- Klusu! pavēlēja sīkā meitene.
Žurka, kā šķita, mazliet nievīgi iekāpa lorda Zurkmēļa netīrajā rokā, un vīrs to godbijīgi pacēla Ričarda sejas augstumā. Žurka, vērodama Ričardu, lēni šūpoja asti. Šis ir Pavēlnieks Garaste no Pelēko klana, — lords Zurkmēlis sacīja. Viņš teic, tu izskaties pārsteidzoši pazīstams. Grib zināt, vai ir tevi iepriekš redzēj's.
Ričards palūkojās uz žurku. Žurka raudzījās uz Ričardu. Es pieļauju, ka tā varētu būt, Ričards atzina.
- Viņš stāsta, ka esot nogādājis rīkojumu marķīzam de Karabasam.
Ričards palūkojās uz žurku vērīgāk. Tā ir tā žurka? Jā, mēs esam
tikušies. Patiesību sakot, es esmu metis viņai ar televizora pulti. Vairāki apkārt stāvošie ļaudis izskatījās šokēti. Tievā meitene pat iespiedzās. Ričards nepievērsa viņiem uzmanību. Vismaz kaut kas šajā ārprātā viņam šķita pazīstams. Cau, Žurciņ, viņš teica. Jauki tevi atkal satikt. Vai tu zini, kur ir Dora?
Žurciņ! meitene atkārtoja, pa pusei pīkstienā, pa pusei kā aizrīdāmās. Pie meitenes noskrandušā tērpa bija piesprausta pabalējusi sarkana nozīmīte, viena no tām, kādas reizumis tiek piespraustas dzimšanas dienu apsveikumiem. Uz tās bija saskatāms dzeltens uzraksts, kas vēstīja: man ir i i .
Lords Zurkmēlis brīdinoši pavicināja savu stikla durkli. Tev nav brīv vērsties pie Pavēlnieka Garastes, saki vien man, kas sakāms, — viņš teica. Žurka pavēloši nopīkstejās. Vīrs sadrūma. Viņu? viņš pārvaicāja, nicīgi skatoties uz Ričardu. Man nudien nav neviena lieka ļautiņu. Kā būtu, ja vienkārši pārgrieztu viņam rīkli un aizsūtītu pie Rensteles ļaudīm…
Žurka vēl reizi pavēloši nopīkstejās, tad nolēca no vīra pleca un pazuda vienā no daudzajām alām sienas malā.
Lords Zurkmēlis pieslejās kājās. Viņam pievērsās desmitiem acu pāru. Zurkmēlis pagriezās uz zāles pusi un palūkojās uz saviem padotajiem, kas stāvēja, saspiedušies ap dūmojošiem ugunskuriem. — Es nesaprotu, uz ko jūs tā blenžat! viņš noaurojās. Kurš uzmanīs iesmus, ko? Jūs gribat, lai rijamais sadeg? Te nav nekā, ko redzēt. Tinieties! Tūlīt, tūlīt pazūdiet visi! Ričards satraukts piecēlās kājās. Viņam bija notirpusi kreisā kāja, un nu viņš to berzēja, lai atjaunotu asinsriti. Kāju durstīja kā ar adatiņām. Lords Zurkmēlis pievērsās Iliastram un teica: Tas tur ir jānogādā tirgū. Pavēlnieka Garastes rīkojums.
Iliastrs papurināja galvu un nospļāvās sev pie kājām. Es viņu nevedīšu, viņš noteica. Man tomēr dzīvība dārgāka. Jūs, žurkmēļi, allaž esat bijuši labi pret mani, bet es turp vairs neiešu. Jūs to zināt.
Lords Zurkmēlis palocīja galvu. Viņš iebāza durkli atpakaļ spalvainajās skrandās. Nākamajā mirkli viņš veltīja Ričardam dzeltenzobainu smaidu. — Tu pat neapjaut, kā tev pirmīt paveicās, viņš teica.
Nojaušu gan, Ričards ieteicās. Nudien.
Nē,'vīrs atbildēja. Neapjaut vis. It neko tu neapjaut. To pateicis, viņš vēlreiz papurināja galvu un pie sevis nomurmināja: Žurciņ.
Lords Zurkmēlis paņēma Iliastru aiz rokas, un abi kopā pagājās gabaliņu nostāk, tā, lai Ričards neko nedzirdētu, un sāka par kaut ko apspriesties, ik pa brīdim pamezdami skatus uz viņa pusi.
Tievā meitenīte pa to laiku tiesāja nost Ričarda somā atrasto banānu, un Ričardam iešāvās prātā, ka šis ir vismazāk erotiskais banāna ēšanas skats, kādu viņš jebkad redzējis. — Zini ko, tās bija manas brokastis, — Ričards noteica. Meitēns vainīgi uz viņu paskatījās. Mani sauc Ričards. Ka tevi?
Ričards ievēroja, ka meitēns, paspējis norīt lielāko daļu banāna, iebāza mutē pēdējo kumosu un nopūtās. Viņa vārgi pasmaidīja un izdvesa kaut ko, kas līdzinājās vārdam Anestēzija. Man gribējās ēst, viņa noteica. Man tāpat, Ričards atcirta.
