkstus un notīrīja no naža asmens slapjos ģipša krikumus. Kas tas bija? viņš jautāja.
Mūsu darba devējs, Krups teica. — Izskatās, ka ar to otru nekas nesanāks. Par jaunu. Tai būs jābūt Doras jaunkundzei.
Tātad mums vairs nav tiesību viņu nogalināt?
- Tā nu tas, mister Vandemār, būtu saprotams, tā gan. Un vēclass="underline" rādās, ka Doras jaunkundzīte ir paziņojusi, ka nolīgs sev miesassargu. Šovakar. Tirgū.
- Un tad? misters Vandemārs uzspļāva rokas virspusei tai vietā, kur bija gājis cauri naža asmens, un plaukstai, kur asmens bija izspraucies laukā. Viņš izberzēja siekalas ar masīvo īkšķi. Rēta aizvērās ka aizsūta, un brūce pazuda.
Misters Ka ups pacēla no grīdas savu melno, smago un no vecuma spīdīgo mēteli un uzvilka to mugurā. Es gribēju jautāt, mister Vandemār, viņš teica, vai mums ari nevajadzētu nolīgt sev miesassargu?
Misters Vandemārs ieslidināja nazi atpakaļ piedurknē iešūtajā makstī. Uzvilcis mēteli, viņš iebāza rokas dziļi kabatās un priecīgi pārsteigts atrada vienā no tām tikpat kā neskartu peli. Jauki. Viņš bija izsalcis. Mistera Krupa jautājumu viņš pārdomāja tik rūpīgi, kā anatoms, kas uzšķērdis savu mūža mīlestību, un, izsekojis partnera domugaitai, misters Vandemārs sacīja: Mums nevajag miesassargu, mister Krup. Mums neviens nevar nodarīt pāri. Mēs paši darām pari.
Misters Krups izslēdza gaismu. Labi, mister Vandemār, viņš noteica, tīksminādamies par izteikto vārdu skaņu kā viņš tīksminājās par visu vārdu skaņu, ja mums iegriež, vai mums asiņo brūces?
Misters Vandemārs, stāvēdams tumsā, brītiņu to apsvēra, un tad skaidri un noteikti atbildēja: Nē.
Spiegs no Augšpasaules? lords Zurkmēlis jautāja. Ko-e? Man vajadzētu tevi uzšķērst no rīkles līdz kuņģim un pazīlēt nākotni tavās zarnās.
— Paldau, Ričards dvesa, balstīdamies ar muguru pret sienu un juzdams pie ādamābola stikla lauskas malu. Man šķiet, ka jūs esat nedaudz kļūdījušies. Mani sauc Ričards Meihjū. Varu pierādīt, kas es esmu. Man līdzi ir bibliotēkas apmeklētāja karte. Kredītkartes. Manas mantas, viņš izmisis piebilda.
Ričards ievēroja, ka otrā zāles galā ļaudis metās ceļos, klanījās un palika, pieplakuši pie zemes, viņš to redzēja neparasti skaidri, kā jau cilvēks, kam viens trakais grasās pārgriezt rīkli ar stikla lausku. Viņiem garām slīdēja kāds sīks, melns radījums. Man šķiet, ka brīdis pārdomu spētu pierādīt, ka mēs visi esam nošāvuši greizi, Ričards sacīja. Viņš nesaprata neko no tā, ko pats runāja, tikai juta, ka vārdi paši veļas laukā no mutes, un apzinājās, ka, ja jau viņš runā, viņš aizvien vēl ir dzīvs. Vai jūs, lūdzu, nepaņemtu šito nost, un atvainojiet, tā ir mana soma, pēdējā frāze bija domāta sīkai, netīrai pusaugu skuķei, kura bija paņēmusi Ričarda somu un nadzīgi svieda no tās laukā Ričarda mantas.
Apkārt stāvošie cilvēku pūliši turpināja klanīties un palika, pieplakuši pie zemes, melnā radība bija jau pavisam tuvu. Kad tā sasniedza pūliti, kura ielenkumā stāvēja Ričards, neviens pienācēju nepamanīja. Visi apkārtstāvošie blenza uz Ričardu.
Pienākušais radījums izrādījās žurka. Tā aizdomīgi palūkojās augšup uz Ričardu. Viņam piepeši šķita, it kā žurka būtu viņam piemiegusi ar sīko, melnas eļļas pilienam līdzīgo aci. Tā skaļi nopīkstējās.
Vīrs ar stikla lausku nometās ceļos. Cilvēki, kas stāvēja viņiem apkārt, darīja tāpat. Pēc īsa pārdomu mirkļa un mazliet neveiklāk nekā pārējie ceļos nometās arī bezpajumtnieks, ko pirmīt bija nosaukuši par īliastru. Ričards bija vienīgais, kurš bija palicis stāvam kājās. Tievais meitēns parāva Ričardu aiz elkoņa, un arī viņš nokrita uz viena ceļa.
Lords Zurkmēlis noliecās tik zemu, ka viņa garie mati skāra grīdu, un kaut ko atplkstēja žurkai pretī, raustīdams degunu, rādīdams zobus, iespiegdamies un šņākdams, un visādi citādi atgādinādams milzu žurku.
- Vai kāds varētu man paskaidrot… Ričards murmināja.