Anestēzija nopūta sveci. Vai tu droši zini, ka šis ir pareizais ceļš? Ričards vaicāja.
- Jā, viņa atbildēja, Droši.
Ričards ievēroja, ka viņi stāv netālu no koka sola, un Ričardam pēkšņi šķita, ka parasts koka sols ir visiekārojamākā manta, kādu viņš jebkad redzējis. Vai varam piesēst? viņš jautāja. Kaut uz mirklīti?
Anestēzija paraustīja plecus. Viņi apsēdās katrs savā sola galā. Vēl piektdien, Ričards iesāka, es strādāju vienā no veiksmīgākajām investīciju ekspertu firmām Londonā.
- Kas tic investīciji tādi ir?
- Tas bija mans darbs.
Meitene apmierināti pamāja. Ak, jā. Un…
- Es tāpat vien atceros. Nudien… Bet vakar… pēkšņi šķita, it kā es vairs neeksistētu, it kā manis te nemaz vairs nebūtu.
- Tas tāpēc, ka tu neesi, Anestēzija paskaidroja.
Pa krastmalu lēnām tuvojās kāds vēlīns apkampies pārītis; viņi pienāca pie sola, apsēdās tieši vidū starp Anestēziju un Ričardu un sāka kaislīgi skūpstīties. Atvainojiet, Ričards viņiem teica. Vīrietis bija pabāzis roku sievietei zem džempera, un tā kustējās ar tādu aizrautību, kā ceļotājs pajaunu, neiepazītu zemi. Es gribu savu dzīvi atpakaļ, Ričards viņiem teica.
- Es tevi mīlu, — vīrietis sacīja sievietei.
Bet tava sieva… viņa ierunājās, laizīdama viņam vaigu.
- Piedrāzt viņu, vīrietis atteica.
- Es negribu piedrāzt viņu, sieviete atteica un ieķiķinājās piedzērušu smiekliņu. Es gribu drāzt tevi… Viņa uzlika roku uz vīrieša bikšupriekšas un ķiķināja vēl negantāk.
- Ejam, Ričards teica Anestēzijai, juzdams, ka soliņa blakus iemītnieki sāk uzvesties arvien neprātīgāk. Ričards un Anestēzija piecēlās un devās tālāk. Anestēzija pameta atpakaļ ziņkāru skatienu, pārītis uz sola sāka ieņemt arvien horizontālāku stāvokli.
Ričards klusēja. Vai kaut kas nav kārtībā? Anestēzija vaicāja.
- Nē, tikai it nekas nav kārtībā, Ričards attrauca. Tu visu laiku esi dzīvojusi tur lejā?
- Ne-e. Es piedzimu šeit augšā, viņa nopūtās. — Īstenībā tu nemaz negribi zināt. — Ričards sev par vieglu pārsteigumu attapa, ka grib gan.
- Es gribu zināt. Nopietni.
Meitene knibināja rupjās kvarca bumbiņu krelles, kas karājās viņai ap kaklu, un, brīdi minstinājusies, sāka stāstīt. — Toreiz biju es un mamma, un dvīnes… — viņa iesāka, bet tūdaļ aprāvās un cieši saknieba lūpas.
Stāsti tālāk, Ričards lūdza. Es klausos. Nudien. Lūdzu,
stāsti!
Anestēzija pamāja ar galvu. Viņa dziļi ievilka elpu un sāka runāt, neskatīdamās uz Ričardu; skatiens bija pievērsts zemei pāris soļu tālāk. Vārdu sakot, mammai bijām mēs ar māsām, bet tad viņai palika tā jocīgi ar galvu. Vienu dienu es pārnācu mājās no skolas, un viņa bija galīgi plika, un tikai kliedza un raudāja, un plēsa viskautko. Šķīvjus un citas lietas. Bet mums viņa neko nedarīja. Viņa mums nekad neko nedarīja. Tad atnāca sociālā dienesta dāma un savāca māsas līdzi, un man vajadzēja braukt pie tantes. Viņa dzīvoja kopā ar to vīrieti. Man viņš nepatika. Un, kad tantes nebija mājās… Meitene aprāvās un klusēja labu brīdi, un Ričards jau sāka domāt, ka viņa vairs nestāstīs. Taču meitene sāka vēlreiz. — Šā vai tā. Viņš man darīja pāri. Un darīja visu ko. Un beigās es pateicu tantei, bet viņa man iesita. Teica, ka es melojot. Ka viņa uzlaidīšot man policiju. Bet es nemeloju. Tad es aizlaidos. Tas bija manā dzimšanas dienā.
Viņi bija pienākuši pie iVIbērta tilta. Nedaudz jokainais arhitektūras veidojums, kas savienoja abus Temzas krastus Betersiju dienvidos, ar Celsijas krastmalas daļu ziemeļos -, bija nokarināts ar tūkstoš mazām, baltām gaismiņām.
