Baseinā kāds peldēja, atstādams aiz sevis divus asins mākoņus, vienu no kakla, otru no cirkšņiem. Tas bija viņas brālis Arks. Viņa acis bija plaši vaļā, bet neredzēja neko. Dora redzēja sevi slāvam ar atvērtu muti un dzirdēja pali savu kliedzienu.
Tas bija sāpīgi, marķīzs noteica. Viņš spēcīgi paberzēja pieri un pagrozīja galvu, it kā censtos atbrīvoties no pēkšņa, nelāga stīvuma, kas negaidot savilcis kaklu.
— Atmiņas, Dora noteica. Tās ir iegravētas sienās.
De Karabass pacēla uzaci. Būtu varējusi mani brīdināt.
Viņi atradās lielā, baltā telpā. Pie visām sienām karajās gleznas. Katrā bija attēlota cita istaba. Baltajai telpai durvju nebija, nebija vispār nekādu ieeju vai izeju. Interesants dekors, marķīzs piezīmēja.
- Šis ir priekšnams. No šejienes mēs varam nokļūt jebkurā citā Mājas istabā. Tās visas ir savienotas.
- Kur atrodas citas istabas?
Dora pakratīja galvu. Es nezinu. Iespējams jūdzēm tālu. Tās ir izkaisītas pa visu Apakšzemi.
Marķīzs jau bija paspējis platiem, nemierīgiem soļiem pārstaigāt visu priekšnamu. Nudien atzīstami. No atsevišķām vienībām saliekama māja, kurā katra istaba atrodas kaut kur citur. Iztēli rosinoši. Tavs vectēvs bija cilvēks ar varenu fantāziju, Dora.
Es viņu nekad neesmu redzējusi. Viņa mirkli aprāvās, bet tūdaļ atkal turpināja runāt kā šķita, tiklab ar de Karabasu kā ar sevi. Mums šeit vajadzēja būt drošībā. Kā tas iespējams, ka mums kads varēja uzbrukt? Šai mājā tikai mēs paši zinājām, kā pārvietoties.
- Cerēsim, ka tava tēva dienasgrāmata mums varēs pastāstīt ko vairāk, dc Karabass teica. No kurienes sāksim meklēt? Dora paraustīja plecus. Tu esi pārliecināta, ka viņam tāda bija? de Karabass uzstājīgi jautāja.
Meitene pamāja ar galvu. Tēvs mēdza ieiet savā darbistabā un noslēgt visas ieejas uz laiku, kamēr diktēja grāmatai.
Nu tad sāksim no darbistabas.
- Bet es tur skatījos. Es paskatījos. Es tur jau skatījos, kad apkopu viņa līķi… to pateikusi, Dora sāka raudāt. Izklausījās, it kā zemās un drudžainās elsas kāds rautu meitenei laukā no krūtīm.
- Nu, nu, marķīzs de Karabass neveikli noteica, papliķēdams Dorai pa plecu. Nu, viņš katram gadījuma piebilda vēlreiz. Viņš nebija nekāds labais mierinātājs.
Doras īpatnās krāsas acis bija asaru pilnas. Vai tu varētu… vai tu varētu ļaut man mirkli saņemties? Tūlīt pāries. Karabass pamāja ar galvu un aizgāja uz otru telpas galu. Atskatījies viņš redzēja Doras sīko, tumšo stāvu uz priekšistabas balto sienu un bilžu fona. Viņa bija apķērusi plecus ar rokām un drebēja, un raudāja kā mazs bērns.
Ričards joprojām bija sapīcis par somas zaudējumu.
Lords Zurkmēlis stāvēja kā stāvējis. Viņš bez aplinkiem paziņoja, ka žurka Pavēlnieks Garaste — nav teicis ne vārda par Ričarda mantu atdošanu. Garaste bija tikai pavēlējis nogādāt viņu tirgū. Vēl viņš bija piebildis, lai Anestēzija aizved augšzemnieku uz tirgu, un tā nepārprotami bija pavēle, tāpat kā uzsauciens, lai beidz puņķoties un sāk kustēties. Ričardam bija ticis pavēstīts arī tas, ka ja viņš, lords Zurkmēlis, viņu Ričardu vēlreiz dabūs redzēt, tad viņam, Ričardam, klāsies visai plāni. Zurkmēlis bija vēlreiz atkārtojis, ka Ričardam nav ne jausmas, kā viņam ir paveicies, un, neliekoties ne zinis par Ričarda lūgumiem atdot viņa mantas vai vismaz maku, bija pavadījis viņus līdz durvīm un aizslēdzis tās no iekšpuses.
Ričards un Anestēzija soļoja tumsā cieši blakus.
Anestēzija nesa pašdarinātu gaismekli, kas sastāvēja no sveces, konservu kārbas, virves gabaliņa un stikla pudeles ar platu kaklu. Ričards brīnījās, cik atri viņa acis pierada pie tumsas. Viņi gāja cauri nebeidzamām velvētu pagrabtelpu rindām. Brīžam šķita, ka velvju stūros kaut kas sakustas, bet noslēpumainais radījums, lai kas tas arī būtu cilvēks, žurka vai to apvienojums paspēja pazust ikreiz, kad viņi pienāca tuvāk. Kad Ričards mēģināja pajautāt Anestēzijai, kas tur varētu kustēties, viņa tikai nošņācās, lai Ričards klusē.
