Выбрать главу

Marķīzs to nebija zinājis, un tāpēc sapīka. Hm. Cik daudz?

Dora paraustīja plecus. Paris duči. Kā es sapratu, tie bija deviņ­padsmitā leģiona dezertieri. Mana latiņu valoda nav diez cik laba. Tā vai citādi, kad es atnācu mājās… -Dora aprāvās un juta kaklā sakāp­jam kamolu. Viņas opālkrāsas acīs iemirdzējās asaras.

-      Saņemies, marķīzs noskaldīja. Mums vajag tava tēva die­nasgrāmatu. Jādabū zināt, kas to izdarījis.

Dora sarauca pieri. Mēs zinām, kas to izdarīja. Krups un Van­demārs…

Marķīzs atvēra plaukstu un pakustināja pirkstus. Viņi ir tikai rokas. Pirksti. Ir kāda galva, kas tos vada un kas ilgojas arī pēc tavas nāves. Tie abi nav nekādi Ietie. Viņš vēlreiz pārlaida skatu darb­istabai. Kur ir dienasgrāmata?

-      Te tās nav, Dora teica. Es jau tev teicu. Es skatījos.

-      Un man laikam radies nepareizs priekšstats, ka tava ģimene lieliski pratusi atvērt gan redzamas, gan neredzamas durvis.

Dora uzmeta marķīzam niknu skatienu. Tad viņa aizvēra acis un ar pirkstiem cieši saspieda deguna kauliņu. Marķīzs pa to laiku turpi­nāja aplūkot Portika rakstāmgaldu. Tintnīca, šaha figūriņa, metamkauliņš, zelta kabatas pulkstenis, vairākas zoss spalvas un…

Interesanti.

Marķīzs bija ievērojis mazu mežacūkas vai varbūt lāča, vai vērša statuetīti. Nevarēja īsti pateikt, kas tas par zvēru. Figūriņa bija raupji tēsta obsidiānā un pēc izmēra atgādināja palielu šaha kauliņu. Tā viņam kaut ko atgādināja, bet viņš nespēja atcerēties, ko īsti. Viņš pacēla figūriņu no galda, nevērīgi pagrozīja rokās un apkļāva tai pirkstus.

Dora noņēma roku no sejas. Viņa izskatījās samulsusi. Kas par lietu? marķīzs jautāja.

Tā ir šeit, Dora vienkārši noteica. Viņa sāka staigāt šurpu turpu pa darbistabu, grozīdama galvu uz visām pusēm. Marķīzs ne­manāmi ieslidināja figūriņu iekškabatā.

Dora apstājās pie augsta skapja. Šeit, viņa teica. Dora pastiepa roku, un plaukta aizmugurējais panelis atvērās. Dora iebāza roku caurumā un izvilka no tā kaut ko, kas atgādināja mazu lielgabala lodi. Viņa padeva to marķīzam. Lode bija taisīta no pulēta koka un nosū­bējuša misiņa, to rotāja stikla lēcas un pulēts varš. Marķīzs paņēma to no Doras rokām.

-     Tas ir tas, ko mēs meklējām?

Dora pamāja.

-      Smalki nostrādāts.

Dora izskatījās sadrūmusi. Nesaprotu, kā es to neievēroju agrāk.

-      Tu biji bēdīga, marķīzs noteica. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tā te būs. Un es ļoti reti kļūdos. Un tagad… Viņš pacēla koka lodīti tuvāk acīm. Stikla lēcas un vara un misiņa joslas lauza gaismas starus. Marķīzam gan derdzās atzīt savu nezināšanu kada jautajumā, tomēr pēdīgi viņš pavaicāja: Kā ta darbojas?

Anestēzija izveda Ričardu cauri mazam parciņam tilta dienvidpusē, tad nokāpa pāris akmens pakāpienus gar tilta pakājes sienu un atvēra strādnieku durvis. Viņi iegāja pa tām, Anestēzija aizvēra durvis, un tumsas ieskauti viņi turpināja kāpt lejup.

Ir viena meitene vārdā Dora, — Ričards ierunājās. Mazliet jaunāka par tevi. Tu viņu pazīsti?

-      Lēdija Dora. Es zinu, kas viņa ir.

-      No kuras, hm, grāfistes viņa ir?

-    Viņa nav no grāfistes. Viņa ir no Arkas nama. Viņas ģimene reiz bija ļoti ietekmīga.

-      Kāpēc bija? Viņi zaudēja varu?

-    Viņus nogalināja.

Ak, jā, tagad viņš atcerējās, ka marķīzs kaut ko tādu bija teicis. Viņiem priekšā pār ceļu pārskrēja žurka. Anestēzija apstājās pakā­piena vidū un iztaisīja dziļu reveransu. Žurka uz bridi apstājās. -Jūsu augstība, — Anestēzija sacīja žurkai. Sveiki, Ričards piebilda. Žurka uzmeta viņiem mirklīgu skatienu un aizlēkšoja lejup pa kāp­nēm. Un vēl, Ričards turpināja taujāt, kas ir Klīstošais tirgus?