Man nebija, kurp iet. Un bija ļoti auksts, — Anestēzija turpināja, bet pēc mirkļa atkal apklusa. Es gulēju laukā. Gulēju pa dienām, kad bija drusciņ siltāks, un staigāju apkārt naktīs, lai kustētos un nenosaltu. Man bija tikai vienpadsmit gadu. Zagu maizi un pienu, ko no rītiem pieveda pie privātmājām, un ēdu. Man riebās tā darīt, un es sāku staigāt gar ielas tirdziņiem un vākt iepuvušus ābolus un apelsīnus, un visu to, ko cilvēki meta projām. Tad es stipri saslimu. Es toreiz dzīvoju zem Notinghilas dzelzceļa pārbrauktuves. Kad atguvos, es jau biju Apakšlondonā. Žurkas bija mani atradušas.
Vai tu esi kādreiz mēģinājusi šeit atgriezties? Ričards jautāja, ar žestu norādīdams uz klusajām, siltajām un ļaužu apdzīvotajām mājām un dažiem vēlīnajiem braucējiem ielās. Uz īsto pasauli… Meitene papurināja galvu. Uguntiņa vienmēr dedzina, manu bērniņ. Pats redzēsi. Tas nav iespējams. Ir vai nu viena, vai otra. Bet nekad abas reizē.
Man žēl, ka es tā… Dora teica un nopūtās. Bija redzams, ka viņa ir sparīgi šņaukusi degunu un slaucījusi slapjos vaigus; acis bija saraudātas sarkanas.
Marķīzs, gaidīdams, lidz Dora nomierinās, bija kavējis sev laiku ar kauliņu spēli, izmantodams vecas monētas un pāris kauliņus, ko viņš allaž nēsāja līdzi vienā no daudzajām mēteļa kabatām. Marķīzs veltīja Dorai vēsu skatienu. Patiešām?
Viņa iekoda apakšlūpā. Nē. Īstenībā ne. Man nav žēl. Es visu laiku tikai skrēju un slēpos, un bēgu, un… šī bija pirmā reize, kad es tā pa īstam… viņa apklusa.
Marķīzs savāca kauliņus un monētas un iebēra kabatā. Tikai pēc jums, viņš noteica. Dora devās uz bildēm rotātās gala sienas pusi. Marķīzs sekoja. Dora ar vienu roku pieskārās attēlam, kurā bija redzama tēva darbistaba, un otrā saņēma marķīza lielo, tumšo roku.
…pasaule sagriezās…
Viņas bija oranžērijā un laistīja puķes. Vispirms lēja Poršija, uzmanot, lai ūdens tiek tikai augiem pie pašām saknēm, neskarot lapas un ziedus. Aplaisti tikai kurpes, nevis drēbes, viņa teica jaunākai meitiņai.
Ailai bija pašai sava lejkanniņa. Viņa ar to ļoti lepojās. Tā bija tieši tāda pali kā mammai spilgti zaļa metāla kanniņa. Kad mamma bija aplaistījusi ik puķi, mazā Aila nāca ar savu lejkanniņu un aplēja vēl mazliet. Uz kurpēm, viņa atkārtoja un iesmējās dzidrus bērna smieklus.
Smējās arī māmiņa līdz tam brīdim, kad lapsai līdzīgais misters Krups spēji parāva viņu aiz melnajiem māliem un pārgrieza viņas balto kaklu no vienas auss līdz otrai.
Sveiks, tēt, Dora klusi teica.
Viņa ar pirkstu galiem noglaudīja vaigu tēva krūšutēlam. Kalsns, askētisks virs ar gandrīz kailu galvu. Cēzars Prospero lomā, nodomāja marķīzs de Karabass. Viņu mocīja viegls nelabums. Pēdējā aina patiešām bija bijusi sāpīga. Un tomēr: viņš bija lorda Portika darbistabā. Tas pašlaik bija galvenais.
Marķīzs aplūkoja istabu. Acis slīdēja no vienas lietiņas pie otras. Pie griestiem karājās izbāzts krokodils; grāmatu plauktos rindojās ar ādu apvilkti sējumi; astrolabs, izliekti un ieliekti spoguļi, dīvaini zinātnes instrumenti; pie sienām tādu zemju un pilsētu kartes, par kurām de Karabass pat dzirdējis nebija. Rakstāmgalds ar vairākām vēstuļu kaudzītēm. Balto sienu aiz rakstāmgalda bija sabojājis sarkanbrūns traips. Uz galda stāvēja maza bildīte, kurā bija redzama visa Doras ģimene. Marķīzs kādu bridi tajā nolūkojās. Tava māte, māsa, tēvs un brāļi. Visi miruši. Ka tev izdevās izmukt? viņš vaicāja.
- Paveicās. Biju devusies ekspedīcijā uz pāris dienām… Vai tu zināji, ka apmetnē pie Kilbērnas upes aizvien vēl mīt bariņš romiešu kareivju?