Piepeši viņš juta sejā iesitamies auksta gaisa straumi. Žurkmeitene strauji pietupās, nolika gaismekli zemē un sāka raustīt pie sienas piestiprinātu metāla režģi. Tas spēji atvērās, un meitene atmuguriski pakrita. Viņa pamāja, lai Ričards lien pa eju, kas bija atklājusies aiz režģa. Ričards pietupās un izspraucās pa lūku; nepilnu pēdu tālāk piepeši izbeidzās grīda. Atvaino, Ričards nočukstēja, bet tur ir caurums.
Tas nav necik liels, viņa noteica. Ej tālāk.
Anestēzija aizvēra aiz sevis dzelzs režģi un pēkšņi atradās netīkami tuvu Ričardam. Paturi. Viņa iespieda Ričardam rokā gaismekli un iekāpa tumšajā bedrē. Kāp te, viņa teica. Nu, nav nemaz tik traki, vai ne? Viņas sejiņa spīdēja kādu gabaliņu zem Ričarda sāpīgajam pēdām. Kap lejā! Padod man lampu.
Viņš pasniedza lejup gaismekli Anestēzijai vajadzēja palēkties, lai to aizsniegtu. — Nu, viņa nočukstēja. Kāp zemē! Ričards nedroši paliecās uz priekšu, pieķērās ar rokām bedres malai, īsu brīdi pašūpojās gaisā un tad lēca. Viņš piezemējās uz visām četrām apakšā bija mīksti dubļi. Ričards noslaucīja rokas džempen. Gabaliņu tālāk Anestēzija jau vēra vaļā nākamās durvis. Kad viņi bija pārkāpuši pār slieksni, Anestēzija rūpīgi aizvēra durvis un teica: Tagad varam runāt. Ne visai skaļi, bet varam.
Ā, paldies, Ričards noteica. Viņam nenāca prātā nekas, ko gribētos teikt. Nuu… Hm… Tu esi žurka, vai ne? viņš vaicāja.
Meitene iesmējās, kā japāniete piesedzot seju ar roku. Tad viņa papurināja galvu un teica: To man gribētos gan. Bet ne. Es esmu žurkmēle. Mēs runājam ar žurkām.
- Ko, tā vienkārši pļāpājat?
- Nē, ne jau tā. Mēs viņām visu ko palīdzam. Nu, piemēram, viņa iesāka stāstīt, un meitenes balss tonis vēstīja, ka bez Ričarda jautājuma viņa to nekad nebūtu pateikusi, ir tādas lietas, ko žurkas nevar izdarīt, jo, nu, kā tu saproti, viņam nav pirkstu un īkšķu, un tādā garā. Paga! Anestēzija pēkšņi pievilka Ričardu pie sienas un ar savu dubļaino roķeli aizspieda viņam muti. Pec tam viņa nopūta sveci.
Attālu bija dzirdamas balsis. Viņi stāvēja tumsā un aukstumā un ■ gaidīja, kas notiks. Ričardu kratīja drebuļi.
Viņiem garām, pieklusinātās balsīs sarunādamies, pagaja bariņš ļaužu. Kad balsis vairs nebija dzirdamas, Anestēzija noņēma plaukstu Ričardam no mutes, iededza sveci, un viņi turpināja ceļu. Kas tie tadi bija? Ričards jautāja.
Meitene paraustīja plecus. Kas man pa' daļu, viņa atteica.
- Tad kāpēc tu domā, ka viņi nebūtu priecājušies mūs redzēt?
Viņa palūkojās uz Ričardu ar tik skumīgām acīm kā māte, kura
skaidro bērnam, ka jā, arī šī liesma bijusi karsta, jo visas liesmas ir
karstas. Saproti taču beidzot. Ejam te, viņa mudināja. Es zinu vienu īsāku ceļu. Varēsim uz mirkli izbāzt degunus Augšlondonā. Viņi uzkāpa pāris pakāpienu augstāk, un Anestēzija atvēra durvis, kas, tiklīdz viņi bija pārkāpuši slieksni, pašas aizkrita ciet.
Ričards samulsis paskatījās visapkārt. Viņi stāvēja Temzas ziemeļu krastmalā, jūdzēm garā pastaigu vietā, kas bija izbūvēta Viktorijas laikā, lai nosegtu notekūdeņu pievadus un jauno Rajona metro līniju; pastaigu vieta krastmalā bija nomainījusi smirdīgās dubļu strēles, kas iepriekšējos piecsimt gadus bija puvušas Temzas krastos. Joprojām bija nakts, vai varbūt atkal bija nakts. Ričardam nebija ne jausmas, cik ilgi viņi bija līkumojuši pazemes gaiteņos.
Mēnesi neredzēja, bet debesis bija nosētas ar asi dzalkstošām rudens zvaigznēm. Bija iedegtas arī laternas, kas izskatījās pēc zvaigžņu līdziniecēm uz zemes, gaisma plūda no māju logiem, spīdēja lampu rindas pār tiltiem, un tas viss kopā meta ņirbošu pilsētas atspīdumu Temzas ūdeņos. Pasakaini, Ričards nodomāja.