Tas ir ļoti liels, meitene teica. Bet žurkmēļiem reti kad rodas vajadzība turp doties. Un, taisnību sakot… Anestēzija nopūtās. Ai, neko. Tu smiesies.

-      Nesmiešos, — Ričards godprātīgi atteica.

-      Patiesībā, meitēns sacīja, man ir mazliet bail.

-      Bail? No tirgus?

Viņi bija nonākuši kāpņu pakājē. Anestēzija nopūtās un nogriezās pa kreisi. Nejau no paša lirgus, nē. Tur ir noteikts pamiers. Ja kāds kādam uzbruktu, viņam gāztos virsū visa Apakšlondona ar savām notekūdeņu tonnām.

—  No kā tad tu baidies?

—  No ceļa uz turieni. Tirgus katru reizi notiek citā vietā. Tas pār­vietojās. Un, lai nokļutu tur, kur tas paredzēts šovakar… Meitene nervozi knibināja krelles. Mums būs jāiet cauri pāris visai riebīgiem rajoniem. Viņa nudien izklausījās nobijusies.

Ričards apspieda vēlēšanos aplikt roku meitēnam ap pleciem. Un kur tas būs? viņš jautāja. Meitene pagriezās pret viņu, atmeta matus no acīm un pateica.

—  Naitsbridžā, Ričards atkārtoja un nevarēja noturēties, klusī­tēm neiesrnējies. Meitene aizgriezās. Redzi? viņa noteica. Es teicu, ka tu smiesies.

Dziļie tuneļi tika izrakti Otra pasaules kara sākumā. Tajos tika izvie­totas karaspēka daļas, un vairāku tūkstošu karavīru radītie atkritumi tika ar gaisa spiedienu sūknēti augšā uz notekūdeņu kanāliem. Tuneļu abās pusēs pie sienām bija piestiprinātas divstāvu metāla lāviņas, kur kareivjiem gulēt. Pēc kara bija plānots pārvērst tuneļus ātrgaitas metro atzaros, bet no šiem plāniem nekas nebija iznācis, un tā nu metāla lāvas bija palikušas savās vietās. Labu laiku drāšu pinumi bija balstījuši ar vēstulēm, avīzēm un mapēm piebāztas kastes tās glabāja aizmirstus, nevienu vairs neinteresējošus noslēpumus. Deviņdesmito gadu sākumā varas iestādes bija slēgušas tuneļus pavisam. Noslēpumu kastes tika savāktas, lai to saturu sašķirotu, ievadītu datu bāzēs, sasmalcinātu vai sadedzinātu.

Varnijs savu mītni bija iekārtojis visdziļākajā no dziļajiem tune­ļiem, tālu zem Kemdentaunas stacijas. Mītnes ieeju viņš bija aizbarikādējis ar vecajām dzelzs gultām. Viņš bija tās arī izrotājis. Vārnijam patika ieroči. Viņš pats tos taisīja no visa, ko vien gadījās atrast, pa­ņemt vai nozagt no mašīnu detaļām, no dažādu aparātu atlūzām. Viņš lika to visu kopā un veidoja durkļus un āķus, lokus un arbaletus, ballistas un sienu gāžamās katapultas, kaujas vāles, zobenus un rungas. Pie dziļā tuneļa sienām un mitekļa stūros bija redzama vesela ieroču kolekcija, kas diez kādu omulību vis neviesa.

Vārnijs bija līdzīgs vērsim noskūtam, tetovētam vērsim bez ragiem. Mutē viņam nebija neviena vesela zoba, un, tāpat kā vērsis, viņš šņākuļoja caur degunu. Liesmiņa eļļas lampā pie Vārnija galvas bija nogriezta pavisam maza. Vārnijs, krākdams un šņākuļodams, gulēja uz lupatu grēdas, blakus pa tvērienam nolicis paštaisītu abpusgriezīgu zobenu.

IClda roka uzgrieza eļļas lampā lielāku liesmu.

Vārnijs satvēra zobenu un pietrūkās kājās, vēl pirms bija paspējis līdz galam atvērt acis. Blisinādamies viņš lūkojās apkārt. Viņa miteklī neviena nebija — gultas, kas nosprostoja ieeju, stāvēja savā vietā. Vār­nijs lēnām nolaida zobenu.

-      Kuššš, kāds nošņācās.

-      E? Vārnijs izdvesa.

-      Pārsteigums! sacīja misters Krups un iznāca gaisma.

Vārnijs pakāpās soli atpakaļ, un tā bija kļūda. Viņam pie deniņiem

nozibēja nazis gandrīz pie acs kaktiņa vīdēja naža smaile. Vēl kus­tēties nav ieteicams, misters Krups laipni sacīja. Citādi var gadī­ties, ka misteram Vandemāram izšļūk no rokām viņa krupju dīrā­jamais dūcītis. Vairums negadījumu taču notiek mājas apstākļos. Vai ne, mister Vandemār?

-      Es neticu statistikai, atteica Vandemāra neizteiksmīgā balss. Vārnijam no mugurpuses pastiepās cimdota roka, salieca viņa zobenu un nometa sabojāto ieroci zemē.