Meitene brīdi lūkojās uz ugunskuriem telpas dzīlēs, un atkal pievērsās Ričardam. Viņas sejā otrreiz parādījās smaids. Tev kaķi iet pie dūšas? viņa jautāja.
Nu, vispār man kaķi šķiet gluži jauki, jā, Ričards atbildēja.
Anestēzija izskatījās atvieglota. Un kas tev garšo labāk, viņa vaicāja, stilbi vai krūtiņa?
Meitene vārdā Dora sekoja marķīzam de Karabasam cauri lielākiem un mazākiem pagalmiem. Londonā bija simtiem tādu pagalmiņu, vecu staļļu ēku un aleju kā tās, kurām viņi steidzās cauri, — vecās sānieliņas pēdējo trīssimt gadu laikā nebija mainījušās. Pat čuru smaka eju stūros bija tāda pati kā Pepsa* laikā, trīssimt gadu tālā pagātnē. Līdz saullēktam vēl bija krietna stunda, bet debesis jau sāka kļūt gaišākas un pildījās ar vēsu, svina pelēcīgu gaismu. Miglas strēles karājās gaisā kā bāli spoki.
Durvis bija rūpīgi aizsistas ar dēļiem un noklātas ar izbalējušiem aizmirstu mūziķu un naktsklubu plakātiem. De Karabass un Dora, pienākuši pie durvīm, apstājās; marķīzs pārlaida skatienu sanaglotajai dcļu kārtai un plakātiem, un izskatījās, ka redzētais nekādu iespaidu uz viņu neatstāj. Pēc tā gan, tiesa, neko nevarēja spriest, uz marķīzu de Karabasu reti kas spēja atstāt iespaidu.
Šī tad nu būtu ieeja? viņš jautāja.
Viena no ieejām, Dora pamāja ar galvu.
Karabass sakrustoja rokas uz krūtīm. Nu? Saki «Sezam, atveries» vai ko nu tu parasti saki.
Es negribu to darīt, viņa teica. Es nudien neesmu pārliecināta, vai mēs rīkojamies pareizi.
Ļoti skaisti, Karabass izpleta rokas. Nu tad tiksimies vēlāk. Viņš pagriezās uz papēža un devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru viņi bija nākuši. Dora saķēra viņu aiz rokas. Tu mani pametīsi? viņi jautāja. Vienkārši ņemsi un atstāsi?
Viņš pasmaidīja, bet smaids nevēstīja par joku. Saprotams. Esmu ļoti aizņemts vīrs. Daudz lietu jāsatiek. Daudz cilvēku, ko darīt.
- Pagaidi taču. Dora palaida vaļā de Karabasa piedurkni un iekoda sev apakšlūpā. Pēdējo reizi, kad es šeit biju… viņa iesāka un aprāvās.
— Pēdējo reizi, kad tu šeit biji, tu ieraudzīji visu savu ģimeni mirušu. Tas nu būtu skaidrs. Tev tas vairs nav jāstāsta. Ja mēs nedosimies iekšā, mūsu biznesa attiecības tepat ari beigsies.
Dora pavērsa pret Karabasu savu laumiņai līdzīgo seju, kas pirmsausmas tumsā vizēja palsi bāla. Un tas būs viss?
— Nu, vēl es tev varētu novēlēt visu to labāko nākotnē, bet baidos, ka tu nenodzīvotu tik ilgi, lai to pieredzētu.
- Tev nu gan vārdi kabatā nav jāmeklē, vai ne?
Viņš neko neatbildēja. Dora piegāja pie durvīm. — Labi, Dora teica. Nāc šurp. Iesim iekšā. Meitene piespieda kreiso roku pie aiznaglotajām durvīm un ar labo saņēma marķīza milzīgo, brūno roku. Doras sīkie pirkstiņi pazuda marķīza lielajā plaukstā. Viņa aizvēra acis.
… atskanēja čuksti, kaut kas nodrebeja, kaut kas mainījās… … un durvis iebruka dziļā tuinsā.
Tās'bija svaigas, tikai pāris dienu vecas atmiņas: Dora nāca caur Bezdurvju māju, saukdama: Sveikiņi! Vai kāds ir mājās? No priekšistabas viiia ieslīdēja ēdamistabā, tālāk bibliotēkā, tad zīmējamā istabā, neviens neatsaucās. Viņa iegāja nākamajā istabā.
Peldbaseins bija veidots Viktorijas laikmeta stilā no marmora un čuguna. Viņas tēvs reiz jaunība bija atradis telpu pamestu un gandrīz vai izpostītu, un iekļāvis Bezduruju mājā. Iespējams, ka ārpasaulē, Augšlondonā, baseina telpa jau sen bija nojaukta un aizmirsta. Dorai nebija ne jausmas, kur tieši atradās viņas mājas istabas. Doras vectēvs bija izveidojis māju, ņemdams pa istabai no vienas un pa istabai no citas Londonas būves; nošķirtajām telpām nebija durvju; tēvs bija papildinājis salikumu ar jauniem atradumiem.
Dora gāja gar baseina malu, priecīga, ka ir mājās un nobažījusies, kur gan visi palikuši. Un tad viņa paskatījās lejup.